Latvijas apceļošana ir aizraujoša laika pavadīšana. Ja maršrutu apzināti novirza no populārām tūrisma takām, tad var piedzīvot negaidītus pārsteigumus, sastapt atsaucīgus cilvēkus un iekļūt publiski nepieejamās vietās. Neatkarīgā izvēlējās ielūkoties Latvijas un Baltkrievijas pierobežā. Vienīgais, ko iepriekš zinājām, – ka noteikti gribam apskatīt Laimes muzeju Indrā. Viss pārējais, ko izbaudījām, bija ekspromts, pateicoties Indras, Piedrujas un Robežnieku pagasta pārvalžu vadītājai Ērikai Gabrusānei.
Robežniekiem ir savs bēgošais līgavainis
Vīpsnāšana par nomali ir nevietā, cilvēki sešus kilometrus no Baltkrievijas robežas dzīvo un strādā, un neapcer, ka īstā dzīve notiek tikai deviņās vai desmit Latvijas lielākajās pilsētās. Jā, Robežniekus no Indras šķir četrus kilometrus garš neasfaltēts posms, un tagadējais ekspolitiķis Vilis Krištopans izbārstīja solījumu to noasfaltēt. Nekā. Bet šaipusē ir bijusi eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga un sajūsminājusies par baltajiem Latvijas lielceļiem. Vietējie noteic - putekļainie, nevis baltie. Un tagadējais prezidents Raimonds Vējonis katru Robežnieku tanti izdancinājis, kad bijis ministra amatā.
Tagad Robežnieku pagastā notiek zirgu rikšošanas sacensības un ir mini zoodārzs. Zoodārzs ir magnēts, kas piesaista tūristus. Tā saimnieks Viesturs Gabrusāns par viesu trūkumu nesūkstās. Viņš zoodārza apmeklētājiem velta tik daudz laika, cik nepieciešams, lai uz visiem jautājumiem saņemtu atbildes un katru iepatikušos lopiņu varētu paglāstīt vai pabarot. Gar strausiem un cūķiem nebūtu ieteicams grābāties, bet citi dzīvnieki ir pieejami glāstiem. Robežnieku mini zoodārza eksotika ir Austrālijas emu, Āfrikas strausi, Dienvidamerikas nandu, fazāni, pāvi un Āfrikas pērļu vistiņas (starp citu, tās esot tikpat skaļas kā diskusijas pie žurnālista Armanda Pučes), alpakas, cūkas un ķengurveidīgi lēkātāji. Mini zoodārza slava iet no mutes mutē. Par to pārliecinājāmies, kad vienlaikus ar mums ieradās ceļotāji no Daugavpils. Viņi esot dzirdējuši, ka saimnieks esot varens stāstnieks, tāpēc iegriezušies Robežniekos.
Viesturs Gabrusāns stāsta arī, un ekskursijas beigās nevar saprast, vai tikai dzīvnieki nav pievienotā vērtība pašam saimniekam, kurš atrod kopīgu valodu ar katru un kuram stāstāmā nepietrūkst. Dzirdētais neapnīk, un vaigos iemetas krampji no smiešanās.
Sākumā bija tā. Vispirms Viesturs kā normāls lauksaimnieks audzēja govis, diemžēl nerentējās. Kad visas deviņas brūnaļas aizstellēja uz gaļas kombinātu, tad devies protesta braucienā uz Āfriku pēc žirafes, bet trāpījušies strausi. Robežniekos strausi audzēti jau tad, kad Rīgas zoodārzā to vēl nav bijis. Atgriezies Viesturs ar saviem strausiem, bet toreizējais lauku reportāžu meistars Jānis Dimants visus sagaidījis ar orķestri un nofilmējis.
Āfrikas vistiņu olas ir ļoti vērtīgas. Naudas izteiksmē tie būtu divi eiro par olu, bet visādi citādi pietiek ar vienu olu, lai uzņemtu visas uzturvielas, ko tāds vistas dēts produkts spēj nodrošināt. Strausi pa visiem kopā vasarā izdējot 10 olas. Vietējie iedzīvotāji par strausa olām priecājas - gardas.
Ak, jā, tieši no Gabrusānu saimniecības nāca Kamerūnas šķirnes āzis, kas bija paredzēts kādās sacensībās kā skatītāju loterijas galvenais laimests. Āzis aizmuka. Viņam pēdas dzina ilgi, tomēr atrada un aizveda atpakaļ uz notikuma vietu vietējais puisis Artūrs, kurš pēc tam loterijā izvilka laimīgo lozi un mājās devās ar āzi pie sāniem.
Uz Indru pēc laimes un skalu segām
Indras ciemā ir Laimes muzejs, aušanas darbnīca, mākslas skola, pašdarbības kolektīvi. Vietējie ļaudis neprasa, kas viņiem būs, bet darbojas - savā Tēvijas parkā kur kopīgu ugunskuru no pašu atnestām pagalēm. Kas zina, varbūt Indrā dzīvo vispatriotiskākie Latvijas iedzīvotāji. Piemēram, Regīna Hveckoviča Latvijas simtgadei veltījusi 100 austus grīdceliņus. Regīna Korovacka auž skalu tehnikā un gatavojas noaust audumu ar kādreiz pastāvējušo ciemu nosaukumiem. Indras aušanas pulciņa vadītāja Olga Jokste priecājas, ka šogad notika cimdu adīšanas meistarklase, un 18. novembri indrieši dosies svinēt uz Tēvijas parku, uzvelkot pašu adītos rakstainos cimdus. Indrā auž skalu segas, un Olga Jokste tās parādīs ikvienam Indras apmeklētājam.
Arī Laimes muzejs ir iedzīvotāju iniciatīva. Viņi vēlējās to sev un citiem, kuri apmeklē pierobežu. Laimes muzejā varēs droši iegriezties ik pēc laika, jo tas attīstās. Šovasar vēl nebija gatavs viss, ko indrieši ir iecerējuši. Un tā tiešām ir vienīgā zināmā vieta, kur atļauts plēst traukus un tas ir pat obligāts pienākums. Jo mēs zinām, ka trauki plīst uz laimi.
Indrā ir vēl kāds slepenais objekts. Slepens tāpēc, ka visiem durvis nav atvērtas. Indras aptieka. Pašlaik tas nav pašvaldības īpašums, bet Ērika Gabrusāne kaļ plānus, kas šajās telpās varētu būt.
Indrai ir savs zaptes dārzs, kur katru gadu stāda augļu kociņus un veido augļu dārzu, kura augļus izmanto Ievārījuma svētku dalībnieki. Indras pagastā kopš 2014. gada ik gadu tiek organizēti un svinēti Ievārījuma svētki. To laikā notiek ievārījuma vārīšana un degustācija. Ievārījums kā tūrisma produkts tiek piedāvāts arī Indras ciemata viesiem un Indras aušanas darbnīcas apmeklētājiem. Zaptes vārītājas un vārītāji var piedāvāt unikālas ievārījuma receptes un sacensties, kam ir gardāks ievārījums. Šogad pasākums jau nokavēts, ievārījums izvārīts un apēsts.
Indrai nav savas Indras. Jau gadus piecus tiek gaidīts, ka kāda jaundzimusi meitenīte tiks pie Indras vārda, bet pagaidām nekā. Jāgaida.
Ko Napoleons darīja Piedrujā
Ja Latvijas apceļotājam šķiet, ka no pierobežas vajadzētu mesties uz kādu apdzīvotāku vietu, kur pārlaist nakti, tad bažas nav pamatotas - Piedrujā ir viesnīca. Kādreiz tur bija arī deviņas ielas, dzelzceļš un prāmis pār upi. Režisores Lailas Pakalniņas īsfilmā Prāmis ir stāsts par to, kā bija un kā sanāca.
Piedrujieši ir pikti, ka nozāģēts Kārļa Ulmaņa stādītais ozols. Vietā ir Latvijas simtgades ozols, bet tas jau ir šā gadsimta koks, tā vēsture vēl tikai tiek rakstīta. Daugavas vidū ir robeža starp Latviju un Baltkrieviju, starp Piedruju un Druju. Piedruja ir nosvinējusi savu 400 gadu jubileju, un nekas neliecina, kādas kaislības tur virmojušas. Ļaužu ausīm allaž ir tīkami nostāsti par apslēptu mantu. Ceļu gar Daugavu esot izmantojis arī karavadonis Napoleons, kad viņa armija atkāpusies no Maskavas. Piedrujas apkaimē esot noslēpta Napoleona kariete ar dārgumiem. Nav atrasta. Viņa mantu gan esot dažs labs meklējis. Nesekmīgi.
Piedrujas vēsture apkopota ekspozīcijā. To sagādājuši piedrujieši, viņu pēcteči un novadpētniecības entuziasti. Pat ja šķiet, ka maza ciema vēsture nav nekas ievērības cienīgs, Piedrujā šo pieņēmumu atspēkos.