Kā pasargāt sevi ceļojumā no liekiem tēriņiem. Tūristu nodoklis un citi labumi

FLORENCE. Ja vēlaties nogaršot īstu Bistecca alla Fiorentina, tad jābrauc uz Florenci. Starp citu, te joprojām var iegādāties ļoti labus un salīdzinoši lētus ādas izstrādājumus. Tomēr dažu slavenāko tūrisma objektu apskate te pēdējos gados sezonas laikā ir pārvērtusies par tādu kā juceklīgu loteriju ar dīvainām biļetēm un ieejas kartēm, kas ne vienmēr dod to, ko sola © Arno Jundze

Laiku pa laikam medijos un sociālajos tīklos parādās virsraksti, kuros dažādās kombinācijās dominē vārdi «apkrāpj tūristus».

Arī šī vasara nav izņēmums. Pēdējais raksts par šo tēmu, ko lasīju, bija Pusdienas par €1100 eiro un «ārzemnieka nodoklis»: tūristu lamatas, no kā jāuzmanās Itālijā portālā TVnet. Pirmā reakcija gluži dabiska - ir gan tie itāļi cūkas! Tomēr, ar prātu apdomājot, ne lielāki par latviešu taksistiem pie lidostas Rīga. Tas, ka uz tūristiem mēģina nopelnīt, ir gluži dabiski, jo viņi taču ir tūristi. Tā notiek visur pasaulē, jautājums vien, cik civilizētā veidā. Varbūt, dodoties ceļojumā, noderēs kaut kas no šī.

Čipsi par 60 eiro

Protams, ka tā ir ābeces patiesība - tūristu centros ēdiens krodziņos maksās dārgāk un, ļoti iespējams, porcijas būs uz pusi mazākas. Tomēr galīgi nepiekrītu, ka ēdiens tur esot īpaši negaršīgs. Gluži otrādi, lai noturētu publiku, jāalgo labi pavāri. Īpaši raudulīgi savu kafejnīcu un ēdiena noniecināšanā ir parīzieši, kuri allaž piebilst - īstie francūži Parīzē vairs nemaz nedzīvo. Kurš tad spieda viņus izpārdot savus miljoniem vērtos apartamentus un pārvākties uz 19. rajona tālāko nostūri? Ja jums kāds letiņš - pasaules apceļotājs, saklausījies tādus prātuļojumus, sāk vilkt šādu dziesmu, pasmaidiet! Arī Latīņu kvartālā atradīsies labi restorāni. Vienkārši uzdodiet jautājumu paši sev, cik bieži ejat uz krodziņu Vecrīgā un cik tas maksā.

Kā cīnīties pret negodīgiem krodziniekiem? Skatieties uz ēdienkartēm un lasiet, kas tajās rakstīts, neklausoties iekšā aicinātāja saldos stāstus par brīnišķīgu galdiņu uz jumta terases ar apburošu skatu uz vecpilsētu un ostu, piemēram, Rodas vecpilsētā vai uz Panteonu Romā. Ko jūs ēdīsiet - smuku bildi vai ēdienu? Ja tradicionālie grieķu ēdieni Grieķijā maksā virs desmit eiro (normāli tiem būtu jāmaksā stabili zem desmit eiro), arī pārējo ēdienu cena būs pareizināta ar divi. Itālijā labs orientieris ir picu cena. Ja tā ir virs desmit, pārējais būs dārgs ar garantiju. Parīzē savukārt daudz izsaka dienas ēdienu cenas, kas redzamas krodziņu skatlogos. Alus dzērājiem visur Eiropā labs orientieris varētu būt lielā alus kausa cena. Ja tā tuvojas desmit eiro atzīmei, tad jautājums, cik kastes alus par šo naudu var izdzert tepat Latvijā, ir īsti vietā. Bet ja ļoti gribas, tad nevajag pēc tam žēloties. Nav īsti taisnība tiem, kas apgalvo, ka mazajos ciematos ēdieni esot ar garantiju lētāki. Lētāki var būt, bet kā kurā vietā. Es neteiktu, ka, piemēram, Kungu rija starp Siguldu un Raganu ir lēta. Bet steiks viņiem ir izcils.

Un vēl, tā nav nejauša oficiantu fiška, ja jums pirms atnestajām ēdienkartēm steigšus piedāvā padzerties. Ja neesat drošs, ka paliksiet, sakiet, ka vispirms apdomāsiet, ko ēdīsiet, tad spriedīsiet, ko dzert. Jo ir taču skaidrs, ja dzeramais uz galda uzradīsies kā pasakā par galdiņklājies, ēdienkarti izlasījuši, prom vairs neiesiet.

Protams, teju vai katrā sevi cienošā tūristu pulcēšanās centrā ir vietas, kur tūrists maksā par to, ka atrodas tieši tur. Nu, piemēram, bārs netālu no operas, kurā Parīzē reiz žūpojis Hemingvejs. Pussimts eiro par pāris viduvējiem kokteiļiem tur garantēts. Šī iemesla dēļ pirms brauciena der papētīt to, kas par jūsu galamērķi rakstīts globālajā tīmeklī atrodamajās tūrisma vietnēs. Šādi bāri ir visur. Nevajag apvainoties, ja Venēcijas Marka laukuma kafejnīcā, kur vakaros muzicē orķestri, jums par pāris Spritz un kartupeļu čipsu un riekstiņu uzkodām, ko pasniegs porcelāna trauciņā, būs jāmaksā, sākot no 60 eiro, atkarībā no tā, kas ir Spritz pamatā - prosecco vai šampanietis.

Tāpat ir vērts painteresēties par attiecīgās valsts īpašajiem ēdieniem. To, cik maksā, piemēram, jūras veltes un ne jau, latviešprāt, eksotiskās vien, arī elementāra menca, jūras asaris un tamlīdzīgi. Dažviet tas ir ierasts ēdiens, bet citur delikatese. Bet par Bistecca alla Fiorentina vienkārši ir jāmaksā apmēram no 100 eiro divām personām. Ja to piedāvā par 20 eiro porcijā, tas nav nekāds Bistecca alla Fiorentina. Un pareizi to ēst ir Toskānā, nevis Maskavā.

Noderīgs padoms, kas ļoti palīdz taupīt līdzekļus ceļojumā, ir laikus sagatavots sīko nominālu papīrnaudas krājums maciņā. Zelta vērtē ir piecu eiro banknotes, jo vairāk, jo labāk, kaut maciņš uztūcis. Ļoti noderīgs būs arī mazais maciņš ar monētām - īpaši ar viena eiro un piecdesmit centu, tās kalpo kā burvju atslēdziņa, atverot publisko tualešu durvis. Bankomāti parasti dāsni dala piecdesmitniekus. To, protams, zina visi, arī krodzinieki un sīkie tirgotāji, kuriem parasti «nav ko izdot». Gan jau, ka ir, bet kāpēc nemēģināt jūs nedaudz apkāst?

Taksometru pakalpojumi

Mēs visi esam liecinieki apkaunojošajai situācijai ar taksometru tarifiem Rīgas lidostā. Ir jābrīnās, kāpēc latvieši nemācās no citiem. Protams, ka brīdinājums kāpt oficiālajos taksometros darbojas visā pasaulē. Kādi nu katrā valstī tie ir, to der palasīt pirms ceļojuma. Lai izvairītos no sliktām dēkām, daudzviet ir noteikti tā sauktie vienotie tarifi, piemēram, no Romas lidostas līdz jebkurai vietai pilsētas centrā. Tāda pati sistēma darbojas Parīzes lidostās. Tāpat lielajās lidostās eksistē dažādi shuttle un iespēja pasūtīt braucamo internetā, vēl mājās esot. Bergamo, piemēram, brauciens no lidostas līdz viesnīcai būs lētāks par atceļu, jo tur vismaz vēl pirms gada darbojās sistēma, ja taksometru pasūti, jāpiemaksā pieci eiro.

Īpaša suga ir Krētas salas taksometru šoferi. Vai nu tur par tādiem algo patoloģiskus stulbeņus, vai albāņus, kuri nepārzina salu. Situācijas, kad, braucot no lidostas, jūs mēģina aizvest uz citu viesnīcu vai pat citu pilsēteli, esmu piedzīvojis gan es, gan mani paziņas un tuvinieki. Te nu viss vienkārši - darbiniet telefonā google map un sekojiet braucienam paši vai izvēlieties transfēru. Ja nu tomēr taksists ved jūs uz nepareizo vietu, nekautrējieties viņam to norādīt un neko pa virsu maksāt nevajag, arī Krētā eksistē taksometru tarifi, cik līdz kurienei kas maksā. Tie izlikti pie katras lielākas taksometru pieturas. Ja kāds ved nepareizi, pats vainīgs. Kopumā tomēr grieķu salas ir drošas un godīgas. Tā ir vieta, kur jums skries pakaļ, lai atdotu aizmirsto somiņu, bet kārtīgs krodzinieks informēs viesnīcu, ja būs atradis aizmāršīgā klienta mobilo tālruni. Protams, ja paši neuzvedīsieties kā sivēni.

Mazās bodītes

Vienalga, vai tā būtu Parīze, Londona, Roma vai Florence, latvietis vienmēr sajūsmā iespiegsies, ieraugot mazas bodītes populārajās tūristu pulcēšanās vietās. Nerunāsim par suvenīriem, ar tiem viss skaidrs jau sen. Apbrīnojami, cik daudz ko ražo Ķīnā! Vai jūsu tuvinieki un jūsu maciņi tiešām priecāsies par visu šo godību, domājiet paši. Bet vēl eksistē arī augļu bodītes un dzērienu bodītes. Reizēm šķiet, ka tās ir atvērtas teju visu diennakti. Sortiments mazajos ūķīšos, protams, ir ierobežots. Tad nu nav brīnums, ka minerālūdens pudele te var maksāt piecus eiro, bet Dienvidamerikā vai Dienvidāfrikā ražots vīns, ko Vācijā Lidl reizēm var nopirkt pat lētāk par eiro pudelē, te maksā desmit eiro. Un Lidl nemaz nav jāmeklē, pietiek ar jebkuru lielveikalu turpat aiz stūra. Šovasar par to pārliecinājos Amsterdamā pie centrālās dzelzceļa stacijas.

Pirkt vai nepirkt, jūsu darīšana. Diezin vai tomēr šādu mazbodīšu biznesu var saukt par negodīgu. Tāds tas vienkārši ir, jo tirgotājs allaž atcerēsies savas tiesības piedāvāt jums kaut ko dārgāk, izmantojot vietas ekskluzivitāti. Nu gribas tam tūristam padzerties, lai maksā. Vēlaties to pašu nopirkt par normālu cenu? Ejiet uz lielveikalu!

Ļoti tipisks piemērs šajā ziņā lielākā daļa no lidostu servisa - ne visai garšīgā un dārgā ēdināšana, dažādas jokainas piparbodītes. Pievērsiet uzmanību, cik maksā ūdens Rīgas lidostas Narvesenā. Tikai neviens par to sašutumā neraksta atsauksmes sociālajos tīklos. Kaut, piemēram, grieķu lidostu Tax-free, salīdzinot ar pilsētu, krietni dārgāks ir pilnīgi viss, sākot no halvas, beidzot ar sumu. Daudzviet lidostās lēto maizīšu ēstuves ir salīdzināmas ar pusdienu cenu restorānā. Pat tūristu piebāztajos Frankfurtes Romera krodziņos noteikti var paēst lētāk nekā Frankfurtes lidostā, kaut tā nudien nav sliktākā lidosta pasaulē.

Gucci par piecīti

Mēs visi, patīk vai nepatīk, nākam no 90. gadu tirgus pasaules, un, ieraugot kaut ko lētu, košu, ar zīmola vārdu apzīmogotu, acis iespīdas. Pat ja zinām, ka izstrādājums ir viltots. Dažādās valstīs attieksme pret viltojumiem ir dažāda. Grieķijā, Turcijā mierīgi var iegādāties zīmolotos pulksteņus vai šādu tādu elektroniku par dažiem desmitiem eiro, jo «to uz attiecīgo piparbodīti piegādājot rūpnīcas direktora bračka pa tiešo no rūpnīcas par īpašu cenu». Tad arī dažs labs smaržo pēc Boss odekolona par pieciem eiro pudelītē un staigā ar Rolex izstrādājumu uz rokas. Itālijā šajā ziņā valda skarbāki likumi. Ar viltoto zīmolu preču tirdzniecību pamatā nodarbojas saulainās Āfrikas dēli. Policija viņus pamatīgi dzenā, bet jūs, pērkot no šādiem zēniem guči šmuči par desmit eiro, varat nonākt Itālijas tiesas priekšā, jo šāda viltotu izstrādājumu pirkšana Itālijā nav atļauta.

Grieķu vīnu pārvērtības

Grieķijā un tās salās ceļinieki parasti apmulst krodziņos, ieraugot vīna karti, kurā mudž no padārgiem vietējiem dzērieniem, kas sākas no 20 eiro pudelē. Turklāt uz etiķetes neviena pazīstama burta! Varbūt vien alfa vai omega no algebras kursa. Varat būt absolūti droši, ka oficiants jums slavēs aromātu. Kāda nu tur buķete plastmasas vai bleķa tvertnē raudzētam jaunvīnam! Neko labāku par lētu galda vīnu grieķi taisīt neprot. Jau pirmajā grieķu lielveikalā smalkos vīnus atradīsiet lēto dzērienu plauktā. Būšu pārsteigts, ja tie maksās vairāk par pieciem eiro pudelē. Ko iesākt? Vai sašust?

Ieejiet jebkurā Latvijas krodziņā vai lielveikalā, paskatieties uz augstām cenām par lētu vīnu un atslābstiet. Bet grieķu krodziņos prasiet house wine. Tas vismaz būs dzerams un nemaksās bargu naudu. Ja tāda nav, tas ir signāls, ka te būs dārgi. Esiet arī ļoti piesardzīgi ar grieķu stiprajiem dzērieniem, viņi, piešaujot dažādas šķebīgas esences, prot sabojāt pat šķietami nekaitīgu vietējo konjaku, bet bodnieks skaidri pasaka - cik zvaigznes Metaxa jums vajag, tik etiķetei pielīmēsim. Ne jau velti salās darbojas tādas iestādes kā, piemēram, Somu dzērienu veikals vai Skandināvu dzērienu veikals, kuros tirgo tādas grādīgās dziras, pie kādām ir pieraduši ziemeļnieki.

Skip the line

Pēdējā laika sērga ir internetā nopērkamās skip the line biļetes uz to vai citu muzeju vai apskates objektiem. Problēma ir tā, ka šo piedāvājumu ir ļoti daudz, tie, protams, sola vislabāko, bet diezgan grūti ir saprast, kas tad būs vislabākais. Turklāt ir vietas, kā, piemēram, Cappella degli Scrovegni Padujā, kur, nepērkot biļetes iepriekšpārdošanā, iekļūt nemaz nav iespējams. Itālija šajā ziņā ir visneprognozējamākā, viņu interneta lapas ir akmens laikmeta ražojuma, pamatā itāļu valodā. Te nu tiešām noderētu zinātāju padoms - kā saprast, kurš no daudzajiem Venēcijas vai Romas ekskursiju piedāvātājiem ir vērā ņemams, bet kurš vienkārši iekasē naudu, sniedzot sliktu servisu. Ja padomdevēja nav, tad jāņem talkā spriestspēja - vai jums vajag kārtējo City Card par septiņdesmit eiro personai uz trim dienām, kas piedāvā trīsdesmit muzeju apskati un bezmaksas transportu, ja vienīgais muzejs, kuru tiešām vēlaties redzēt, kartes piedāvājumā galu galā nemaz nav iekļauts.

Protams, visu paredzēt nekad nav iespējams, tomēr, izvēloties galamērķus un braucot uz ārzemēm, neatstājiet veselo saprātu kaut kur bagāžas glabātavā.

Svarīgākais