TŪRISMS: Slava Latvijas bagātībām

RAUNAS PILSDRUPAS. Žēl, ka viduslaiku pils palikusi vien kā drupas līdz mūsu dienām - kādreiz tā bijusi viena no Rīgas arhibīskapa rezidencēm © Anita Daukšte

Kas ir Latvijas bagātības, jūs vaicāsiet? Atbildēšu – neapstrīdamās bagātības, manuprāt, ir cilvēki un daba. Kā jau visur – man teiks. Bet tāpēc ne mazāk nozīmīgas un iepazīšanas vērtas. Viens Latvijas bagātību stāsts ir apgūstams vienas dienas laikā Vidzemē – cepot rupjmaizi pie īstenās latvju saimmnieces Ilzes Briedes Blomes pagasta Donās, izmetot loku gleznajā Raunas Staburagā un atrodot īstu dabas brīnumu – Septiņavotu ūdenskritumu Kazugravā pie Cēsīm.

Blomes maizes smarža

Mediji ir liels spēks, un tas ir palīdzējis Ilzei Briedei kļūt pazīstamai visā Latvijā kā raidījuma Īstenās latvju saimnieces kolorītai dalībniecei. Stāsts par pilsētnieci, kura kļuvusi par latviešu godu saimnieci un maizes cepēju, ir jau teju leģendārs. Un pati Ilze sagaida savus viesus maizes cepšanas darbnīcā ar stāstu par latviešu rupjmaizi un par to, kā viņa pati nolēmusi mainīt pilsētas ikdienu pret dzīvi lauku klusumā Lielajos Jeberos pie Blomes, kopjot Donas par mājām, kur augt latviskajam tikumam. Ilze Briede saka par to paldies kādreizējam premjeram Kalvītim, norādot, ka viņa piesauktajos treknajos gados arī tikusi pie kredīta, kas ļāva 2006. gadā nopirkt nolaistu māju, agrāko maizes ceptuvi Blomes pagastā. Nākamajos gados māja tika savesta kārtībā, lai varētu sākt uzņemt viesus. Sākotnēji arī nebija domas cept maizi, bet jau pirmie ciemiņi jautājuši: «Vai tad maizi neceps?», jo vēl atcerējās padomju laikus, kad tieši šajā ēkā tika cepta gardā rupjmaize, ar ko mielojās valmierieši un smiltēnieši, laikā, kad visa pārējā Latvija grauza parasto «ķieģelīti». Tā Ilzei nekas cits neatlika, kā būvēt pamatīgu maizes krāsni un mācīties cept īstu lauku maizi. Par maizes cepšanas iemaņu apguvi Ilze stāsta: «Mans ceļš līdz rupjmaizei nebija viegls. Vispirms to mēģināju pēc grāmatām – nesanāca. Kad talkā nāca kāda no kādreizējās Blomes ceptuves cepējām – arī nesanāca, jo viņa pamatā prata rūpniecisko procesu. Sapratu, ka man tomēr jāmeklē kāda seno gadu saimniece. Un tad Blomē satiku Zeķu Elzu. Viņai tolaik jau bija 84 gadi, bet cienījamā saimniece piekrita savas zināšanas nodot man. Viņa nāca uz Donām, sēdēja blakus un visus aroda knifus iemācīja.» Šādu stāstu Ilze izstāstījusi Balvu novada kultūrvēsturiskā mantojuma vācējiem.

Donās pabijuši viesi gandrīz no visām pasaules malām. Tālākie bijuši no Jaunzēlandes, Austrālijas, Brazīlijas un citām tuvām un tālām vietām. Ilze atceras arī kādu miljonāru no Maljorkas, kas esot atsēdies piekalnītē pie Donām un teicis, ka šis esot laimīgākais brīdis viņa mūžā. Taču ar latviešu rupjmaizes ēšanu ārzemniekiem nevajagot aizrauties: viņiem neesot kuņģī un zarnu traktā vajadzīgā fermenta, kas ļauj šo produktu sagremot.

Savām rokām – gardāk

Ilzes maizes darbnīcā, kas patiesībā ir Donu māju virtuve, mīkla jau sarūgusi 100 gadus vecā abrā, lai viesi var sākt iejusties cepēju lomā bez ilgas gaidīšanas. Maizes mīcīšanas process, kam jānotiek ar tādu spēku, «kamēr dirsa putās», kā saka Ilze, paliek aizkadrā. Šī mīkla jau norūgusi divas dienas un gaida savus neveiklos kukuļa veidotājus. Tie nu sanāk mazāki un lielāki, ar dažādām latviskām un ne tik latviskām zīmēm uz kukulīšiem. Jēlos mīklas veidojumus pati saimnniece liek uz garās lizes un šauj iekšā maizes krāsnī, dzirkstot stāstiem par to, kā agrāk puiši zinājuši, kura meita čakla (ja milti pie piedurknes pielipuši, maizi mīcot), kas jādara, lai kukuļi krāsnī «celtos» (jāatver krāsns mute un jāparāda pliki pupi). Aptuveni stundu pēc kukuļu likšanas krāsnī viesi var vaļoties, ēdot tikko nokūpinātu, vēl karstu speķi ( ak, kungs, cik gards), dzerot zāļu tēju ar medu. Pēc stundas jau brīdī, kad sāc domāt, vai tev arī ir visi fermenti vēderā, lai sagremotu šo sātīgo ēdienu, saimniece sauc vērot maizītes ārā ņemšanu no krāsns. Jā, te nu viņi nāk, smaržojot kā īsts dievu ēdiens un izgarojot krāsns siltumu! Donu Ilze saka, ka pie viņas ceptā maize paliekot gardāka, ja kādu nedēļu vai divas pastāv. Nezinu, nebija iespējas pārbaudīt – mājās atvesti, pašu ceptie kukulīši pazuda mājinieku vēderos dažu dienu laikā. Pašceptu latviskās virtuves svētību tak neiesim žāvēt.

Donu Ilzes latviskās dzīvesziņas apdvesti, var doties tālāk, apskatīt vienīgo Staburagu Latvijā, kas saglabājies līdz mūsu dienām.

Vidzemes mazpērlīte – Rauna

Vidzemes pilsētu vidū Rauna nav pati populārākā, taču apskates vērta gan. Raunas pilsdrupas pilsētas centrā ar skatu torni ( kura atslēgas glabājas vietējā Tūrisma informācijas centrā) mums atgādina kādreizējo Livonijas ordeņa bagātību Latvijā un liek nožēlot, ka dukas un naudas ir pieticis vien Turaidas viduslaiku pils atjaunošanai. Raunas viduslaiku pils bija viena no Rīgas arhibīskapa nocietinājumiem «Gaujas koridora» jeb šauras zemes strēles tuvumā, kas piederēja vācu ordenim Livonijā. Daļa vēsturnieku apgalvo, ka pils celta 13. gadsimtā, citi – ka 14. gadsimtā. To izskatu, kura drupas varam vērot šobrīd, pils ieguva 16. gadsimtā, un, spriežot pēc visa, tā bija varena būve ar pieciem aizsargtorņiem, no kuriem garāko sauca par Garo Kasparu. Mūsdienās tikai var nopūsties par laika zobu, naudas un intereses par vēsturi trūkumu, kas šādai kādreiz varenai pilij liek saukties par pilsdrupām.

Stipri populārāks par pilsdrupām ir kilometru no Raunas centra esošais Raunas Staburags. Patiesībā – iezis – unikāls pēcledus laikmeta dabas objekts, avotu veidots saldūdens kaļķiežu atsegums – un ir raksturīgākais šūnakmens veidojums Latvijā pēc Daugavas Staburaga applūdināšanas. Tas veidojies, avotkaļķiem izgulsnējoties un sacementējoties. 

Staburags ir aptuveni 3,5 metrus augsts un 17 metru garš šūnakmens veidojums. Avots, kas plūst pāri Staburagam, turpina to audzēt arī mūsdienās. Kopējais kāpņveidīgās kraujas garums ir 35 metri. Tūristiem tik vien tā darba, kā nokāpt pa koka kāpnītēm Staburaga pretējā pusē un jūsmot par Latvijas dabas bezgalību, ko var pārtraukt vien tādu pašu līdzcilvēku rokas, kā tas notika savulaik ar Daugavas Staburagu.

Raunas Staburaga brīnumu gan pārsit sajūsma par citu dabas bagātību, kas atrodas pie Cēsīm: kungi un dāmas, jums garantēti aizrausies elpa, to redzot – Septiņavotu ūdenskritums Kazugravā ir viena no skaistākajām vietām Latvijā!

Himna avotu saplūsmei

Atrast Kazugravu pie Cēsīm nav nemaz tik viegls uzdevums – te jābūt zinātājam pavadoņos, lai vienkārši nemaldītos pa dūksnainiem pamežiem un neiestrēgtu ar auto neizbraucamos dubļos. Laikam arī grūtās pieejamības dēļ Kazugrava netiek iekļauta visos tūrisma maršrutos Cēsu apkaimē, lai gan būtu pat ļoti vērts.

Par Kazugravu dēvē teritoriju, kas agrāk – līdz 20. gadsimta 60. gadiem – bijusi Lībānu–Jaunzemju avotkaļķu karjers. Tieši no šejienes ņemts šūnakmens, lai izbūvētu daļu Brāļu kapu ansambļa Rīgā. Kazugravā atrodas iespaidīgākais Latvijas ūdenskritums: Septiņavotu jeb Inkuļu Lielais ūdenskritums. Burbuļodams un šalkodams, avotu ūdens ik dienu dzied slavas dziesmu Latvijas skaistumam.

Septiņavoti vairāku gadu tūkstošu laikā ir izgulsnējuši 11–13 metru biezu avotkaļķu kārtu. Lielais ūdenskritums sākas no pamestā karjera stāvās malas 7,5 metru augstumā un 1–3 metru platumā. Pārējie ūdenskritumi ir salīdzinoši mazi – to augstums svārstās no 1,2 līdz 0,3 metriem.

Kāpēc šis dabas brīnums ir palicis daudziem nezināms? Jo tiek rūpīgi slēpts? Laikam gan, jo tikai īsts mizantrops uzar sava akmeņainā lauka malu, lai mašīnas no P20 šosejas nevar nobraukt līdz ūdenskrituma vietai. Bet varbūt lauka saimnieks cenšas valsts labā – jo Kazugravas Septiņavotu ūdenskritums ir valstiskas nozīmes aizsargājams objekts un tad nu viņš to aizsargā, kā prot? Bet tiem, kuri Latvijas bagātības uztver ar sajūsmu, šis nu nebūs šķērslis – nokļūt Kazugravā un pavadīt lielisku brīvdienu savā dzimtajā Latvijā.



Svarīgākais