Plašākai sabiedrībai jaunā aktrise Alise Polačenko (septembra beigās viņai apritēs tikai 25 gadi) kļuva pazīstama pēc piedalīšanās seriālā «Viņas melo labāk», taču viņai jau ir virkne iespaidīgu lomu teātros, bijusi dalība arī seriālā «Eņģeļu māja» un citos projektos. Intervijā meitene atstāj par sevi pārliecinātas (nejaukt ar pašpārliecinātas!) jaunās aktrises iespaidu – viņa zina, ko var un spēj, un zina, ko vēlas panākt un sasniegt.
– Plašāka auditorija tevi vairāk pazīst pēc piedalīšanās seriālā «Viņas melo labāk», taču tu esi filmējusies arī seriālā «Eņģeļu māja», tāpat arī piedalījusies vairākās izrādēs. Ko tu pati uzskati par pagaidām augstāko punktu savā karjerā?
– To nemaz tā nevar salīdzināt. Ir, protams, kaut kādas lietas, kas paliek spilgtākā atmiņā – ir bijis kaut kas spēcīgs mēģinājumu procesa laikā vai arī tieši izrādē ir bijis liels prieks spēlēt –, taču ir neiespējami salīdzināt kino ar izrādēm. Tās patiesībā ir divas dažādas profesijas (aizdomājas). Esmu ļoti paškritiska aktrise, tāpēc man vēl nekad nav bijusi tāda sajūta, ka esmu sasniegusi kaut kādu augstāko punktu vai perfektumu, vai kaut ko tādu, kas būtu ļoti labi izdevies. Tāpat jebkurā izrādē – vienā dienā tu to nospēlē brīnišķīgi, bet otrā dienā nevari saprast, kā vispār tāds varēji iziet laukumā. No kā tas atkarīgs? No ļoti daudziem apstākļiem, kaut vai pašiem minimālākajiem – veselība, nogurums, draugi, komanda. Izrādes panākumi nekad nav atkarīgi no viena cilvēka, tas ir komandas darbs. Tāpat arī kino – tas visu laiku ir komandas darbs, kurā ir iesaistīti simtiem cilvēku. Ja kādam kādā posmā kaut kas noiet greizi, tad vai nu spēj tam pārkāpt un spēlēt tālāk, vai arī visa tā ķēdīte aiziet pa pieskari. Taču šādu jautājumu var uzdot jebkuras profesijas pārstāvjiem, piemēram, kāpēc vienā dienā izdodas izgatavot brīnišķīgu krēslu, bet otrā dienā neizdodas nekas.
– Man interesants šķita fakts, ka šā gada maijā tu esi piedalījusies Latvijas Nacionālā teātra mūziklā «Kabarē» – vai tad tajā nav gan jādzied, gan arī jādejo?
– Jā, man tur ir arī jādejo. «Lielie» solisti mums tur vairāk nodarbināti ar dziedāšanu, bet pārējie esam dejotāji, turklāt ar diezgan akrobātiskiem izgājieniem. Ļoti skaista izrāde, skatītājiem patīk. To atklāja tikai pirms vasaras, tad beidzās sezona, un nu tā atkal iet pilnā sparā. Man vienmēr ir paticis kustēties, un dejošana nekad nav bijusi tā lieta, kas mani biedētu. Turklāt man patīk dejot kā aktieriem, jo mums tomēr neliek gluži dejot kā profesionāliem māksliniekiem – dejotājiem vai horeogrāfiem. Aktieriem šajā dejā ir jāpieliek klāt kāds stāsts, kāda «odziņa». Ja arī nevari šo deju pasniegt tik daudz fiziski, tad aizpildi savas kustības ar kādu teatrāli emocionālo lādiņu. Šajā darbā mēs sastrādājāmies ar Ingu Raudingu – brīnišķīgs cilvēks, brīnišķīga horeogrāfe. Cepuri nost viņas priekšā – kā viņa prot izdabūt no nedejojošiem aktieriem izrādēs burvīgu horeogrāfiju! Viņas dēļ vien ir vērts skatīties izrādes!
– Kāda ir sajūta – tikko augstskolu pabeigušai studentei nonākt pazīstamu aktieru kompānijā?
– Man bija tā iespēja spēlēt teātrī jau otrā kursa laikā. Arī filmēšanās «Eņģeļu mājā» bija tad, kad vēl mācījos otrajā kursā. Līdz ar to šobrīd es jūtos drusciņ rūdītāka un pieņemtāka [no kolēģu puses], mani vairs skatuves partneri nebiedē. Man ir interesanti strādāt katru reizi ar kādu jaunu partneri, izprast, kāda ir šī cilvēka pieredze, un pavērot, kā viņš strādā, kāda ir viņa pieeja darbam – tas vienmēr ir ļoti interesants process. Taču pašos pirmsākumos, kad vēl biju studente un man pēkšņi seriālā vai Latvijas Nacionālā teātra izrādē «Piemiņas diena» iekrita strādāt kopā ar Ģirtu Jakovļevu vai Uldi Dumpi, tad gan man kājas trīcēja! Bet tāpēc jau šie cilvēki ir tik diži un vareni, spēj rādīt priekšzīmi citiem – tas, kā viņi ar tevi strādā, kā viņi tevi pasargā un ierauj tevi savā burvībā, ir apbrīnas vērts. Novēlu katram šādu iespēju, strādāt kopā ar tik ģeniāliem aktieriem!
– Esi pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmijas režisoru Mihaila Gruzdova un Indras Rogas aktieru kursu – šie cilvēki laikam meistarībā prot izskolot visai pamatīgi.
– Jā, tā ir kārtīga skola! (Smejas.) Esmu ļoti laimīga, ka man liktenis bija lēmis nokļūt tieši pie viņiem. Viņi ir lieli meistari – gan kā pedagogi, gan kā režisori. Gan, protams, kā personības – tas vispār nav apspriežams. Viņi ir ļoti daudz darījuši mūsu kursa labā, un es jūtos lepna, ka varu teikt, ka mūsu pedagogi bija Mihails Gruzdovs un Indra Roga. Kas vēl mācījās manā kursā? Laura Siliņa, Laura Atelsone, Ance Muižniece, Liene Sebre, Kaspars Zāle, Kristaps Ķeselis, Uldis Siliņš, Mārtiņš Upenieks, Jurģis Spulenieks un Pēteris Galviņš.
– Cik saprotu, tev joprojām nav līguma ar kādu no teātriem?
– Kā štata aktrise neesmu saistīta ne ar vienu teātri. Mūsu kurss tika audzināts kā brīvmākslinieki, kuri strādās brīvā tirgus apstākļos, tas ir, paši sevi piedāvās un paši pārdos, mēģinās iebīdīties kādos projektos. Mēs esam kurss, kas nebija piesaistīts kādam teātrim. Kad mēs beidzām [akadēmiju], bija daži, kurus teātri uzreiz aicināja un noslēdza ar viņiem štata līgumus, bet lielākoties mēs visi strādājam kādos projektos un izrādēs uz brīvu saistību pamata. Ārštatnieku privilēģija ir tā, ka mēs varam izbaudīt vairāk – varam pamēģināt spēlēt vairākos teātros, varam filmēties, varam piedalīties citos projektos. Tiklīdz kļūsti par štata aktieri, esi piesaistīts konkrētam teātrim, kas tev diktē savus noteikumus. Kļūsti pastāvīgs darbinieks tikai šajā konkrētajā ēkā un iestādē. Jā, tas ir risks – būt par brīvmākslinieku. Ja izvēlies stabilitāti, tad zini, ka tev visu laiku būs darbs. Taču, kamēr man ir darba piedāvājumi, tikmēr man sirds ir mierīga, un es varu baudīt dzīvi un varu strādāt dažādās kolēģu grupās, varu pamainīt darba vidi. Es nesaku, ka kādreiz nevēlēšos kaut ko stabilāku, bet šobrīd – nav nemaz tik slikti būt ārštatniekam, kuram ir piedāvājumi (smejas)!
– Vai bērnībā ātri apjauti, par ko vēlies kļūt?
– Cik sevi atceros, es vienmēr esmu gribējusi kļūt par aktrisi. Protams, bijuši epizodiski mirkļi, kad esmu gribējusi kļūt par kosmonauti vai, noskatoties kādu filmu par advokātiem un redzot, cik viņi tur forši dzīvo, par juristi, bet tas ildzis tikai divas vai trīs dienas (smejas). Man aktrises profesija pievilkusi jau sen, sen. Maziņa būdama, aizrāvos ar lielajām amerikāņu filmām, sekoju Nikolas Kidmenas darbam – man tas likās kaut kas! No visām blakus sētām savācās kopā bērni, spēlējām izrādes un likām vecākiem maksāt par biļetēm. Tie bija divi santīmi par biļeti (smejas). Mana mamma ir sporta deju pedagoģe, kādreiz bijusi dejotāja, un mēs ar māsu vienmēr esam audzinātas tā, ka ir skola, taču ārpus tās obligāti jābūt arī kādām citām aktivitātēm, jāiesaistās pulciņos, jābūt kādam hobijam. Tāpēc skolas laikā esmu ļoti daudz ko izmēģinājusi. Abas ar māsu bijām arī Skolēnu pils teātra «Zīļuks» studijas dalībnieces, režisores Lauras Paegles vadībā. Bērnībā biju diezgan kautrīga meitenīte, kas pat kautrējas pārdevējai samaksāt naudiņu par pirkumu. Kad mani aizveda uz teātra studiju, tas man kā bērnam ļoti daudz deva – kļuvu drošāka un daudzpusīgāka, izrādījās, ka man ir talants vadīt pasākumus. Atceros, ka es, vēl tāds mazs sīcis būdams, lielajā zālē pie mikrofona vadīju gan lieliem, gan maziem rotaļas un dažādas izklaides. Man tas pašai ļoti patika! Tas sniedza zināmu devu drošuma, taču tas, protams, nav nekāds garants tālākajam ceļam. Tikt akadēmijā uz aktieriem – tā zināmā mērā bija laimes spēle.
– Ne jau visiem sanāk – lai arī māsa bija «Zīļukā», viņa taču nav kļuvusi par aktrisi?
– Nē, māsa – viņa ir gadu jaunāka – nav aktrise, taču ar viņu saistās daudz interesantu stāstu. Piemēram, man ir šausmīgi bail no augstuma. Mana māsa negribēja nākt uz teātri, viņa gribēja pamēģināt kalnā kāpšanu. Lai varētu kāpt kalnā, ir jābūt diviem – viens kāpj, otrs tur drošinājuma virvi. Atceros, ka mamma palūdza, vai es tiešām nevaru mazajai māsiņai būt partneris, un tā es arī sāku iet tajā kalnā kāpšanas pulciņā (smejas). Tas bija kaut kas – pārvarēt savas lielākās bailes! Kādu pusgadu vai gadu tiešām tajā kalnā kāpšanas pulciņā gājām, bet beidzās tas diezgan dramatiski. Mums kā trešo lika paņemt klāt vēl vienu meitenīti. Uzrāpos kalnā, laidos lejā, bet kā drošinātāja bija šī svešā meitene. Laižos lejā un saprotu, ka esmu brīvajā kritienā – mani apturēja tikai kādus desmit centimetrus no zemes, pat pirksti zemei pieskārās. Sapratu – nē, paldies, pietiek! Ņēmu māsu un gāju prom. Bet tas bija baisi, es joprojām nesaprotu, kā es varēju uzrāpties tajos augstumos. Ja man tagad kāds liktu kaut kur kāpt – nu, nē! (Smejas.)
– Lomas tev ir visai drosmīgas – pat nevar pateikt, ka bērnībā esi bijusi ļoti kautrīga!
– Viss atkarīgs no tā, cik ļoti iedzīvojies atveidojamā cilvēka tēlā, cik ļoti iedziļinies viņa domāšanā. Ja šis tēls ikdienā var izdarīt tādas lietas, ko es kā Alise nevaru, tad tā atveidošanā arī parādās aktiermeistarība – vari vai nevari. Paskatoties pasaules līmeņa kinofilmas, var redzēt, ka aktieri ļoti spekulē pat ar savu fizisko izskatu, piemēram, ārkārtīgi izkāmē vai tieši otrādi nobarojas kā, piemēram, Renē Zelvēgere filmā par Bridžitu Džounsu. Ja viņai šajā brīdī vaicātu, kā var ar šādu resnu dupsi braukāt gar stieni, viņa atbildētu – es to nekad neesmu darījusi! Jo tā nebija Renē Zelvēgere, tā bija Bridžita Džounsa.
– Vai grūtāk ieiet tēlā vai arī no tā iziet?
– Tā ir interesanta terminoloģija, tad man jāprasa – ko tu saproti ar vārdu salikumu «iziet no tēla»?! Vai ar vārdiem «būt tēlā»?! Daudz kas ir atkarīgs no tā, kas bijis jāspēlē. Ja tā ir kāda traģiska loma, tad tavs prāts un ķermenis iziet cauri šim psiholoģiski neprātīgajam stāvoklim. Un, protams, no šāda stāvokļa iziet jau nākamajā brīdī tā, it kā nekas pirms tam nebūtu noticis, ir krietni grūtāk. Tajā pašā laikā tur arī parādās aktieru profesionalitāte, jo viena no aktieru darba specifikām ir tāda, ka jāprot sekundes laikā mainīties. Ja vēl trīs dienas pēc nospēlētās lomas dzīvo ar šo tēlu, tad tas nav normāli. Sanāk, ja nākamajā dienā būs jāspēlē cita izrāde, tad šo lomu nevarēsi uzņemties, jo joprojām tu būsi iepriekšējā, traģiskajā tēlā? Tas nav profesionāli, tā nedrīkst būt! Protams, arī pēc maratona noskriešanas, atnākot mājās, elpa joprojām ir aizelsusies un ķermenis turpina svīst, lai arī skriet jau esi pārstājis. Tā vienkārši ir tāda pēcreakcija, nepieciešams fiziski nomierināties. Tāpat ir ar smagajām lomām – nepieciešams emocionāli nomierināties. Protams, strādājot pie nopietnākām lomām, tieši radīšanas procesa laikā smadzenes ir nodarbinātas ar konkrēto tēlu. Tu pat mēģini pats sevi provocēt ar dažādām domām un situācijām, lai saprastu šo cilvēku, kuru atveido. Bet tas ir citādāk – tas ir pirms lomas. Bieži vien nedēļu pirms pirmizrādes aktieri labāk neaiztikt un ar jautājumiem neuzbāzties, jo viņš nav savā ādā, viņš kļūst par cilvēku, kas būs jāspēlē topošajā izrādē.
– Kā nokļuvi seriālā «Viņas melo labāk»? Jolantas loma diezgan īpatnēja – meitene no laukiem, pamazām iejūtas galvaspilsētas dzīvē utt. Cik labi pati juties Jolantas lomā?
– Mums šajā brīdī ir pārtraukums – iepriekšējā filmēšanās beigusies, jauna vēl nav sākusies, līdz ar to es no Jolantas esmu drusku atpūtusies (smejas). Protams, pirmā sezona bija grūtāka – kamēr sapratu, ko grib visa komanda, ko vēlas režisors, kāda ir pati Jolanta. Filmēšanā nav laika kaut kam ilgstoši gatavoties – aizej, uzzini un dari. Līdz ar to otrā sezona jau bija krietni «garšīgāka», jo biju Jolantu iepazinusi, zināju, kā viņa reaģē attiecīgās situācijās uz tādiem vai citādākiem notikumiem. Bija daudz vienkāršāk, nebija tik daudz jautājumu. Cilvēkiem ir diezgan negatīvs viedoklis par šo tēlu, ir izskanējuši dažādi pārmetumi, kāpēc Jolanta rīkojās tā, nevis citādi, kā var būt tik neapķērīga meitene utt. Arī es kā Alise bieži vien nepiekrītu tam, ko dara Jolanta. Taču tajā pašā laikā spēlēt šo tēlu ir ļoti interesanti – tas ir mans izaicinājums noturēties viņas līnijā, neuzspiežot manu personīgo vai citu cilvēku viedokli, bet paturot viņu tādu, kāda Jolanta ir, ar visu šo naivumu un viņas dzīves uztveri. To visu saprast un izdarīt kaut vai tā, lai viņa turpinātu kaitināt tos skatītājus, kuri viņu nevar saprast (smejas). Skatoties no malas, mēs jau vienmēr zinām, kāds ir pareizais viedoklis un kā vislabāk vajadzētu rīkoties un darīt. Arī es, Alise, zinu, kā viņai vajadzētu darīt, bet mans uzdevums ir turpināt dzīvot lomā tā, kā to darītu Jolanta, nevis kā to darītu Alise Jolantas vietā.
– Tavas seriāla kolēģes Eviju Skulti uz ielas droši vien atpazīst visi, Karīnu Tatarinovu – lielākā daļa, savulaik Initu Dzelmi dēļ viņas efektīgās matu krāsas – arī, bet tu, šķiet, esi visnemanāmākā.
– Nu, tam gan es gluži nevaru piekrist, jo arī es saņemtu savu daļu uzmanības no seriāla skatītājiem (pasmaida). Bet šī atpazīstamība mani nemaz neapgrūtina. Tiesa, Latvijā daudzi tevi automātiski uztver kā radīto tēlu, un, izrādās, ir ļoti grūti cilvēkus pārliecināt, ka neesi Jolanta. Patiesībā man to ir grūti saprast. Ja cilvēks tik ļoti tic televīzijā redzētajam un nespēj to atdalīt no reālās dzīves pat tad, kad viņam tiek izskaidroti spēles noteikumi... Tas ir drusciņ skumji. Esmu saņēmusi no pieaugušiem cilvēkiem vēstules kā Jolanta, lai es uzmanos no tā un tā, jo tas man aiz stūra nozadzis somiņu, stāsta man priekšā sižetu utt. Tad jājautā, kā man atbildēt?! Ka es to nezinu vai – piedodiet, es neesmu Jolanta, prasiet viņai?! Esmu saņēmusi arī draudu vēstules, ja neizvēlēšos to puisi, bet citu, tad būs slikti. Tā ir interesanta tēma, par ko aizdomāties. Es saprotu, ka bērni var ļoti pieķerties kādam tēlam un nesaslēgt kopā to, ka televīzija ir viena lieta, bet reālā dzīve – pavisam kaut kas cits. Taču, kad to nesaprot pieaugušie, tad tas ir kaut kā dīvaini.
– Kādi ir tavi tuvākie nākotnes plāni?
– Es diemžēl visus plānus ar savu dalību nedrīkstu publiskot, jo tie vēl nav oficiāli apstiprināti, taču šā brīža ejošās izrādes ir Latvijas Nacionālajā teātrī skatāmās «Kabarē», «Sieviete, kura nav uzmanības vērta» un «Sudraba slidas», kas būs Ziemassvētkos. Savukārt Valmieras Drāmas teātrī šobrīd ir «Zojkina kvartira» – Indrai Rogai tā ir ģeniāla izrāde, ko iesaku visiem noskatīties. Tā ir izrāde, kuras dēļ ir vērts atbraukt līdz Valmierai. Ja runājam globālākos mērogos, man ļoti patīk viss jaunais, svaigais un daudzpusīgais, savukārt viss svešais ir izaicinošs. Izkāpt no savas komforta zonas un strādāt ar kādu jaunu režisoru – tas vienmēr uzsit adrenalīnu. Nekad nezini, kā viss izvērtīsies, un tas man patīk! Es to gribētu piedzīvot vēl daudz reižu.