Vai Valmieras teātra ziedu laiki jau būtu pagātnē?

© Matīss Markovskis

Spēlmaņu naktī Valmieras teātris, kuru vēl pirms gadiem trim pamatoti uzskatījām par vienu no Latvijas radošākajiem kolektīviem, nesaņēma nevienu Gada balvu. Vai tā ir vienīgi nejaušība, lika domāt arī šoruden trīs Valmierā redzētās t. s. kārtējās izrādes.

Provinces anekdotes

Pagājušās sezonas beigās iestudētajās Aleksandra Vampilova Provinces anekdotēs Mārtiņa Eihes labākajām izrādēm raksturīgā estētiskā un cilvēciskā izsmalcinātība pārvērtusies tādā kā pagļēvā neobligātumā, neērtības sajūtu raisošā pieticībā. Uz skatuves – divi īsi, savstarpēji nesaistīti viencēlieni, kuros ir tik maz satura, ka tie drīzāk liekas skeči jeb dramaturģiski uzmetumi, liekot nepamatoti domāt, ka A. Vampilovs, kurš taisnīgi atzīts par padomju ēras Čehovu, ir vistīrākais diletants. Tas panākts, situācijas, kas notiek vienas viesnīcas dažādos stāvos, risinot kā ne visai asprātīgas sadzīviskas ainiņas, kuras viennozīmīgi piestiprinātas pie padomju laika. Par to liecina arī videokadri ar pionieru maršiem, vingrotāju parādēm Maija svētkos un Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva bučām, ko tas atstāj uz Kremļa viesu vaigiem. Aktieri, izņemot Janusu Johansonu un Rihardu Jakovelu, kuri spēlē nopietni, pat dramatiski (arī tas diez vai šoreiz ir īsti vietā), pliekani taisa pliekanus jokus. Ja nebūtu šīs pašas lugas izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, kur režisors Boriss Frumins parāda, ka Provinces anekdotes primāri nav padomju iekārtu atmaskojoša ideoloģiska luga, bet gan visos laikos aktuāls vistīrākais absurds, kura struktūrā jaušami gan Nikolaja Gogoļa Revidenta, gan Fjodora Dostojevska Leģendas par lielinkvizitoru motīvi, tas nenāktu pat prātā.

Romeo un Džuljeta

Viljama Šekspīra Romeo un Džuljetu Mārtiņš Eihe, šoruden iestudējot teātra Mazajā zālē, no Itālijas renesanses pārcēlis uz Amerikas provinces bāru Verona, kur strādā vai kur regulāri iegriežas lugas varoņi. Rūtas Dišleres Džuljeta, piemēram, ir viesmīle, Ģirta Rāviņa Lorenco – bārmenis, bet Skaidrītes Putniņas Aukle – trauku novācēja. Darbības laiks – tikpat labi kā 20. gadsimta 30. gadi, tā mūsdienas. M. Eihe stilizē amerikāņu kino – kā vesternus, tā film noir – par pirmo liecina kostīmi (platmalu cepures, zābaki, džinsi, rūtaini krekli), par otro – krēslainā atmosfēra, ēnas, ko met pie griestiem piestiprinātā milzu ventilatora kustīgie spārni. Kautiņu ainās izmantots darbības uzsvērts palēninājums sirreālisma stilistikā. Pantomīmiskās ainas ar maskām, kam acīmredzot jāsimbolizē pasaules ļaunums, galēji reālistiskajā vidē šķiet estētiski neiederīgs tēlainības pārsālījums no pilnīgi citas operas. No izrādes atmiņā paliek vien puskrēslā notiekošā nepārtrauktā fiziskā ņudzoņa (kautiņi, grūstīšanās, pārskrējieni) uz skaļas mūzikas fona, ko rada divi mūziķi, novietojušies uz neliela paaugstinājuma. Un – vārdi, vārdi, vārdi, ko bez reālas dzīves tēlā izrunā aktieri. R. Dišlere šķiet ļoti piemērota Džuljetas lomai, jo viņas varone ir jauna, stūraina, patiesa un garīgi tīra meitene, tomēr nekāds mīlas stāsts nesaaužas, tāpēc, ka R. Jakovels, kuru acīm redzami sasaista slavenās lomas slogs, bet pietrūkst režisora palīdzības, neitrāli, bezpersoniski deklamē Romeo tādā kā apgurušā manierē. Ar konkrētību izceļas mietpilsoniskais Kapuleti pāris – Ingas Apines gražīgā madāmiņa un viņas gados vecākais, sievu greizsirdīgi uzraugošais Janusa Johansona vīrs. Iestudējums signalizē vai nu par režisora paviršību darbā ar aktieriem, vai aktieru katastrofālu neprofesionalitāti, jo nav ņemti vērā reālpsiholoģiska teātra elementāri pamatlikumi, kas saistīti ar iekšējās darbības izstrādi, dotajiem apstākļiem, virsuzdevumu un tā tālāk. Bet citi – no reālistiska teātra atšķirīgi – principi arī nav nodibināti.

Vienādas asinis

Laura Gundara luga Vienādas asinis, kas uzrakstīta pēc Rūdolfa Blaumaņa stāsta Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzēja motīviem, tapusi pēc Mārtiņa Vilkārša ierosmes. Scenogrāfs jokā par Jaungada naktī meitas piemuļķoto tēvu saskatīja Gogoļa Dikaņkas stāstu fantastikai raksturīgus motīvus: velnu un raganu iemiesošanos, kas izmantoti par simboliem, lai atklātu cilvēka neapzinātās seksuālās tieksmes. Kaut arī man varbūt šķistu produktīvāk iestudēt oriģinālu – Gogoli –, nevis gogoliskotu Blaumani, nevar noliegt, ka dažas idejas L. Gundara lugā ir uzmanības vērtas, pat ja ne viscaur tās ir pārliecinoši realizētas. Saistoša ir pamatsituācija: spēle pārvēršas īstenībā – velnu un raganu tēlošana atmodina ļaunos garus realitātē. Tāpat – saimniekmeitas Marijas iekšējo tieksmju dualitāte asprātīgi risināta ar pārējiem neredzamu dubultnieču palīdzību, no kurām viena grib Pēteri, otra – Matīsu. Diemžēl lugā nav nodibinātas pietiekami precīzas attiecības starp Marijas redzamo un neredzamajām daļām. Taču vairāk nekā jaunie ļaudis ar seksu ir apsēsts saimes senioru gals – pats Zemītis, viņa piedzīvotāja Made un pat pagasta nabags Jēkabiņš, kuru jēlos, pat piedauzīgos izteicienus virknējot, dramaturgam, pietrūkst gaumes un mēra sajūta. Tā Zemītis vīrieša erektētu dzimumlocekli dēvē par burkānu, burkāniņu, gurķi, cietu puļķi, pirkstu; meitai sola, ka tai būs jāspaida Sieriņmārtiņa pumpainā pakaļa, bet smēde tiek atzīta par vietu, kur labi meitas spaidīt. Taču L. Gundars attīsta kādu patiesi revolucionāru iedomu: vecais Zemītis neļauj Marijai precēties ar tās izredzēto tādēļ, ka pats iekāro savu meitu. (Tas nekas, ka ideja tiešā ceļā pārņemta no N. Gogoļa.) Rijā, kur Jaungada naktī, dodoties vērot pie spoguļa savu laimi ieraudzīt gribošo Mariju, Zemītis nonāk īstas fantastiskas bakhanālijas epicentrā. Iespējams, latviešu visu laiku dramaturģijas pirmajā patiesi sirreālistiski uzrakstītajā skatā Zemītis ne tikai pats tiek pakļauts dažādām transformācijām, bet viņš redz Mariju daudzkāršojamies, lidojam, meita kļūst caurspīdīga, tai vairs nav galvas, viņas vietā izaug grandioza tauku sieva, kuru vecais vīrs dragā ar zobenu – falla simbolu...

Vienādās asinis profesionāla režisora rokās varēja kļūt par teātra notikumu. Taču tā nav noticis, jo to iedomai debitēt režijā izvēlējies scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kuram trūkst jelkādu zināšanu un iemaņu režijas darbā, nerunājot jau par prasmi uz skatuves uzburt fantastiskas norises. Zem sitiena tādējādi nonākusi ne tikai luga, bet arī aktieri. No tā, ko runā Jānis Jarāns Zemīša lomā, nav iespējams saprast ne vārda; neziņu, ko darīt, aktieris maskē ar kundziski bravūrīgām intonācijām; Mārtiņa Meiera uzvilktais, drudžaini saraustītais Pēteris rada iespaidu, ka ir apmaldījies savas seksuālās orientācijas meklējumos; bet gluži jau dusmas rodas, kad jāskatās, kā Rihards Rudāks Jēkabiņa lomā ir padarīts teju nožēlojams. Ilzes Lieckalniņas Līze, Krišjāņa Salmiņa Andžs, Ilzes Pukinskas Annule ir formāli, izrādē neiesaistīti tēli. Pat Inese Ramute šķiet uz skatuves it kā pazudusi – viņas atveidotajai Madei izrādes struktūrā, ja tāda vispār pastāv, grūti saskatīt vietu un mērķi. Vispārējā nemākslinieciskajā haosā vienīgais, kurš pilnā mērā saglabā aktierisko pašcieņu un pat nospēlē saprotamu, konkrētu tēlu, ir Mārtiņš Upenieks kalēja Matīsa lomā. Tas ir vīrišķīgs, iekšupvērsts puisis, kurš neapšaubāmi mīl Mariju. Arī Māra Mennika Marijas lomā strādā profesionāli – viņas varone ir harmoniska sieviete, kura, kaut arī runā par precēšanos ar Pēteri, ir iemīlējusies Matīsā. Neatrodot veidu, kā Marijas tēlam piestiprināt abas dubultnieces, kuru lomās Elīna Vāne un Anta Aizupe, tās izrādē kļuvušas liekas. Tikpat lielas pretenzijas kā M. Vilkārša bezpalīdzība darbā ar aktieriem raisa viņa nespēja izmantot lugas dotās iespējas, lai uz skatuves uzburtu fantastiskas norises, kas ilustratīvi tiek risinātas ar Arta Dzērves video kadru un Ingas Raudingas deju palīdzību. Video kadros redzam Marijas seju vampīriskās izpausmēs – seja krokojas un šķobās, no mutes kaktiņiem gāžas asiņu straumītes, bet abas Marijas dubultnieces lēkā gluži estrādiskos ritmos. Gluži neticami, ka ar izcilu gaumi apveltītais scenogrāfs nezina: video attēli paši par sevi nav teātra tēli, īpašos gadījumos, kad savu darbu ir izdarījis režisors, tie var ierosināt vai kļūt par teātra tēlu sastāvdaļu.

Vai tiešām Valmieras teātra ziedu laiki, kad uz šo pilsētu braucām skatīties oriģinālus mākslas darbus, nevis paviršas, tikai daļēji profesionālas ražošanas vienības, jau būtu pagātnē?

Kultūra

«Šajā laikā, kad pasaulē notiek karu daudzināšana, kad vērtību izpratnē ir iestājies haoss, man slāpst pēc būtiskā un jēdzīgā. Man slāpst pēc miera. Es esmu ticīgs cilvēks, un es katru dienu par to domāju –, ka laika vairs nav tik daudz, tāpēc to nedrīkst izniekot. Ir jādzīvo, redzot horizontu,» saka aktrise Ieva Aniņa.

Svarīgākais