TŪRISMS: Itālija: dēka ar vilcieniem

OSTIA ANTICA. Seno Romas ostas pilsētu vispirms pameta jūra, tad upe, bet tad cilvēki. Iespaidīga un skaista vieta, kas atšķirībā no tūristu ielenktajiem Pompejiem ir daudz klusāka un apskatei patīkamāka © Arno Jundze

Atbildes uz jautājumu, kāpēc braukt uz Romu decembrī, ir vismaz trīs. Pirmā un visuniversālākā – Romā labi ir vienmēr.

Tiem, kas nepanes karstumu, Itālijas rudens varētu būt tīkamāks par pavasara plus 30 ēnā komplektā ar «viss zied un smaržo». Tiem, kam riebjas decembra sniega šļura, Romas plus divpadsmit liksies kā atgriešanās septembrī, kad dienā spīd saule, bet no rīta zemi klāj balta sarma. Tikai sarmas te nav, bet arī nekāda lielā siltuma ne. Rudens vēji pacenšas, lai to izdzenātu, tāpēc vējjaka ar kapuci vai cepure decembrī noderēs arī mūžīgajā pilsētā.

PIAZZA DI SPAGNA. Spāņu kāpnes un laukums pie tām rudens mēnešos zaudē savu hipijisko atmosfēru. Te neož pēc zāles un urīna, netusē visādi frīki, Roma sāk gaidīt Ziemassvētkus, un tavu brīnumu - katolicisma citadelē, kam ar eglēm nav nekā kopēja, parādās Ziemassvētku eglītes, no kuru pirmdzimtības latvieši tik muļķīgi pirms kādiem gadiem atteicās, jo tā bija Aināra Šlesera ideja / Arno Jundze

NAVONAS LAUKUMS. Decembra noskaņu Romā labi ilustrē pārskatāmais un viegli šķērsojamais Navonas laukums - no rīta un dienā te ir patīkami pastaigāties, kaut pievakarē ļaužu netrūkst - laukumā uzstājas dažādi mākslinieki, pulcējot skatītāju pūļus / Arno Jundze

Mazāk cilvēku

Ja spējat piecelties un paēst tā, lai nokļūtu pie Romas kulta objektiem: Panteona, Foruma, Kolizeja, Vatikāna uz to atvēršanas laiku, būsiet pārsteigti - rindu tikpat kā nav. Tiesa gan, ir bardaks ar biļetēm. Lai Itālijā atrastu kases, jābūt Šerloka Holmsa ķērienam, bet internetā, tas neattiecas uz Romu vien, uzbāžas visādi skip the line, kas sola, ka ievedīs bez rindas ar gidu, kas, protams, maksā. To varētu saprast, bet šie skipi arī bezgida versijā uzliek pamatīgu uzcenojumu, kas nav loģiski, ja biļeti pērc pusgadu uz priekšu. Nezinu, ko te ieteikt. Vaicājiet kādam gudrākam. Uz vietas tomēr dabūjām biļetes faktiski visur, kur gribējām, izņemot Vatikānu.

Atcerieties, ka Romas dievnamos ieeja ir bez maksas. To interjeri ir klasiķu apdaiļoti. Turklāt bieži vien gleznas, kuras darinātas baznīcai, daudz labāk izskatās oriģinālajā vidē nekā muzejā, kas nes pils vārdu, bet no kuras interjeriem pēc eiroremonta nekas pāri palicis nav. Patiesībā ir jāizšķiras - Roma piedāvā izvēli vai nu pirkt padārgas biļetes, lai redzētu dažus reliģiskos sižetus simt un vienā interpretācijā muzejā, vai apskatīties būtībā to pašu par brīvu baznīcās. Starp citu, pie basilica di San Pietro in Vincoli - tajā glabājas ķēdes, kurās it kā bijis savažots Svētais Pēteris - plakāts aicināja nebūt lētticīgiem un nepirkt biļetes - ieeja bazilikā ir par brīvu.

Tīri personiski vilšanos sagādāja Forums. Iemesls vienkāršs - eiroremonts. Daudzas vietas, kas bija atvērtas pirms gadiem pieciem, ir slēgtas. Interesanti fragmenti (grīdas keramikas un tamlīdzīgi) pazuduši. Slavenais akmeņiem bruģētais centrālais ceļš pielabots ar betona palīdzību. Kad rakstīju romānu pusaudžiem Kristofers un Ēnu ordenis, Forumu izložņāju krustām šķērsām, meklējot labākos interjerus varoņu dēkām. Tagad vietām, kur Kristofers un Kate meklē laika portālā ierauto Jurīti, nav iespējams piekļūt. Brauciet, skatieties, kamēr tur kaut kas ir palicis, jo darbi turpinās.

POMPEJI. Ceļot no Romas uz Pompejiem ar vietējo līniju elektrovilcienu jau vien ir dēka. Šī ir vieta, ko reizi mūžā vērts apskatīt, bet diezin vai te būtu liela jēga atgriezties / Arno Jundze

Ostia Antica

Esot Romā, vērts izmantot iespēju un paceļot pa tās apkārtni. Apskates vietu ir daudz, tiek piedāvātas padārgas ekskursijas. Pastāv alternatīva - sabiedriskais transports, kas maksā ļoti lēti un kurā iespējams pavērot reālo Itāliju. Varbūt kādam tā šķitīs nedaudz ekstrēma izklaide, bet ir vērts pamēģināt.

Ostia Antica ir sena Romas ostas pilsēta. Ziedu laikos apmēram 2.-3. gadsimtā pēc Kristus te dzīvojuši ap 100 000 cilvēku. Tad pilsēta pamesta. Tas noticis tāpēc, ka jūra atkāpusies, bet Tibra aizsērējusi, pārpurvojusies un mainījusi savu gultni. Faktiski to var saukt par ekoloģisko katastrofu, jo vides izmaiņas izraisījušas epidēmijas: malāriju, purva drudzi. Cilvēki aizgājuši labprātīgi.

Uz Ostia Antica nokļūt nav grūti. Orientieris ir stacija Porta S. Paolo Piramides. No turienes piepilsētas vilciens virzienā uz Cristoforo Colombo. Jābrauc līdz pieturai Ostia Antica. Taksisti, protams, ir žuļiki. Ja teiksiet, ka vajag līdz Porta S. Paolo, jūs aizvedīs līdz citai stacijai Basilica S. Paolo, kas atgādina bomžu migu Tarkovska stilā. Pietura ir uz tās pašas līnijas, vien brauciens līdz tai dārgāks, tāpēc papūlieties ieskaidrot - jums vajag piramīdas! Biļetes ir tās pašas, kas Romas metro. Viens brauciens - eiro piecdesmit. Automāti atrodami stacijās, tiem der savākt monētas, kaut iespējams maksāt arī ar banknotēm un kartēm. Padoms! Ir vērts lejupielādēt telefonā Romas transporta shēmu, lai var pasekot līdzi pieturām. Reizēm automātika, kas tās piesaka, vilcienos nedarbojas, bet pieturu nosaukumi mēdz būt grafiti mākslinieku apcūkāti. No pieturas Ostia Antica senās pilsētas drupas sākas apmēram 500 metru attālumā. Sekojiet norādēm, garām paiet nespētu pat Susaņins. Tikai apģērbieties piemēroti, īpaši tas sakāms par apaviem! Sporta kurpes būs īsti laikā.

Gatavojoties braucienam, par Ostia Antica izlasījām daudz labu atsauksmju. Tur esot, sapratu, kāpēc tā, un atzīšos, arī man patika. Šai vietai nevelkas līdzi tāda kā atraktas kapsētas atmosfēra, ko izstaro Pompeju drupas. Pilsēta ir pamesta savā nodabā, to nav postījušas stihijas, tā nav pieminēta visu iespējamo valstu pasaules skolu vēstures programmās. Šeit ir arī pietiekami daudz labi saglabātu objektu, kas apliecina Senās Romas varenību. Mani, piemēram, ļoti domīgu darīja apmetuma un mūrjavas slāņu biezums senajās celtnēs. Ņemoties pa lauku māju, labi zinu, ko nozīmē veidot betonu, izmantojot vienīgi paša roku spēku. Lai nu nestāsta, ka šo visu varēja radīt mazi, dumji cilvēciņi, kuri saskaņā ar Darvina teorijām reiz nokrita no koka un pazaudēja astīti. Bijām Ostia Antica mēneša pirmajā svētdienā, kad par biļetēm nav jāmaksā, spīdēja saule, kas vietās, kur nepūta vējš, karsēja itin pamatīgi. Kokos ķērkāja zaļi papagailīši. Sugu prasiet ornitologiem - īpaša pazīme: viņiem bija divi spārni un aste.

Pompeii Scavi

ZELTA RUDENS. Romas parki skaistāki, protams, ir pavasara plaukumā, bet arī rudenī tiem piemīt neaprakstāms šarms. Sajūta, ka atrodies milzu dārzā pašā megapoles centrā ir neaprakstāma, un Romā to noteikti vajag izbaudīt / Arno Jundze

Ja ļoti gribas, un kuram gan reizi dzīvē negribas, no Romas var doties dienas ekskursijā uz Pompejiem. Ceļojumi ar ekskursiju autobusiem uz šo vietu pieejami visādās kombinācijās, tie maksā no 148 eiro līdz 294 eiro vienam. Ja nav bail, brauciet ar vilcienu, ietaupīsiet kaudzi naudas. No Termini stacijas Romā uz Napoli Centrale ātrvilcieni iet reizi stundā, maršruta ilgums apmēram stunda, biļetes ap 45 eiro, ja pērk uz vietas. italiarail.com, pērkot iepriekš, var dabūt lētāk. Galvenais, atcerieties staciju nosaukumus itāļu versijā - neklausiet latvju gramatiķu prātuļojumus, tā jūs iebrauksiet dziļi auzās. Lielo staciju tablo pētot, cilvēkiem ar Latvijas pieredzi jāatceras, ka svarīgāk par vietas nosaukumu ir ieraudzīt sava vilciena numuru. No Romas uz Neapoli vienā laikā gāja trīs vilcieni. Biļetē numurs būs cipari aiz vārda Treno. Turpat blakus vilciena numuram ir vārds Carrozza un cipariņš, tas nozīmē vagona numuru. Tad nu skatieties tablo, līdz izdodas atrast savu vilciena numuru, un meklējiet vārdiņu binario, kas nozīmē perons. Tad ejiet uz savu peronu, tur vietās, kur piestāj attiecīgais vagons, ir uzlikts tā numurs. Perfekti! Vien neaizmirstiet nokompostrēt savu biļeti zaļajā vai dzeltenajā (kā nu kurā vietā) kastītē. Vārdu sakot, pēc stundas būsiet Neapolē.

Te sākas bardaks. Zem Napoli Centrale atrodas viss kaut kas, metro, veikali, tualete un vēl viena dzelzceļa stacija Porta Garibaldi, ejiet pēc norādēm Circumvesuviana. Šis dizaina brīnums apkalpo lokālo Circumvesuviana dzelzceļa līniju. Biļešu kase pirms ieejas, biļete līdz Pompejiem maksā trīs eiro ar kapeikām. Ņemiet uzreiz arī atceļam. Izejot cauri šņakstinātājiem, kas pārbauda jūsu biļetītes, sākas Neparastie ārzemnieku piedzīvojumi Itālijā. Pirmkārt, jums jātrāpa uz līniju, kas ved uz Pompeii Scavi (Villa di Misteri). Ņemiet vērā, ir vēl otra stacija Pompeii uz blakuslīnijas. Tā ved uz mūsdienu Pompejiem, kam ar vecajiem Pompejiem ir attāls sakars. Pareizā līnija ved uz Sorento. Vilcieni vājprātīgi! Viens saplīsa turpat stacijā. Durvis tam nevērās ne ciet, ne vaļā. Informācija tikai itāļu valodā. Nākamais piebrauca tādā skatā, kādu neatrast pat Getliņos, rūsa, grafiti, pasažieru pārlādēts. Lordu palāta šo līniju noteikti neizmanto. Vissirsnīgākā no vērotās kompānijas bija lēdija, kura ar plastisko operāciju palīdzību bija mēģinājusi pārvērsties lauvenē. Bez komentāriem! Viņa visu ceļu kaut ko nemitīgi vāvuļoja tik dobjā balsī (pati ar sevi apmēram 40 minūšu nonstop režīmā), ka tika izteikts minējums, vai tik šī dāma tomēr nav kleitu uzspīlējis no policijas pamucis Sorento mafijas krusttēvs. Lēdija pārspēja pat vēl vienu manu favorītu, kurš krāca krēslā, ik pa brīdim ar kreiso roku intensīvi kasot matus, bet vienlaikus ritmiski sitot pret vagona grīdu savu labo kāju. Atcerējos, ka tā mēdza darīt arī mans nelaiķa suns.

Biļešu kasē mums iedeva mazu vilcienu kustības sarakstiņu. Smalki! Braucot atklājām, ka sarakstā ir vienas pieturas, bet dzīvē pavisam citas. Izbaudījuši vieglu panikas vilni, pasūdzējāmies par to kādam studentam. Don’t worry! - viņš nosmējās - It is Italy! This is train to Sorento.

Pēc četrdesmit minūtēm izmeklētā kompānijā Pompeii Scavi tika sasniegta un Vezuva iznīcinātā pilsēta apskatīta. Ieejas biļete maksā 13 eiro vienam cilvēkam. Tad, kad vakarā atviegloti saļimām Neapoles ātrvilciena ādas sēdekļos, sapratām, kas viss patiesībā noritējis lieliski. Ar dažām piebildēm. Pirmā: ja gribat aizceļot līdz Pompejiem, tad no Romas vēlams izbraukt ne vēlāk par 9 no rīta. Otrā: Circumvesuviana dzelzceļa līnijā pārvietojoties, jāliek lietā studentu gados uzkrātā pieredze braukt električkā, jo pēc desmitiem kilometrus garas pastaigas Pompejos atceļā stāvēt kājās 40 minūšu piebāztā vilcienā nāktos pagrūti. Trešā: bomžu skvēriņš starp dzelzceļa staciju un Satiksmes ministriju Rīgā ir ļoti kulturāla vieta.



Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais