Šokējošo un asiņaino skatu nav iespējams aizmirst. Ciniski nobeigta aļņa galva un āda mētājas dažu desmitu metru attālumā no meža ceļa purva malā. Savus posta darbus mednieki pat nav parūpējušies piesegt ar zariem. Cik ētiski ir mežā atstāt nogalināta dzīvnieka atliekas?
Mednieku biedrības "Mežāzis" valdes loceklis Voldemārs Staprens "Neatkarīgajai" norāda, ka nesaprašanās starp medniekiem un medību pretiniekiem būs vienmēr. Viņš izmesto ādu salīdzina ar banāna mizu. Miza dabā utilizējoties tieši tāpat kā āda. "Cilvēkiem, kuriem nav saistības ar medīšanu, tāds skats var būt šokējošs. Protams, tas ir neētiski. Nepieņemami ir atliekas izmest ceļmalas grāvī, jo tas apdraud mazos dzīvniekus, kuri var tikt sabraukti, meklējot šo viegli pieejamo pārtiku. Ja tas notiek meža masīvā, tas ir pieņemami. Likumiski jautājums par medījumu pārpalikumiem nav noregulēts. Lielākajai daļai medību kolektīvu ir savas vietas, kur savest medījumu atliekas. Manā gadījumā tā ir deviņus metrus dziļa aka, kur utilizēt pārpalikumus. Savukārt dzinējmedību laikā iekšas tiek atstātas mežā. Iekšējie orgāni medījumam ir jāizņem stundas, pusotras laikā, arī ziemā, ja to nedara, dzīvnieks saskābst. Rekords, ko esmu redzējis - pārpalikumi bija notiesāti diennakts laikā. Pat ja to visu neapēd, pārpalikums sadalās," saka V. Staprens.
Laikā, kad bija izsludināts ārkārtas stāvoklis saistībā ar cūku mēri, bija obligāta prasība visu, kas paliek pāri, ieskaitot slimos dzīvniekus, utilizēt. Šim nolūkam rajonos bija izvietoti speciāli konteineri, kur ievietot iekšas, ādas, visu, kas paliek pāri. Tā bija vienīgā prasība un saistīta tikai ar cūkām. Šobrīd nav konkrētu prasību iekšējo orgānu, ādu un citu ķermeņa daļu utilizācijai. Kā skaidro V. Staprens, tā ir liela sagadīšanās mežā uziet dzīvnieka pārpalikumus, jo parasti citi meža zvēri visu apēd trīs līdz piecu dienu laikā. Pie šāda mielasta galda sanāk āpši, lapsas, jenoti, kraukļi un citi meža iemītnieki.
Ķemeru Nacionālā parka fonda valdes priekšsēdētājs, biologs Andis Liepa "Neatkarīgajai" skaidro, ka zināma visatļautība parka teritorijā sākusies, kad vadību no nacionālā parka administrācijas pārņēma VARAM izveidotā Dabas aizsardzības pārvalde un kā valsts zemes pārvaldītāja tā izveidoja medību iecirkņus gandrīz visā parka teritorijā, kas bija pretrunā ar dabas aizsardzības plānā paredzēto ierobežoto medību kārtību. Šobrīd jaunajā dabas aizsardzības plānā, Tukuma novada pašvaldībai atbalstot medniekus, arī turpmāko 15 gadu periodā nacionālajā parkā ir paredzēts turpināt izklaides medības un savvaļas dzīvnieku gaļas biznesu. Nacionālo parku apsaimniekošana ir valsts un visas sabiedrības līmeņa jautājums, tāpēc A. Liepa uzskata, ka jāvēršas Saeimā pēc aptveroša risinājuma.
Ķemeru Nacionālā parka fonds uzsācis iniciatīvu portālā “ManaBalss.lv”, kur aicina mainīt īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, galvenokārt nacionālo parku, apsaimniekošanas kārtību - izvērtēt nepieciešamību pēc regulāras un mērķtiecīgas dzīvnieku skaita samazināšanas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, pārskatīt tiesisko regulējumu un pārtraukt nepamatotas medības šajās teritorijās. Iniciatīva tiks iesniegta Latvijas Republikas Saeimā. Kā "Neatkarīgajai" skaidro A. Liepa, šobrīd izstrādātajā Dabas aizsardzības plānā nekas nav paredzēts, lai mainītu situāciju. Neko nav paredzēts mainīt arī Ķemeru Nacionālā parka individuālajos noteikumos, kas būs jāapstiprina Ministru kabinetā. Runājot par nomedīto dzīvnieku atlieku atstāšanu mežā, A. Liepa teic, ka organiskās vielas dabā sadalās vai tās notiesā plēsīgie savvaļas dzīvnieki. Dabā tā nebūtu tā lielākā nelaime, jo lielāki vai mazāki organismi to noēd - A. Liepa kā biologs šeit nesaskata problēmas dabas aizsardzības jomā. Tas drīzāk ir estētisks jautājums. Cilvēkiem, kuri atpūšas mežā, tādas mednieku atstātas dzīvnieku atliekas nav patīkami redzēt.
Biologs uzsver, ka lielāka problēma dabas aizsardzības jomā ir cilvēku radītās izmaiņas dabā. Proti, ir izjaukts dabīgais ekoloģiskais regulējums - sugu starpā un vides veidošanā, kā zālēdāju un plēsēju izņemšana no dzīvotnēm un citi traucējumi. Nerunājot par to, ka nacionālajos parkos tas ir traucējums apmeklētājiem. Ap 2010. gadu Dabas aizsardzības pārvalde kā valsts zemes pārvaldītāja izveidoja medību iecirkņus gandrīz visā parka teritorijā, kas bija pretrunā ar dabas aizsardzības plānā paredzēto ierobežoto medību kārtību. Pirms tam, 12 gadu garumā, medības parka teritorijā bija ierobežotas. Medīt varēja rietumu teritorijā, kur atradās lauksaimniecības zemes, un vēsturisko medību kolektīvu medību iecirkņos.
A. Liepa: "Saskaņā ar Medību likumu dzīvnieku vajāšana ar vai bez nonāvēšanas ir medības. Lauksaimniecības postījumu vietās dzīvnieku dzīšana un nogalināšana par biedējumu citiem nosacīti ir pieļaujama. Tas ir kā līdzeklis, kas varētu būt attaisnojams. Tomēr medības nav attaisnojamas visā pārējā Ķemeru Nacionālajā parkā, kur plašā teritorijā dzīvnieki nevienam nekādu kaitējumu nenodara. Tas ir tāpat kā ar mežizstrādi. Kāpēc nacionālajā parkā mežizstrāde ir ierobežota? Tāpēc, lai netiktu noplicināta daba. Ar medību saimniecību ir tāpat. Kāpēc būtu jāatbalsta mednieku atpūta nacionālajos parkos, dzenājot un šaujot dzīvniekus, ja tas dabai un apmeklētājiem ir traucējoši?"
Jautāts par malumednieku posta darbiem Ķemeru Nacionālā parka teritorijā, A. Liepa norāda, ka to ir grūti izkontrolēt. Tie varot būt "viesmednieki" - malumednieki vai “vidusmednieki” - tiesiskie mednieki, cilvēki no malas to atšķirt nevar. Turklāt abi ir traucējoši. Valsts līmenī mednieku kontroles jomā situācija esot stipri nožēlojama. "Cik zinu, valstī ir uz pirkstiem saskaitāmi medību inspektori. Līdz ar to nekāda mednieku kontrole nav iespējama. Lai arī vietējie mednieki ir ieinteresēti, lai teritorijā neapgrozītos malumednieki, tomēr pašu mednieku rīcība un guvums praktiski netiek kontrolēti. Kontroles mehānisms nepastāv," uzsver A. Liepa.
"Pati nekad neesmu piedalījusies medībās, tāpēc nezinu, vai ādas var atstāt mežā. Pat ja viss ir kārtībā no likuma viedokļa, uzskatu, ka tas nav pieņemami, ja līdzās atrodas tūristu takas vai atpūtnieku iecienīti ceļi. Tas nav ētiski. Jāteic, ka jautājums par medībām Ķemeru Nacionālajā parkā ir jāizvērtē. Jau šobrīd ir daudz dažādu viedokļu par Dabas aizsardzības plānu. Medību ietekme uz vidi ir jāpēta katrā vietā atsevišķi. Var gadīties, ka risinājums, kas der Ķemeru parkam, neder Slīterei, Gaujai. Tādi pētījumi nav veikti. Un tam noteikti būtu jābūt neatkarīgam pētījumam. Lai pētījums būtu neitrāls, jāiesaista ārvalstu eksperti, tādējādi tiktu izslēgta iespēja pēc noklusējuma sniegt atbalstu vienai vai otrai ieinteresētajai pusei. Latvijā eksperti pārstāv katrs savas puses intereses," savu viedokli medību jautājumā pauž "Neatkarīgās" uzrunāts avots, kurš nevēlējās publiskot savu vārdu.
Kopš 1. septembra sākusies aļņu un pieaugušo staltbriežu buļļu medību sezona. Aļņus atļauts medīt līdz 31. decembrim, pieaugušos staltbriežu buļļus - līdz 15. februārim, bet līdz divus gadus vecus staltbriežu buļļus - līdz medību sezonas noslēgumam 31. martā. Saskaņā ar Valsts meža dienesta mājaslapā atrodamo informāciju, aļņu skaits Latvijā pašlaik ir ap 19 000, un šo dzīvnieku skaits valstī samazinās. Iepriekšējā medību sezonā tika nomedīti 6110 aļņi, kas bija 78% no pieļaujamā nomedīšanas apjoma. 2023./2024. gada medību sezonā atļauts nomedīt 6555 aļņus.
Kā liecina ieraksts “enviro.lv”, no 2002. līdz 2019. gadam Ķemeru Nacionālajā parkā ticis īstenots līdzšinējais dabas aizsardzības plāns. Pēc plānā apkopotajiem datiem, nacionālajā parkā ir 18 medījamo dzīvnieku sugas - mežos mīt vilki un lūši, upēs un ezeros ūdri. Bet diskusijas par plāna izstrādi turpinās. Pēdējā sanāksme notiks 2023. gada 6. janvārī Ķemeru Nacionālā parka dabas centrā. Dabas aizsardzības plāna izstrādi Ķemeru Nacionālajam parkam no 2020. gada jūlija veic SIA “Enviroprojekts”.
