TŪRISMS: Monreāla – ar Eiropas garšu

RUDENS MONREĀLĀ tiek uzskatīts par vienu no gleznainākajiem pasaulē. Visticamāk, tāpēc, ka Montrojālas kalna parks pilsētas centrā rudenī krāsojas zeltaini sārts © Publicitātes foto

Déjà vu jeb jau bijis sajūta mani pārņēma no pirmā mirkļa, kad no Monreālas Trudo lidostas iebraucu pilsētā. Kāpēc tā – mocīju pati sevi ar jautājumu, jo atrodos taču citā kontinentā un, starp citu, Amerikas kontinentā – pirmo reizi.

Atbilde nāca vēlāk - Monreāla, Kanādas Kvebekas provinces galvaspilsēta un otrā lielākā pilsēta šajā valstī - ir franču imigrantu kultūras sakausējums. Tagadējie tās iedzīvotāji no savas vēsturiskās dzimtenes Eiropā ir mēģinājuši pārcelt pāri Atlantijas okeānam «tā jādzīvo» sajūtu un atbilstoši veidojoši savu dzīvi un ikdienu.

Rudens Monreālā

Rudens Monreālā ir viens no skaistākajiem gadalaikiem - Monrojālas kalns pilsētas centrā atmirdz Kanādas kļavu un ošu lapu zeltā un sārtumā. Rudens šeit iestājas strauji un auksti - vēl divas dienas agrāk šeit bija plus 23 grādi, un tad pēkšņi - tikai plus astoņi komplektā ar dzelošu vēju, kas liek justies tā, it kā gaisa temperatūra būtu tikai ap nulli. Cilvēki ielās tekalē starp debesskrāpjiem, ietinušies šallēs un jakās, bet nevarētu teikt, ka šeit būtu jāsastopas ar kādu īpašu iedzīvotāju blīvumu. Pat nedaudz savādi, ka četru miljonu pilsētā ir tik maz cilvēku ielās. Kur gan tie būtu pazuduši? Atbilde nāk drīz: rudens ir tas gadalaiks, kad monreālieši pārceļ savu dzīvi uz underground city jeb pazemes pilsētu. Izklausās jau eksotiski, bet patiesībā nekā tik eksotiska nav: zem pilsētas divdesmit kilometru garumā plešas metro līnijas, kuru pieturās ir lielveikalu, bodīšu, restorānu un kafejnīcu labirints. Latvijas izpratnē - Origo, proti, stacija - lielveikals, tikai iedomājieties, ka tas būtu divdesmit kilometru garumā. Latviešiem nesaprotamā kanādiešu tieksme uz metro un pazemi pilsētā, kas patiesībā atrodas uz salas (iedomājieties, kāda kampaņa Rīgā te izvērstos pret metro būvniecību, jo te taču Daugava, augsti gruntsūdeņi un kas tik vēl ne!), Monreālā ir vairāk nekā saprotama. Monreāla tiešām atrodas uz salas - Otavas un Senlorensas upju satecē. Novembrī šeit uzsnieg sniegs un turas līdz aprīlim. Brist pa piesnigušajām ielām, lādēt pilsētas dienestus par to, ka gatves un bulvāri nav laikus notīrīti, ironizēt par «ziema pienākusi negaidīti» u.tml. Monreālā neviens netaisās. Pārceļ pusi sezonas pilsētas dzīvi uz pazemi un, kā saka, iziet no situācijas sausām kājām. Esiet sveicināti, praktiskie un vienkāršie Kanādas ļaudis!

Debesskrāpju un Eiropas repliku sakausējums

Tiem, kas redzējuši Ņujorkas vai jebkuras citas pasaules metropoles debesskrāpju rajonus, Monreālas centrs ar savu debesskrāpju pārblīvējumu nešķitīs nekas sevišķs. Taču fakts - jebkuram tūristam tā vien gribēsies nostāties ielas galā un pavērst fotoobjektīvu uz augšu, lai iemūžinātu debesskrāpju torņus. Vai nostāties pretējā upes krastā un nofotografēt lielisko debesskrāpju ainavu Otavas krastos.

Senākas arhitektūras paraugi Monreālā tiek it kā iekausēti modernajā arhitektūrā, veidojot tīkamu simbiozi starp senatni un mūsdienām. Runājot par senatni - nākamgad Monreālas pilsēta svinēs 375. jubileju. Nenācās gan vērot tik senas arhitektūras paraugus, kas būtu palikuši pilsētas vaibstos. Šeit nesirgst ar sentimentu saglabāt visu, kas vien bijis, (laikam nav kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas), bet vērojamas izteiktas ilgas pēc Eiropas un, kā jau franciski runājošu iedzīvotāju vidē - pēc Francijas un Parīzes. Piemēram, kā pilsētas skaistākos, viņu izpratnē senās (18.-19. gadsimts), arhitektūras paraugus tūristiem demonstrē divas baznīcas, no kurām viena ir replika par Parīzes Dievmātes katedrāli, bet otra - par Svētās Sirds katedrāli Parīzes Monmartrā. Ja abi Parīzes oriģināli nav redzēti, tad Monreālas pakaļdarinājumi šķitīs iespaidīgi, bet ja ir… tad Amerikas kontinenta iedzīvotājiem atliek vien priecāties, ka nav jāšķērso Atlantijas okeāns, lai uz to palūkotos. Lai gan Monreālā vispār ir 130 katoļu dievnamu, un pilsēta tiek uzskatīta par reliģiskā tūrisma centru kontinentā. Atlantijas okeāns arī nav jāšķērso, lai iztēlotos, piemēram, Monreālas priekšpilsētas jeb vecos strādnieku rajonus: tie jums noteikti atsauks atmiņā Parīzes, Briseles priekšpilsētu «guļamrajonus» ar divstāvu rindu mājām. Monreālas priekšpilsētu vidū ir arī savs ķīniešu rajons, latīņamerikāņu rajons, «mazā» Itālija un pat Eiropā neredzēts veidojums - geju ciemats, kur īpaši propagandē un piekopj geju dzīvesstilu.

Lai dzīve kūsā!

Monreāla ir īsts dzīves un darba prieka perēklis: pirmkārt, pilsētā un tās apkārtnē ir ievērojami rūpniecības giganti - mašīnbūves un aviācijas jomā. Latvijā jau īpaši interesanta ir aviācijas nozare - tieši pie Monreālas atrodas Bombardier rūpnīca, kas ražo jaunās lidmašīnas Airbaltic flotei. Un ne tikai - šīm lidmašīnām dzinējus arī ražo tepat - mašīnbūves uzņēmums Pratt&Whitney, tepat arī ir tāds pasaulslavens automašīnu būves uzņēmums kā Rolls - Royce Canada, lidmašīnu simulatoru un medicīnas ierīču simulatoru ražotājs CAE, kā arī helikopteru ražotājs Bell Helicopter. Monreālas osta ir viena no svarīgākajām Kanādas ostām, kur pārkrauj cukuru, graudus, naftu un rūpniecības preces.

Un vēl - Amerikas kontinentā šī ir otrā lielākā pilsēta pēc Ņujorkas pēc restorānu, kafejnīcu un citu izklaides vietu skaita. To tūrists var uzzināt pat gluži nejauši - apvaicājoties autobusa šoferītim, kādus kultūras pasākumus šeit ir vērts apmeklēt, var saņemt sirdsšķīstu un atklātu atbildi: striptīzklubus, turklāt tie arī dāmām patikšot. Šī pieredze gan gāja secen, taču restorāni un kafejnīcas tiešām Monreālā ir labi, ar gardu ēdienu un pilnām dzēriena glāzēm. Kāpēc tas īpaši jānorāda? Ak, vien tāpēc, lai izsmalcinātiem viesmīļiem Rīgas restorānos būtu ko pamācīties - ja viesis ir pasūtījis vīna glāzi, tas nenozīmē - kā Rīgā - ielies kādus 50 gramus pašā glāzes dibenā - Monreālas krogos glāze nozīmē glāzi pilnu ar dzērienu, nevis kaut kādas pāris piles vērtīgās dziras trauka dibenā.

Kvebekas galvaspilsētā arī esot gandrīz 300 muzeju - gan laikmetīgās mākslas, gan zinātnes sasniegumu, gan brīvdabas muzeji, gan botāniskie dārzi. Pie senvēstures apgūšanas radinātajam eiropietim laikam visvairāk vajadzētu apmeklēt «pirmās nācijas» jeb indiāņu muzeju. Galu galā indiāņi apdzīvoja šo zemi 8000 gadu, atšķirībā no pirmajiem Eiropas imigrantiem, kas ieradās vien 16. gadsimtā. Ar indiāņu kultūru Monreālā un tās apkārtnē var iepazīties gan muzejos, gan brīvdabas muzejos - viesnīcās. Piemēram, šādas izklaides piedāvā muzejs - viesnīca Wendake: par nieka 430 Kanādas dolāriem par divām naktīm jūs varat izbaudīt gan dzīvošanu viesnīcā, gan muzeja, lai iepazītos ar indiāņu kultūru un sadzīvi, apmeklējumu, gan huronu cilts indiāņu (aktieru, protams, indiāņus taču izdevies jau sen iznīdēt) priekšnesumu, gan mieloties huronu tradicionālās virtuves restorānos.

Ja naudas nav - pilsētā, sākot ar jau pieminēto Monrojālas kalna parku, tiešām ir ļoti daudz parku, kur nodoties sparīgām izklaidēm - kā skriešanai, nūjošanai, vingrošanai. Sporta jomā gan šeit favorīts ir, lieki pat atgādināt - hokejs. Pašiem kanādiešiem tas ir kas vairāk nekā sports, tas ir kaut kas līdzīgs reliģijai, kur pielūgsmes objekti ir puiši ar nūju, kas dzenā ripu pa ledus laukumu. Sportisko piesitienu pilsētas ainavā nodrošina būves, kas šeit palikušas no 40 gadu senās vēstures - 1976. gada vasaras olimpiskajām spēlēm.

Laipni lūgti, vai ne tomēr

Monreāla, kā jau teikts, ir franču pilsēta, un pārsvarā cilvēki savā starpā šeit sarunājas franču jeb Canadian French - franču valodas kanādiešu izloksnē. Pilsētā dzīvo 60% franču valodā runājošo, 20% angliski runājošo un 20% citās valodās (itāļu, ķīniešu, utt.) runājošo iedzīvotāju. Ielās var vērot visdažādākās izcelsmes ļaudis, taču tipiski būtu pamanīt, ka šeit nav tā dēvēto jaunās paaudzes imigrantu. Imigrācijas noteikumi Kanādā ir visai stingri - pirmkārt, jebkuram valsts viesim jau pirms izkāpšanas no lidmašīnas ir jāatceras aizpildīt imigrācijas dienesta anketu un samaksāt internetā 7 Kanādas dolārus par šo lielisko iespēju. Otrkārt, jārēķinās, ka lidmašīnā liks aizpildīt vēl vienu anketu, ko, nedod Dievs, nedrīkst pazaudēt līdz iziešanai no lidostas, jo būs jāatrāda vienam imigrācijas ierēdnim, bet pēc tam vēl jānodod citam. Vēl jārēķinās ar imigrācijas ierēdņa jautājumiem par to, ko jūs te vispār esat ieradies darīt, un ja viņam nešķitīs pārliecinoša jūsu vervelēšana, ka esat tūrists un gribat te vienkārši palūkoties uz dabasskatiem, tad pratināšana var turpināties, un, cerams, jūs neiedomāsieties muļķoties un stāstīt, ka esat ieradies te uz dzīvi. Kanādieši ir imigranti jau ntajā paaudzē un tādus kā sevi pagātnē atpazīst jau pirmajos mirkļos, tāpēc nemaz netaisās laist iekšā savā valstī. Sentimentālas runas te nelīdzēs, stāsti par to, ka kādam tur jāpalīdz, jo grūti klājas - arī ne. Ļoti pamācoša politika Eiropas līderiem, kuriem tiešām der ko apgūt no imigrantu kultūras.

Taču, ja esat ticis tam visam pāri, tad - laipni lūgts Monreālā, kura Latvijai ir iezīmīga pilsēta kaut vai tāpēc, ka šeit kādreiz ir dzīvojusi un strādājusi Monreālas universitātē Latvijas prezidente Vaira VīķeFreiberga.

***

Par Monreālu

•Apmēram 8000 gadu Monreālas apkārtni apdzīvoja huronu, algonkinu un irokēzu tautas.

•Pirmais eiropietis, kurš 1535. gada 2. oktobrī ieradās Monreālas apkārtnē, bija franču jūrasbraucējs Žaks Kartjē. Pirmo pastāvīgo apmetni eiropieši izveidoja 1639. gadā. Apmetne attīstījās kā kažokādu tirdzniecības centrs un bāze tālākai Kanādas apgūšanai.

•1760. gadā Monreālu ieņēma briti, un pēc 1763. gada Parīzes līguma, kurš izbeidza Septiņgadu karu, Monreāla nokļuva angļu valdījumā. 1775. gadā to uz īsu brīdi ieņēma amerikāņu neatkarības cīnītāji, tomēr tā palika Lielbritānijas sastāvā. 1832. gadā Monreālai tika piešķirtas pilsētas tiesības. Britu valdīšanas laikā Monreāla kļuva par lielāko Kanādas pilsētu.

•20. gadsimta 50. gados Monreālas iedzīvotāju skaits pārsniedza 1 miljonu. 1967. gadā šeit notika EXPO, bet 1976. gadā - olimpiskās spēles. 1977. gadā Monreālā, tāpat kā visā Kvebekā, franču valodu atzina par vienīgo oficiālo valsts valodu.

Avots: Vikipēdija



Izklaide

Normunds Rutulis, Ginta Krievkalna un Staņislavs Judins sadarbībā ar zviedru mūziķiem Hans Antehed, Daniel Olsson un Niklas Widen strādā pie jaunas koncertprogrammas “Abpusēji”, kurā apkopotas latviešu un zviedru komponistu melodijas.

Svarīgākais