Reaģējot uz sabiedrības nepieciešamību psiholoģiski pārstrādāt Ukrainas notikumu pieredzi, intelektuāļi izziņojuši teātra projektu Kara piezīmes. Pirmais lasījums izvērtās negaidīti spīdošs formā, toties bija pilnīga izgāšanās saturā.
Kara piezīmēs dažādi dramaturgi un režisori līdz pat augustam sekošot līdzi pasaules politiskajā ainā notiekošajam, lai redzēto, dzirdēto un sajusto pārvērstu dramaturģiskā materiālā. Sarakstītais materiāls reizi mēnesī tiks atrādīts tautai Dirty Deal teātrītī Spīķeros. «Dalībnieki savos darbos izmantos ziņas, publiskos paziņojumus, redaktoru slejas un citas publikācijas, tostarp atspoguļojot pretrunas dažādu valstu mediju telpās un tiecoties publikai sniegt pēc iespējas pilnīgāku aktuālo notikumu atainojumu,» skan pasākumu sērijas pieteikums.
Pirmajā lasījumā tekstu bija sastādījis Ivo Briedis, kurš it kā nav no jaunajiem autoriem un kuram ir kvalitatīva darba bagāža kā dramaturgam un filmu scenāristam. Pilnībā ignorējot Kara piezīmju publiski izziņoto virsuzdevumu, par autora darba mērķi bija kļuvusi vecišķa ironizēšana par vietējo politiku. Un, tā kā vecišķi ironizētāji parasti zina tikai dažas augstākās valsts amatpersonas, tad šeit viss neuzlādēto zibeņu ļenganais bargums bija ticis prezidentam Andrim Bērziņam. Iztēles punkts lasījumam bija izdomāts pietiekami jaudīgs. Iedomāsimies – ir 2017. gada nogale, tuvojas prezidenta otrā termiņa beigas, bet Igaunijā ienākuši «zaļie cilvēciņi» un pasludinājuši «Narvas Tautas Republiku». Ko darīt? No šī sākumpunkta Ivo Brieža teksts neizkustas uz priekšu, patiesībā tas regresē atpakaļ, jo beigās izrādās, ka visa lasījuma mērķis ir bijis atdarināt prezidenta Bērziņa tipisko latviski lēno, drusku klumzīgo publiskās uzstāšanās stilu (ko nemaz tik grūti atdarināt nav). Neviena vārda, kas vestu tuvāk izziņotajam lasījumu mērķim – mēģinājumam izprast jauno, šīgada pasauli un mūsu arvien nedrošāko vietu tajā. Autors paslēpjas psiholoģiski drošā teritorijā – izslēdz, izstumj bīstamo realitāti kaut kur zemapziņā un metas siltajā, glābjošajā, pazīstamajā pīļu dīķī: ironizēšanā pašiem par savējiem. Par tiem, kuriem nepieder «zaļo cilvēciņu» leģioni un nav 17 specdienesti pie rokas, nemaz neskaitot vietējo «piekto kolonnu», kas latviešu autoram pilnīgi noteikti spētu iebojāt dzīvi par dievinātā agresora kritizēšanu. Nekas, šoreiz viņiem jāpūlas nebūs!
Pilnīgi pretējais jāsaka par režisora Kārļa Krūmiņa darbu. Vienkāršajam publiskajam lasījumam viņš spējis izveidot jaudīgu skatuvisko ietvaru burtiski no nekā, līdz ar to arī teksts nešķiet vismaz nožēlojams. Tekstu nolasa divas meitenes, kuras it kā strauji pieaug pusstundas laikā. Lasījuma sākumā viņas ir pirmo klasīšu vecumā, savā starpā mēdās un grauž saulespuķu sēklas. Tad pamazām sāk izturēties nopietni, bet uz teksta beigām jau ir pieaugušas: viena atzīst, ka «laikam esmu deģenerāte, jo man taču ir pastāvīgs darbs». Režisors acīmredzami bijis sakaunējies par viņam priekšā liktā darba bālumu un bezmērķīgumu, tāpēc abām meitenēm teksts visā garumā jāizrunā čukstus.
Lasījuma diametrālā pretējība izziņotās pasākumu sērijas uzstādījumam kļūst redzama, ja palūkojam, ko tad ir darījis reālais prezidents Bērziņš laikā, kamēr citi raksta feļetonus. Prezidents ir devies valsts vizītēs uz Centrālāziju un Kaukāzu, un katru reizi pēc tam viņa apmeklētās valstis ir arvien stingrāk nostājušās pret agresiju. Neviena t.s. postpadomju valsts – pat ne Uzbekistāna ar savu tirānu priekšgalā – nav nekādā veidā atbalstījusi Krievijas darbības! Cerams, ka turpmākajā Kara piezīmju gaitā nākamie autori spēs izdarīt vismaz kaut ko, bet pirmajā reizē Ivo Briedis, nesavācot vispār nekādu literārā darba izejmateriālu par reāliem notikumiem un to ietekmi uz dzīviem cilvēkiem, viņu likteņiem un psihi, ir ne vien aizšāvis garām mērķim – viņš ir trāpījis mugurā savējam.
* Recenzijas autors šogad veidojis regulāras reportāžas no Ukrainas un Krimas, sākot ar Eiromaidanu un beidzot ar kaujām par Doņeckas lidostu