Šī ir valsts, kurā gribas atgriezties, jau kāpjot iekšā lidmašīnā uz mājām. Un ne jau tādēļ, ka Islande būtu bagāta ar kādiem cilvēku sasniegumiem – modernu arhitektūru vai īpašām viesmīlības prasmēm. Ne viņi glīti būvēt māk, ne viesus aprūpēt. Un tūristu slaukšanai mākslīgi uzturētā dārdzība tāda, ka pašu islandiešu algas netiek līdzi cenām. Taču tā milzu vērtība ir cilvēka neskartā daba, un vislabāk to aplūkot no otras puses – tās, kas atrodas aiz tūristiem domātā labiekārtojuma – žogiem, striķiem un aizlieguma zīmēm.
Ikgadējā rudens atvaļinājuma plānā parasti ietilpst došanās uz kādu siltāku zemi vasaras pagarināšanai, taču šoreiz ar daiļo pavadoni lēmām citādi. Vasara Latvijā padevusies tik laba, ka varējām atļauties doties uz kādiem arktiskākiem apgabaliem tuvināt ziemu.
Pelni ar maizes smaržu
Šo nevar dēvēt par mazbudžeta ceļojumu, jo lētas bija vienīgi aviobiļetes. Divi turpatpakaļ plus viens nododams koferis maksāja nedaudz virs 300 eiro. Par četru stundu lidojumu vienā un trīsarpus stundu lidojumu otrā virzienā. Bet tas arī bija vienīgais, kas šajā ceļojumā bija nopērkams pa lēto. Ar to jārēķinās, ko arī darījām pēc iepazīšanās ar vairāku citu ceļotāju pieredzi. Un tieši tādēļ līdzi bija lielais rozā čemodāns - pilns ar aplejamiem makaroniem, konserviem, desām, sieriem, un protams, Ķelmēnu maizīti. Vēlāk, kad maizīte bija apēsta, un pusdienu kārbiņa tika ziedota Eijafjallajokula vulkānisko pelnu uzglabāšanai, tie vēl ilgi smaržoja pēc maizītes.
Jau sākotnēji plānojot ceļojuma maršrutu, bija skaidrs, ka klasiskais Islandes Zelta loks, caur kura 300 kilometriem tūristi organizētajās ekskursijās ar autobusiem tiek izrauti cauri, nebūs tas galvenais. Galvenais būs ieraudzīt Eijafjallajokulu, kura dēļ 2010. gadā bija paralizēta visa Eiropas aviosatiksme un Šveicē iestrēguša komandējuma dēļ uz nedēļu pašķirta arī mūsu ģimenes kopābūšana. Un ne tikai ieraudzīt, bet arī uzkāpt. Un visur pēc iespējas iet kājām, visur uzkāpt, iekāpt, aiziet, kur vien var. Īstenot to gan izdevās tikai daļēji, jo Latvijas dabā attālumi izskatās pilnīgi atšķirīgi nekā tur - zemē bez kokiem.
Čau jokulim!
No labiekārtotās Skogafoss ūdenskrituma apkārtnes, rāpjoties augšup pa arvien akmeņainākām takām un šķērsojot arvien platākas tērces, starp citiem kalniem vīdēja vulkāna sniegotā cepure. Arvien tuvāk un tuvāk. Taču tā arī to nesasniedzām. Tumsā doties tālāk būtu bīstami, un nogurums arī darīja savu. Kad sāka jau krēslot, satikām laimīgu puisi, kurš atgriezās no pašas augšas, bija pataustījis ledu, sajutis ledāja aukstumu, ieraudzījis perfektās formas krāteri. Bildes telefonā lai parādīja. Un viņš tur bija pilnīgi viens. Laimīgais. Bet mums nācās pamāt čau jokulim, pagrābt prāvu sauju vulkānisko pelnu un tenterēt lejā pa lietus izmērcētajām dubļainajām akmens nogāzēm. Tad arī kļuva skaidrs, kāpēc maršrutā ik pēc pārsimts metriem zemē numurēts miets iesprausts. Lai katrs neveiksmīgs ceļinieks glābējiem varētu pateikt, kurā vietā viņu pārsteigusi sniega vētra, trauma gadījusies vai vienkārši nespēks piemeklējis. Jo pateikt, esmu starp diviem lieliem kalniem un redzu trešo, nozīmētu tiklab 20 kilometru rādiusu. Līdzīgi attālumu mānīgumu nācās pieredzēt, kāpjot vienā no Eiropas lielākā ledāja Vatnajokula mēlēm - Skatafelsjokulā. Sajūta tāda, ka nu jau tepat ar roku ledu varēs aizsniegt, un tu, cilvēks, ej un ej, un vēl drusciņ, līdz sasniedz nogāzes malu, bet tur lejā joprojām kilometri. Bet skats patiešām elpu aizraujošs. It kā milzu upe, krāces šķaidīdama, gāztos no apvāršņa un trakajā skrējienā sasalusi šļūdonī. Tikai pašā pakājē ledājs kūstot ieplūst tumšā peldošiem ledus gabaliem pilnā ezerā. Nu, jā - visādu epitetu pietrūkst, lai aprakstītu, kāpēc uz visiem šiem ledājiem, geizeriem un vulkāniem ir jādodas. Tas viss ir jāredz - un ne fotogrāfijās, bet savām acīm. Un jāiet pēc iespējas tālāk un dziļāk dabā. Tieši tāpēc prasmei orientēties un noteikt savu atrašanās vietu Islandes vidē ir ļoti liela nozīme, un tas rakstīts visos ceļvežos un visos tūrisma informācijas centros - dodoties ceļā, līdzi jābūt kartei, kompasam, telefonam, vēlams arī - GPS ierīcei. Bet jāatzīst, populārākajos pārgājienu maršrutos bez tā visa var iztikt, jo dabā izliktas virzienu un attālumu norādes. Ik pēc kādiem kilometriem tās sastapt ir ērti un uzmundrinoši.
Septiņas dienas garajā ceļojumā redzējām vēl daudzas pasakainas vietas un dabas veidojumus. No Zelta lokā esošajiem neticami paveicās ar lielā Gulfosa apmeklējumu. Jau Zemes tektonisko plātņu sadures vietā Tingveliras dabas parkā pamanījāmies tikt pāri šosejai un atklāt, ka otrajā pusē šīs pašas plātnes turpinās. Tur vairs nav nekādu ķēžu un aizlieguma zīmju tūristiem, pa tām brīvi var rāpelēt pēc sirds patikas. Nedaudz bailīgi, jo starp sašķeltajām akmeņu grēdām lejā ir desmitiem metru brīvam kritienam un vietām arī zem sūnām slēpjas nemanāmas plaisas.
Pikantā kija bezceļos
Arī varenajam ūdenskritumam Gulfosam izdevās piekļūt no otras - netūristu - puses. Kreisajā krastā uz platformām un trepēm tūcījās vismaz vairāki simti tūristu, bet labajā bijām tikai mēs divi vien. Varējām gulēt uz vēdera pašā kaskādes malā, baudīt ūdens dārdoņu un tvaika mutuļus. Tikai pēc brītiņa ieradās vēl otrs pāris. Bija, par ko kopā pasmieties. Viņi bija atbraukuši ar normālu apvidus mašīnu. Mēs arī - mašīnu, bet vislētāko īrē dabūjamo, KIA Picanto, ar ritenīšiem kā ķerrai. Pēc īres līguma un satiksmes noteikumiem bez pilnpiedziņas šajos ceļos nemaz nedrīkst braukt. Un tomēr pikantā kija kaut kā izturēja prāviem akmeņiem, bedrēm un ūdens tērcēm piebārstīto kalnu ceļu. Grabēja gan briesmīgi, jo ritošo daļu jau pirms mums krietni palietojuši bija citi tūristi, un ne tikai to. Līdzīgi kā Francijā teju visas mašīnas ir apdauzītas, nežēlīgi parkojoties, tā Islandē katrai otrajai ir izlauztas durvis, un izdarījis to ir vējš. Atverot durvis, tās vienmēr jātur abām rokām. Faktiski Islandes laikapstākļiem mašīnas vajadzētu ražot ar citādas konstrukcijas durvīm vai vismaz kādām drošības sistēmām, kā tas, piemēram, ir māju logiem un durvīm. Taču autobūves industrijai šis tirgus ir par mazu. Vienīgais, ar ko vietējie aprīko savas mašīnas, ir milzu riteņi. Iebraukšana salas vidienē bez tādiem vispār nav iedomājama. Par braukšanu runājot, jāpiemin arī radari - ir tādi ar laika kontroli. Tie mēra, cik ilgā laikā tiek nobraukts noteikts attālums. Ja par ātru braukts, pirms otrā radara jāstājas nost - jāēd, jāpīpē, jāsēņo -, kaut kā jānosit iekrātās minūtes. Sēnes Islandē patiešām aug, pat starp akmeņiem. Ēdamās paši redzējām, bet esot arī tādas, ko vietējie lietojot apreibināšanās nolūkā. Tādas neredzējām, taču iespējamais motīvs iepazīties ar netradicionālām substancēm šķiet skaidrs. Islandē faktiski pastāv alkohola aizliegums. Pat alu te bija aizliegts ražot no 1915. līdz 1989. gadam, un tā arī viņi to nav iemācījušies darīt. Briesmīga šļura 2,25 promiļu vājumā. Ko stiprāku parastos veikalos nepārdod. Izzinošos nolūkos apmeklējām pilsētā vienīgo alkohola monopola bodi un ieraudzījām patiešām elpu aizraujošas cenas. Paka štruntīga virtuves vīna mūsu naudā maksā aptuveni 15 eiras, bet 0,7 tilpuma šņabis ap 70 eiro. Lidostā tādu tirgo par 20 eiro, tātad nodoklis ir aptuveni 50 eiro no cenas. Lūk, tāpēc, Islandē neviens nedzer, bet lidmašīnā iet vaļā traka ballīte, un islandieši pārvēršas gluži citos cilvēkos. Daudz simpātiskākos.
Cilvēki kā cilvēki. Ziemeļnieki
Tās patiešām ir mārketinga muļķības tūristiem - visi tie pastāsti par islandiešu laipnību, atvērtību un viesmīlību. Ne jau zeme ir skarba, bet cilvēku raksturi. Viņi ir ziemeļnieki - nerunīgi, noslēgti. Vikingu pēcteči, un vikingu darbs bija slepkavības un laupīšanas, nevis viesmīlība. Viņi grib redzēt tūristu naudu paliekam, bet pašus tūristus ejam prom. Tāpēc vairākumā viesnīcu nemaz nav recepcijas, ciemiņam viss jāizdara pašam. Un kontinenta izpratnē nebūt ne mazā nauda par numuriņu negarantē, ka tas būs tīrs un aprīkojums būs kārtībā. Nakts divvietīgā numurā sākas no kādiem 120 140 eiro. Turklāt Islandē ir dīvaina prakse viesnīcās uz vairākiem numuriņiem ierīkot vienu vannasistabu. To, ka cenas ir neadekvāti augstas preču vērtībai un pakalpojumu kvalitātei, apzinās arī paši islandieši. Vecmāšu asociācija septembrī draudēja ar streiku, prasot algu pielikumu. Ar vidēji 4408 eiro mēnesī viņas nespēj izdzīvot, un gan jau ne dārgā šņabja dēļ. Un ir arī citas problēmas, kas nomāc islandiešus. Vietējā presē lasāms par tēvu un dēlu, kuri sirojuši pa valsti, apzogot mājas. Kāda melnādaina psiholoģe žēlojas par slēpto rasismu - islandiešiem nepatīkot nekas atšķirīgais. Baznīca atrodas krīzē, jo islandieši vienlaikus pielūdzot gan Jēzu Kristu, gan troļļus. Tad vēl gejiem, lesbietēm un dzimumšaubīgajiem vajagot vairāk publikā eksponēties. Un vēl - Islandē dzimstība krītoties. Agrāk vienā ģimenē vairākiem bērniem varēja būt viens un tas pats vārds, tagad vārdu paliekot vairāk nekā bērnu. Atceļā kāda medmāsa stāstīja, ka Islandē nākas sastapties ar daudziem depresijas un pašnāvību gadījumiem. Kopumā saprotamas lietas. Saprotamas problēmas. Pietrūkst gaismas un dzīvesprieka. Cilvēki kā cilvēki. Tikai tā daba, kurā viņi iedēstīti, tāda brīnumaina.