KULTŪRA: Skapis pa skuju taku

Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) direktores Ilzes Knokas pēdējās darba dienas iezīmējušās ar jaunu pavērsienu. Viens no pēdējā laika strīdus āboliem kādreizēja kultūras ministra un RMM (toreiz Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja) direktora Voldemāra Kalpiņa skapis, kuru direktore, neraugoties uz ekspertu atzinumu, atteicās apstiprināt uzņemšanai RMM krājumā, 9. martā ticis iekrauts auto un aizvests muzeja darbiniekiem nezināmā virzienā.

No malas raugoties, lasītājiem varētu šķist – tad nu gan liela muiža, tomēr šī nav lieta, ko var izšķirt telefonbalsojumā. Lai novērtētu tādu priekšmetu nozīmību, jāuzklausa speciālisti. Neatkarīgās rīcībā esošā Latvijas Arhitektūras muzeja vadītājas Ilzes Martinsones slēdziena kopija apliecina, ka tas ir īpašs. Arī Dr. arch. Jānis Lejnieks savā slēdzienā raksta: «Minētais skapis no Voldemāra Kalpiņa dzīvokļa iekļaujams Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā kā Latvijas Kultūras kanonā ietvertā Dailes teātra arhitektes Martas Staņas radošuma spilgts apliecinājums.»

Īpašais skapis

Īsais skapja vēstures kurss ir tāds. RMM to saņēmis no Voldemāra Kalpiņa dzīvokļa, tag. Elizabetes ielas 13. Nama otrajā stāvā dzīvojis Kalpiņš, bet trešajā – Vilis Lācis (V. Kalpiņa māsasvīrs). Vilis Lācis tur ievācies 1946. gadā, Voldemārs Kalpiņš ap 1949. gadu. Lācis pasūtījis dzīvokļa interjera dizainu arhitektei Martai Staņai divos eksemplāros – vienu sev, otru Kalpiņam.

Jāņem vērā, ka tolaik Rīgā mēbeļu ražošana nenotika. Lielākā daļa veco meistaru bija vai nu bēgļu gaitās, vai represēti, vai gājuši bojā kara laikā. Pilsētā tobrīd valdīja mēbeļu un tukšu dzīvokļu pārpilnība. Jaunās varas pārstāvji neizcēlās ar lielu taktu vai ētikas izjūtu, jo nekautrējās komplektēt sev greznus interjerus no dzīvokļiem, kuru īpašnieki bija gājuši bojā, devušies bēgļu gaitās vai noslepkavoti Rumbulas priedēs. Ne Kalpiņš, ne Lācis nevēlējās iet šādu marodieru ceļu.

Marta Staņa mēbeļu komplektus veidoja, īpaši pieskaņojot tos telpu parametriem. Faktiski tas ir unikāls 20. gadsimta 50. gadu latviešu meistaru gatavots mēbeļu komplekts, kas darināts, izmantojot savam laikam modernākos materiālus un dizainu. Vēlākos gados, Kalpiņam pārvācoties uz citu dzīvesvietu, Martas Staņas projektētais skapis līdz ar daļu no pārējā komplekta nonāca RMM. Muzeja darbinieki stāsta, ka Pils laukumā 2 tas ticis izmantots atbilstoši funkcijai. Skapja problēma aktualizējusies, RMM pārceļoties uz pagaidu telpām Tērbatas ielā, jo tas iepriekš nav ticis iekļauts muzeja krājumā.

Saskaņā ar muzejā pastāvošo kārtību muzeja krājuma komisija sagatavojusi pamatojumu skapja uzņemšanai muzeja krājumā. Tajā teikts: «priekšmetu unikalitāti nosaka:

1. Dizaina autore Marta Staņa; 2. Skapja multifunkcionalitāte 50. gadu mēbeļu utilitārā lietojuma kontekstā; 3. Skapis ir profesionāli radīta mēbele, kas apliecina 20. gadsimta 50. gados notikušo pāreju uz laikmetīgu dizainu. 4. To piederība Voldemāram Kalpiņam».

Bīda pa kaktiem

Muzeja direktore Ilze Knoka priekšlikumu noraida. Kopš šā brīža sākas iespaidīgo izmēru skapja stumdīšana tiešā un pārnestā nozīmē. To netiek ļauts novietot telpās, kur tam būtu vieta, bet piedāvā nest uz ceturto stāvu. Augšā pa trepēm to nevar uzdabūt pat profesionāļi no firmas BCS, kas nodrošina muzeja pārvākšanos. Tad vadība dod rīkojumu to aizvākt uz neapkurināmām BCS noliktavām. No aizvešanas skapi paglābj muzeju darbinieku iejaukšanās. Kādubrīd skapis stāv teltī Tērbatas ielas pagalmā jebkurai mēbelei nepiemērotos apstākļos. Krājuma komisija sagatavo atkārtotu lēmumu par skapja iekļaušanu RMM krājumā, tomēr tas tiek ignorēts, un pretrunā ar muzeja kārtību 9. martā skapis aizbrauc muzeja darbiniekiem nezināmā virzienā.

RMM darbinieki apgalvo – komunikācija ar muzeja direktori Voldemāra Kalpiņa skapja jautājumā ir kā mikromodelis sadarbībai ar Ilzi Knoku visu šo gadu garumā. Nespēja tieši komunicēt ar cilvēkiem, sazināšanās ar viņiem tikai virtuāli, dodot ne vienmēr skaidrus darba uzdevumus, papīra kalnu ražošana esot bijusi muzeja ikdiena. Sarunā ar Neatkarīgo darbinieki pauda arī bažas par 2016. gadā Pils laukumā 2 pēc rekonstrukcijas atveramās jaunās RMM ekspozīcijas likteni. Darbinieki tās koncepcijas veidošanā un attīstīšanā netiek iesaistīti. Ilze Knoka esot devusi daļai darbinieku individuālus uzdevumus, nepaskaidrojot, kāda būs to nozīme kopējā plānā, ja tāds vispār esot.

Muzeja darbinieki pauž viedokli, ka sabiedrībā kultivētais viedoklis par konfliktu starp tā progresīvo direktori un konservatīvajiem muzeja darbiniekiem ir mīts. RMM krājums ir ievērojama nacionāla vērtība, tās pārvaldībai pašos pamatos jābūt konservatīvai, jo krājuma vērtība nesamazinās no tā, ja kāds to nesaprot. Tiktāl darbinieku viedoklis.

Direktores versija

Neatkarīgā sazinājās ar Ilzi Knoku, lai noskaidrotu, kādi bijuši viņas argumenti, atsakoties uzņemt skapi RMM krājumā. Atbilde ir šāda: «Īsi un vienkāršoti formulējot divas nacionālā krājuma papildināšanas politikas principus, vienas pamatā ir pieņēmums, ka muzejam jāuzņem krājumā viss, kas ir saglabājies; otras – nacionālajā krājumā jāuzņem tikai tie priekšmeti, par kuriem lēmuma pieņemšanas brīdī ir skaidrs, kā tos iespējams izmantot to uzdevumu veikšanai, kuru pildīšanai muzejs vispār ir nodibināts vai – precīzāk – attiecīgajā brīdī par valsts līdzekļiem uzturēts (šis ir svarīgi, jo privātā muzejā šā muzeja īpašnieks var rīkoties, kā pats vēlas, jo par krājuma uzturēšanu maksā pats). Pirmā no minētajām politikas versijām ilgstoši dominējusi RMM darbībā, radot skaitliski milzīgu (ap 900 000 vienību) krājumu, kura uzturēšanai pietiekamu līdzekļu nav un nebūs un kura izmantojamības potenciāls nav no lielākajiem. Viena no šīs politikas darba tēzēm ir: ja priekšmets ir atradies rakstnieka/mūziķa mājās, tad tas ir pietiekams pamatojums, lai priekšmetu uzņemtu krājumā ar visām no tā izrietošajām sekām beztermiņā (jo priekšmets ir glabājams līdz tā fiziska sairuma brīdim, kāds gadījumā, ja valsts nodrošina nacionālajam krājumam atbilstošus apstākļus, nekad nepienāk). Otra paredz, ka viss neizsmeļamais materiālās un nemateriālās kultūras apjoms, kāds pasaulē pieejams, ir pakļaujams rūpīgai, ārkārtīgi prasīgai izvērtēšanai un uzņemams krājumā tikai un vienīgi tad, ja priekšmetam ir skaidri nosaucama eksponēšanas (tai vajadzētu būt prioritātei) vai izpētes potenciāla vērtība. Dabā nav priekšmetu, no kuriem neko nevar izsecināt vai, uz kuriem ilgstoši raugoties, neko nevar atklāt par lielākām vai mazākām sakarībām. Taču, rēķinoties ar muzeja un tā īpašnieces – valsts – iespējām, no visiem priekšmetiem ir jāizvēlas tie, kuru potenciāls ir nepārprotams.

Jā, RMM ir aizsākts kā memoriālu kolekciju krājums – Jānis Greste tā to aizsāka. Taču patlaban RMM vairs nedarbojas kā bāze kādreiz varbūt veidojamiem memoriālajiem muzejiem un arguments, ka minētais skapis ir atradies V. Kalpiņa dzīvesvietā, nav un nevar būt pietiekams, lai mēs šo priekšmetu (turklāt dārgi glabājamu, dārgi pārvietojamu, bet, visticamākais, neeksponējamu) uzņemtu nacionālajā krājumā. Lai cik nozīmīga būtu Kalpiņa personība, devums kultūras un konkrētā muzeja attīstībā, šo viņa nozīmi nekad nevarēs atspoguļot ar minēto skapi. Ir pēdējais laiks, pirmkārt, nošķirt memoriālo vērtību kā tādu no muzeālās vērtības, jo tās ir saistītas, bet nav identas, un, otrkārt, atbrīvoties no spīdzinošās iedomas, ka, saglabājot ikvienu priekšmetu, kas vecāks par gadiem desmit: visu rakstnieku visas vēstules, visu rakstnieku visas fotogrāfijas, visu rakstnieku visas mēbeles, proporcionāli pieaug mūsu iespējas vēsturi un pagātni interpretēt. Patiesībā ir gluži otrādi.

Par to, ka skapim nav mākslinieciskās, dizaina, arhitektūras vērtības, kas ļautu to uzņemt ar mākslas vēsturi saistītu muzeju krājumā, savu atzinumu ir devuši citu muzeju speciālisti.

Tā kā skapis netika atzīts par uzņemamu kādā no esošajiem muzejiem; savu fizisko parametru dēļ tas nebija izmantojams kā saimnieciskā inventāra priekšmets; par to neizrādīja interesi muzeju uzrunātie speciālisti, tad arī nav nekāda pamata šo priekšmetu turēt valsts iestādes telpās. Muzejā, kā zināms, var atrasties vai nu inventārs, vai muzeja krājums – vienā no šiem reģistriem pieskaitītā kārtībā. Skapis, kuram – atkārtošos – netika fiksēta nekāda ārpus utilitārās skatāma vērtība, ir nodots utilizācijai tik diskrētā un korektā veidā, cik nu tas vispār ir iespējams.».