TŪRISMS: Pa varžu ceļu pie dzērušām skudrām un lēkājoša sumbra

Baltkrievija ir tūristu iecienīta valsts, un tūrisma aģentūras piedāvā tiešām lielisku izvēli – maršrutus visām gaumēm un vecumiem. Banāli tā rakstīt, bet šoreiz tas viskodolīgāk izsaka būtību. Ģimenēm ar bērniem jādodas uz Berezinas biosfēras rezervātu un jāatpūšas Braslavā – ezeru novadā. Lai gan arī tas ir stereotips, ka dzīvnieki un laiska atpūta pludmalē ir tīkama gados jaunākiem ceļotājiem. Berezinas biosfēras rezervātā pieaugušajiem acis zvīļoja ne mazāk kā bērniem. Par Braslavas ūdenstilpēm jāteic īsi – jābauda!

Berezinas slavenības: Vaļera un citi

Viens no Berezinas rezervāta lielākajiem ieguvumiem, manuprāt, ir tā darbinieces - aizrautīgas stāstnieces. Pateicoties viņām, uzzināju, kurš ir visšmulīgākais dzīvnieks mežā, kāpēc dzeguzes dēj olas svešās ligzdās un cik augstu var uzlēkt 800 kilogramu smags sumbrs.

PŪCIŅAS. Stirnu jaunuļi spriņģo uz nebēdu. Mežā stirna nevis skrien, bet lido kā pūciņa - bez skaņas / Antra Gabre

Par sumbriem arī šis stāsts jāsāk, jo tas ir Baltkrievijas nacionālais dzīvnieks. Berezinas biosfēras rezervāta augstlēcējam (viens metrs augstumā) un tāllēcējam (divi metri tālumā) sumbram vārdā ir Vaļera. Tāpat kā lādzīgajam šoferītim, kurš no bara noklīdušo sumbra mazuli pacēla ceļmalā. Vaļera (tas, kurš sumbrs) arī ir lādzīgs un labprāt sasveicinās ar apmeklētājiem. Bērnus viņš dievina un mēģinājis pat piedalīties viņu rotaļās. Šie skrien gar aploku, Vaļera diebj līdzi, šie mētā rokas pa gaisu, Vaļera lec, ka zeme vien put. Bērni nobijušies un aizmukuši, jo milzeņa svars un augums ir iespaidīgi. Sumbru puika apvainojies, ka rotaļa pārtrūkusi, un visu atlikušo dienu nostāvējis aploka tālākajā stūrī. Arī mūs sumbrs sagaida viesmīlīgi, taču visu uzmanību velta grupas jaunākajai pārstāvei - skolniecei Marijai.

Rezervāta slavenība ir bebrs. Šā dzīvnieka dēļ rezervāts tika izveidots, jo 20. gadsimta sākumā Baltkrievijā bebri bija tikpat kā iznīdēti. Ja ilgāk un tālāk staigātu pa dabas takām, droši vien sastaptu arī bebrus, bet šoreiz iztikām ar aszobainā grauzēja izbāzeni Dabas muzejā. Tupēja kā dzīvs, koku savām spēcīgajām ķepām aptvēris. Tagad bebru populācija vairs nav briesmās - to esot aptuveni 2000. Kāpēc bebri iznīka? Tos izķēra, lai apēstu šašlikā, bet no ādām šuva kažokus.

APVAINOJUSIES. Aļņu dāma Jaņina bija apvainojusies un to neslēpa. Mēs, lūk, vispirms neapjūsmojām viņu, bet kādu citu meža brīnumu. Aļņiem šeit sācies tāds kā sanatorijas romāns. Viņi atvesti, lai izārstētos, bet Jass un Jaņina saostījušie / Antra Gabre

Nesastapām arī dzīvu lāci, Berezinas rezervātā to esot daudz. Atliek ticēt gides stāstītajam, ka lācis ir ļoti emocionāls dzīvnieks. Un pusakls. Cilvēku no attāluma lāga nesaskata, tāpēc, ieraugot lāci, jānoguļas zemē. Viņš apostīšot un aiziešot. Cerams, mēs nopūtāmies. Ja lācis būs izsalcis, ko tad? Lielākoties ķepaiņi ēdot ogas, augus un zivis, bet gaļa viņu ēdienkartē esot labi ja 30 procentu, gide mierināja. Toties noskriet lāci ij nevajag mēģināt - tas nekas, ka 500 kilogramu smags, toties spēj jozt ar ātrumu 50 kilometru stundā.