Kādā tūrisma ceļvedī par Sicīliju izlasīju šādus vārdus: «Sicīlija ir dīvaina, tās pagātnes mantojums jūtams visur.» Šo vārdu savērptā intriga, Itālijai piederošās salas apmeklējušo tūristu sajūsminātie stāsti, bērnībā skatītais seriāls par varonīgo komisāru Katāni, kurš apkaro Sicīlijas mafijas astoņkāji, Mario Pjūzo romānā Krusttēvs aprakstītais Dons Korleone, kurš cēlies no tāda paša nosaukuma ciematiņa Sicīlijā... ak, cik daudz iemeslu, lai gribētu doties uz šādu mežonīgas romantikas apdvestu salu un pārliecinātos savām acīm, vai priekšstati atbilst patiesībai.
Sicīlija ir dīvaina
Tas, ka Vidusjūras lielākā sala Sicīlija nav gluži tas pats, kas Itālija, lai gan formāli un valstiski ir tai piederoša, ir redzams uzreiz. Sicīlija ir agrāra zeme, salīdzinoši nabadzīga un ar ļoti izteiktu to vēsturē skārušo kultūru un civilizāciju mantojuma pēdu nospiedumu. Kaut vai villu un namu būvē ārpus lielāko pilsētu vecpilsētām, kur dominē sicīliešu baroka stilā būvētas ēkas, ir jūtama spēcīga arābu celtniecības manieres ietekme. Maldoties ielu labirintos, nesapratīsi, vai tagad esi Tunisijā, Marokā vai tomēr Sicīlijā - baltie mūra žogi, kaltie vārti, zemās villas, aizslēģotie logi, lai saules svelme neizkarsē pēdējo mājokļa stūrīti, ir tipiski gan Sicīlijas, gan arī Āfrikas kontinenta ziemeļu valstīm. Lai gan arābi Vidusjūras lielākajā valstī ir valdījuši sen - no 9. līdz 11. gadsimtam. Bet kas gan te nav valdījis - grieķi, romieši, vandaļi, ostgoti, normāņi, spāņi... nu Dievs ar viņiem visiem. Sicīlieši paši uzskatot, ka viņi nav nekādi itāļi, bet gan pilnīgi atsevišķa tauta. Jauki! Vienīgi parastam tūristam jau nav ļoti lielu iespēju pārliecināties, ka tā ir - vienīgi par to, ka sicīlieši ir vēl temperamentīgāki autobraucēji par itāļiem - autotaures pīpināšana, «izlēkšana» ar savu auto no sānceļa, luksofora signālu neievērošana -, laipni lūgti Sicīlijā! Kā saka - ja bail, aizmiedz acis un brauc droši. Laikam lielākā daļa tā arī dara, jo avārijas vērot negadījās - kaut kā visi tomēr spēj saprasties uz ceļa.
Leģendu apdvesta
Gandrīz katra Sicīlijas pilsēta ir kādas leģendas apdvesta, un cilvēki, kas varbūt nekad nav viesojušies šajā salā, ir kādreiz saskārušies ar kādu tās gabaliņu. Piemēram, vieniem marsala - tas ir stiprs sarkanvīns, bet citiem Marsala ir skaista pilsētiņa Sicīlijas rietumos. Marsalas nosaukums radies no arābu valodas «Mars-el- allāh» un tulkojumā nozīmē «Dieva osta». Marsalas vīns savukārt ir britu nopelns - 1798. gadā admirālis Nelsons pasūtījis lielu šā vīna daudzumu pēc kaujas pie Nīlas. Vīna darīšanu šeit uzraudzījušas trīs britu ģimenes, kas apmetušās salā uz dzīvi. Britiem gan ir bijusi kaisle uz stiprinātajiem vīniem - līdzīgu joku viņi taču izspēlēja arī Portugālē, kur Duoro ielejā pie Porto ražo portvīnu. Marsala šobrīd ir mierīga kūrortpilsēta, kuru aptver skaistas smilšu pludmales. Marsalas vīns tiek piedāvāts daudzās vīna darītavās un arī veikalos, taču neizskatās, ka ar stiprā dzēriena lietošanu aizrautos kāds pārmēru. Un nevajag arī - labāk nogaršot ļoti gardo sicīliešu saldējumu granita, kuru bodītēs piedāvās ar 30 un vairāk garšām.
Sicīlijas galvaspilsēta Palermo ir leģendu apdvesta vien tiktāl, ka saistās ar mafijas vārdu. Mafija ir jēdziens, kas saistībā ar Sicīliju gaisā virmo, bet pārliecināties par tās pastāvēšanu salas viesim nav nekādu iespēju, un varbūt arī labi, ka tā. Taču, skatoties uz sicīliešiem, viņu sadzīvi, nekādi nevar izmest no prāta, ka šeit ir dzimtene organizācijai, kas tiek kopēta tik daudzās pasaules valstīs. Viena doma, kas mafijas dzimtenē iešaujas prātā un kas gan ir tūristam labvēlīga, ir fakts, ka Sicīlijā atšķirībā no Itālijas, kur visvarenā Benetonu ģimene ir ierīkojusi maksas ceļus, nekā tāda nav. Secinājumi, kas uzprasās paši no sevis, - Sicīlijā ir savi varenie, kas svešu ģimeņu uzkundzēšanos infrastruktūrai nepieļauj, otrs - varbūt Sicīlija ir par mazu, lai šeit ienākumi no maksas ceļiem būtu pietiekami.
Jā, bet kas tad ar to Palermo? Palermo ir trokšņaina, satiksmes ziņā haotiska pilsēta. Tūristu apmaldīšanās tajā ir teju garantēta, ja vien neuzkulsieties bezmaksas autobusam, kas aizvedīs uz vēsturisko centru. Vēl Palermo iesaka apmeklēt Vucciria jeb tirgu, kas atkal atsauks atmiņā arābu tirgus paraugus.
Brīnums kalna galā
Apmeklējot Sicīlijas ziemeļrietumus, noteikti ir jāpaviesojas Eričē - mazā pilsētiņā majestātiskas klints galotnē. Pilsētiņa atrodas 750 metru virs jūras līmeņa un cēli noraugās uz apkārtni. Kādreiz pilsētas simbols bija auglības dievietei Eričes Venerai veltīts templis, tagad tā vietā izbūvēts normaņu cietoksnis. Pilsētiņā ir saglabājusies viduslaiku arhitektūra, un liekas, ka to var saukt arī par baznīcu pilsētu - šeit esot 60 baznīcu. Daudzas no tām gan no ārpuses izskatās kā parastas ēkas - par svētumu liecina vien plāksnīte pie sienas. Eričes atrašanās kalna galotnē sagādā neviltotu prieku krāšņu dabas skatu vērotājiem - pakājē abās pusēs plešas vīnogu lauki, klintis un jūra, otrā pusē vēl vecā Trapāni pilsēta ar tās sāls laukiem.
Ostas pilsēta Trapāni ir ievērības cienīga ar cēlajām gājēju ielām un baznīcām vecpilsētā, un sāls ezeriem ar senajām sāls dzirnavām jūras pusē. Sāls ezeros tiek tvaicēts jūras sāls. Tā ieguve notiek joprojām, lai gan skaistās miniatūrās sāls dzirnavas ir vairāk tūristu apskates objekts, nevis ražošanas instruments. Sāls dzirnavas ezeru ielokā ir kļuvušas par vienu no Sicīlijas ziemeļrietumu pilsētu simboliem - tik romantisks un aizgrābjošs ir skats uz tām.
Sirdi sildošu jūras skatu un kalnu vērotājiem noteikti patiks arī piejūras pilsētiņa Kastellammāre del Golfo, kas guļ zaļi noaugušā Sparādžo kalna pakājē. Šis skats un pilsēta ir turīgu jahtu īpašnieku iecienīta vieta, jo izbraukums par Kastellammāres līci līdz Sanvito zemesragam var kļūt par skaistu piedzīvojumu.
Mazliet seno grieķu
Sicīlijas sala atklāj arī salīdzinoši labi saglabājušās sengrieķu kultūras paliekas, turklāt vairākās vietās - ievērojamākās no tām ir Sedžestā, Tempļu ieleja Agridžento un Selinuntē. Ja nu nav nācies pabūt Grieķijā, Atēnās, tad varat tādu sengrieķu tempļu drupu erzacvariantu nobaudīt Sicīlijā. Selinunte savulaik bijusi 651. gadā pirms mūsu ēras dibināta pilsēta, viena no lielākajām grieķu kolonizētajā Itālijā. Selinuntē kopumā bija 11 tempļu un astoņu tempļu drupas ir redzamas vēl joprojām. Savulaik pilsētā atradies viens no visu laiku lielākajiem sengrieķu dievam Zevam veltītajiem tempļiem ar 17 kolonnām. Tā drupas mudina uz kārtējām pārdomām par cilvēku varenību, kas spējuši sabūvēt kaut ko tik grandiozu, un vēl lielāko dabas un laika varenību, kas spējuši šo cilvēku roku darbu sagraut.
Lai dzīvo siesta!
Viena lieta, kas Sicīliju tūlīt atšķirs no Itālijas ziemeļiem, ir lielā pēcpusdienas atpūta jeb siesta, kad nestrādās gluži nekas un neviens, nu, vismaz sevi cienoši sicīlieši noteikti ne. No apmēram pulksten 13 līdz 17 vai pat 18 vakarā vasaras sezonā tūrists varēs klīst ar sārtu seju un iesvīdušām padusēm pa salas pilsētu ieliņām un nesastapties ne ar kādu veikalnieku vai krodzinieku žēlastību: ēst nedabūsiet ne par ko. Šajā laikā normāliem cilvēkiem ir jādus pēcpusdienas miegs vai jāēd iepriekš sarūpēta pārtika, nevis jātraucē salinieku miers. Tas pats attieksies arī uz degvielas uzpildes stacijām - ja vien nav darīšana ar automātisku uzpildi, laipni lūgti pagaidīt. Ja zina šo niansi, nekādu problēmu nav - sala ir pārpildīta ar lielveikalu ķēdēm, kas strādā augu dienu, siestu piekopjot vienīgi svētdienās.
Sicīlijas zemes bagātības ir atsevišķa stāsta vērtas - iespējams, ja kāds dotos vīna tūrē, būtu ko baudīt, jo šķiet, ka katrs mazākais stūrītis zemes ir vīnogulāju apstādīts. Vīnogu lauku pārbagātību tikai retumis pārtrauc meloņu lauku pleķi - melones augustā un septembrī mētājas uz lauka kā Latvijā kartupeļi. Lai gan melones ir gardas, toties laikam nekas nevar salīdzināties ar tikko no zemnieka rokām pirkta arbūza garšu. Ja arbūziem ir dievi, tad sicīliešu arbūzus tie noteikti ir svētījuši. Izmaksās jums tas arbūzs kilogramā tikpat, cik Rīgas lielveikalā, bet nu garša... mmm, to vispār nevar salīdzināt.
Senajiem romiešiem Sicīlija ir bijusi maizes klēts. Lai gan nu tā teikt būtu pārspīlēti, bet tomēr ir acīm redzami, ka Sicīlijas galvenais rūpals ir zemkopība un pārtikas ražošana. Sicīliešu virtuve lepojas ar to, ka tieši šeit, Sirakūzās, 5. gs .p.m.ē. ir tapusi vecākā Rietumu pasaules pavārgrāmata - Pavārmāksla, ko sarakstījis Sirakūzās dzīvojošs grieķis Miteks. Protams, Sicīlijā pasniedz un ēd tradicionālos itāļu ēdienus, bet no īpašajiem, tikai šeit tipiskajiem, iekrīt acīs citronu zupa ar gliemenēm. No saldumiem jāizceļ sicīliešu kannoli - tas ir kā cepums, pildīts ar saldu rikotas biezpienu un greznots ar cukurotu ķirsi abos galos. Neiekrītiet uz sicīliešu šokolādi - tur cukurs skrapstēs starp zobiem un nebūs ne vēsts no Laimas ražojumu izlutinātajiem latviešiem tīkamajām garšām.
Ja attālinās no tīkamās ēdiena tēmas, tad lielākais dabas brīnums un Sicīlijas simbols ir vulkāns Etna, kā zināms, viens no retajiem darbojošamies vulkāniem Eiropā. Taču Etnas vulkāna apgūšana lai paliek kā saldais ēdiens nākamajam Sicīlijas apmeklējumam. Sala nav liela, bet tūristam neatstāj variantus - lai visu izzinātu, jābrauc vēl. Pavasarī un vasarā varēs lidot ne tikai ar Ryanair no Kauņas uz Trapāni, bet arī ar airBaltic no Rīgas uz Katāniju.