SARUNA: Lomas kā lakmusa papīrs

«Rīga un šis teātris manā personiskajā karjerā nozīmē jaunu kvalitāti un virzību uz Eiropu,» atzīst ukraiņu tenors Dmitro Popovs, kurš mūsu skatītājiem labi zināms jau kopš 2007. gada. Šovakar Latvijas Nacionālajā operā un baletā tenors Dmitro Popovs izpildīs Hercoga lomu Džuzepes Verdi operā Rigoleto. Savukārt 7. martā viņš dziedās Rūdolfa lomu Džakomo Pučīni operā Bohēma, kad pie diriģenta pults būs Tadeušs Voicehovskis.

Strīds un dialogs pašam ar sevi

Solists Dmitro Popovs atzīst, ka gan Hercoga, gan Rūdolfa lomas esot vienas no grūtākajām tenoru repertuārā un, ja tās tiek izpildītas labā līmenī, tas norāda uz solista spēju un balss kondīciju. «Šīs operas ir solista līmeņa rādītājs. Es dziedu plašu repertuāru, bet Rigoleto un Bohēma ir kā tenora spēju un profesionalitātes lakmusa papīrs. Šīs lomas ir kā duelis – sanāks vai nesanāks,» atzīst solists, kurš, lai arī šīs lomas dziedājis daudzviet citur pasaulē, Rīgā tās izpildīs pirmo reizi.

Dmitro Popovs jau piecus gadus bijis Kijevas operas solists, kad 2007. gadā Rīga viņu pirmo reizi uzaicināja te dziedāt, un satikšanās ar mūsu teātra radošo personālu kardināli mainījusi viņa dzīvi. «Andrejs Žagars man parādīja pavisam citu solista ceļu – solista kā aktiera, improvizētāja un radoši domājošas personības ceļu,» stāsta Dmitro Popovs. Viņš atzīst, ka savulaik skolojies pie pedagogiem, kurus droši var uzskatīt par padomju skolas labāko tradīciju pārmantotājiem, tāpēc arī karjeras sākumā esot bijis «padomju solista» domāšanas pārstāvis. «Tieši Rīgā pirmo reizi es ieraudzīju un sapratu, ka solists uz skatuves var būt arī citādāks. Žagars mēģinājumos teica: «Kāpēc uz skatuves iznāc un tikai dziedi? Kur ir viss pārējais – emocijas, kustības... Atteicu, ka mana balss taču izsaka visu, turklāt es daru tā, kā man mācīts,» smaidot atceras Dmitro Popovs. «Katra reize Rīgā man bija vienlaikus kā strīds un dialogs pašam ar sevi un ar Žagaru, kurš man visu laiku piekasījās un piesējās. Tagad viņam un visiem asistentiem varu teikt paldies, jo tieši šī pieredze man palīdzēja atvērties kā solistam, kā māksliniekam un paskatīties uz sevi no malas. Līdz darbam Rīgā es nepievērsu uzmanību detaļām, bet, kā zināms, detaļās un niansēs slēpjas meistarība,» atzīst solists. Pasaulē esot daudz mākslinieku, kuriem ir ļoti labas balss dotības, tomēr viņi zaudē aktiermeistarības ziņā, un tieši šis aspekts šobrīd dominējot uz pasaules operteātru skatuvēm. «Mani mācīja, ka opera ir nopietns muzejisks žanrs, bet Žagars uzsvēra, ka man neviens nav jākopē, bet sevī jāmeklē individuālā līnija, un šī nostāja palīdzēja man sevi attīstīt kā solistu un aktieri. To laiku vienmēr atceros ar prieku, un es arī vairs neesmu saticis līdzīgi domājošu režisoru.»

Samēroties spēkiem

Šobrīd Dmitro Popovs ir brīvmākslinieks, un šis statuss viņam pat ļoti patīkot. No Ukrainas viņš aizbraucis jau pirms sešiem gadiem, kad, lai iegūtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, uz trim gadiem noslēdzis izdevīgu līgumu ar Štutgartes operu, bet nu jau arī šis periods noiets, jo bijuši pārāk daudz piedāvājumu dziedāt daudzviet pasaulē, tāpēc nācies izvēlēties. Brīvmākslinieka statusam esot gan savi plusi, gan mīnusi – neviens jau neesot pasargāts ne no neveiksmēm, ne ekonomiskās krīzes, tomēr nesaistība ar konkrētu teātri mudinot mākslinieku visu laiku būt labā profesionālā formā. «Es uzskatu, ka labs solists nekad nepaliks bez darba. Saprotu solistus, kuriem gribas nobāzēties vienā vietā, bet Vācijā ir kāds mīnuss  – ik pēc diviem trim gadiem teātrī nāk jauna direkcija, kas var atlaist iepriekšējās vadības pieņemtos solistus. Tāpēc Vācijā solistiem nekādas īpašas stabilitātes nav – elementāri un ātri var palikt bez lomām, bez prakses, bez līguma,» saka Dmitro Popovs. «Mākslinieka dzīve tomēr zināmā mērā ir nolemta vientulībai. Protams, ir ģimene un tuvi cilvēki, bet lielākoties mākslinieki ir vieni. Līdz 40–45 gadiem māksliniekam ir jāatrodas kustībā, jābūt radoša ceļa meklējumos. Kad jau veselība neļauj katru dienu pārvietoties, kad nolem dziedāt mazāk, bet par lielāku honorāru, tad var sākt iesakņoties kādā vietā.»

Uz savu dzimto Ukrainu viņš lielākoties braucot satikt draugus un ciemoties pie vecākiem, lai gan pēdējā laikā vecāki brauc pie viņa uz Eiropu. «Pārāk nemierīgi ir Ukrainā, bet gan jau pāries,» nosaka solists. «Protams, ka man sirds sāp par to, kas notiek Ukrainā. Visvairāk – par meliem, par nepatiesību, par to, cik neadekvāti tur notiekošais tiek traktēts ārzemēs. Tomēr jāatzīst, ka notiekošais Ukrainā ir ļoti vienojis tautu, tā kļuvusi daudz patriotiskāka un sākusi novērtēt to, kas tai ir. Atgriežas pie savām saknēm, pie tradīcijām, ko padomju vara cītīgi nīdēja.»

Pirms kāda laika viņš piedalījies koncertos Ukrainā, bet laiki ir mainījušies un, viņaprāt, «šobrīd Ukrainā cilvēkiem nav laika mākslai». Tiesa arī tā, ka viņam pašam neesot profesionālas vilkmes kaut ik pa laikam uzstāties savā kādreizējā darbavietā – Ukrainas Nacionālajā operā Kijevā. «Man tur nav interesanti. Lai arī teātrī ir jauna vadība, man šķiet, ka teātrim nepieciešams kāds uzmundrinājums. Kad teātris ir noslēgts no pasaules, no viesmāksliniekiem – solistiem, režisoriem, diriģentiem, tas pārstāj augt. Radošam cilvēkam visu laiku vajag ar kādu sacensties, samēroties spēkiem, gūt jaunas idejas. Diemžēl profesionāli man tur nav interesanti. Protams, es ceru, ka šajā teātrī viss mainīsies uz labo pusi,» atzīst Dmitro Popovs. «Attīstību sekmē arī viesizrādes, bet, ja teātris visu laiku dzīvo savā sulā, sākas atslābums, tam līdzi – intrigas, strīdi, nesaskaņas... Atceros, ka man pašam dzīve parādīja, ka es atrodos purvā, bet to sapratu tikai tad, kad sāku braukt uzstāties Rīgā, Viļņā, Tallinā un Oslo. Tieši tad es nolēmu riskēt, meklēt iespējas noslēgt līgumu ar teātri Eiropā. Kad nolēmu braukt prom no Ukrainas, daudzi teica, ka es esmu neprātis, jo jau tajā laikā es biju Ukrainas nopelniem bagātais skatuves mākslinieks, dziedāju valdības līmeņa koncertos, pelnīju labu naudu un man bija stabila vieta teātrī. Tomēr es uzskatu, ka stabilitāte un konkurences trūkums samaitā.»

Marina un Katrīna

«Man dzīve pārsvarā norit uz skatuves, lidmašīnās un viesnīcās, bet manas mājas ir tur, kur ir mana meita,» smaidot nosaka Dmitro Popovs. Kad meitiņa Katrīna gājusi bērnudārzā, abiem ar sievu – operdziedātāju Marinu Rebeku – dzīve starp izrādēm uz pasaules operas skatuvēm noritējusi Rīgā. «Kad solists ir iekarojis savu vietu zem saules, kad nopelnījis tik daudz, ka ir gan māja un mašīna, gan izmēģinātas lielākās skatuves, gan izstaigāti prestiži restorāni, daudziem parasti sākas atslābums, jo pazūd motivācija – kā dēļ censties. Meitas piedzimšana, protams, daudz ko maina, tā vienlaikus ir kā jauna atbildība un arī jauns mērķis,» saka solists. «Ir daudz vairāk jādomā par veselību, par profesionālo formu, par piedāvājumu izvēli, jo šis mazais cilvēciņš vēl ilgi būs mazs un vēl ilgi nevarēs par sevi parūpēties.»

Šobrīd dzīvesbiedre meitai atradusi īpašu skolu Vīnē, tāpēc abu dzīves «plūst» caur Austriju. Ar meitu tētis sarunājas krievu valodā, bet ir nolēmis iemācīt arī ukraiņu valodu. «Kad meita gāja bērnudārzā, viņa dažus vārdus iemācījās arī latviski. Kad kopā ar sievu divus mēnešus dzīvojām Čikāgā, meita gāja vietējā bērnudārzā un sāka jau mazliet saprast un runāt angļu valodā, savukārt Vīnē skološanās notiks vācu valodā. Mums ir paveicies, jo meita ir ļoti sabiedriska un atvērta, viņai patīk jauni piedzīvojumi,» stāsta tētis.

Dmitro POPOVS

• Tenors

• Dzimis 1980. gada 24. septembrī ķīmiķes un inženiera ģimenē

• Dzīvesbiedre – operdziedātāja Marina Rebeka, meita Katrīna (4)

• Mācījies Harkovas Konservatorijā un strādājis Harkovas Operas un baleta teātrī, Ukrainas Nacionālajā operā Kijevā

• Starptautiskā debija notika Alfrēda lomā Traviatā Kristiansandā (Norvēģija)

• Ieguvis 2. vietu Pasido Domingo rīkotajā Operalia konkursā (2007)

• Strādājis Štutgartes Valsts operā (2009–2012)

• Dziedājis Vācu operā Berlīnē, Tronheimas operā, Latvijas Nacionālajā operā, Bavārijas Valsts operā, Vīnes Valsts operā, Hamburgas Valsts operā, Turīnas Karaliskajā teātrī, Štutgartes operā, Karaliskajā Koventgārdena operā u. c.

• Koncertējis kopā ar Monreālas simfonisko orķestri, Accademia Nazionale di Santa Cecilia un Krievijas Nacionālo orķestri (Rostropoviča festivālā Maskavā) u. c.