«Raimonda nebija mana sapņu loma, bet, protams, kad sāku to gatavot, es to ļoti iemīlēju,» saka baletdejotāja Baiba Kokina, kas Aleksandra Glazunova baleta Raimonda jauniestudējumā atveidos titullomu. Pirmizrāde piektdien, 27. martā.
Grūtais artistokrātisms
Iestudējuma horeogrāfs – inscenētājs Aivars Leimanis, izmantojot Mariusa Petipā horeogrāfijas motīvus, muzikālais vadītājs – Jānis Liepiņš, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ināra Gauja, kura šai izrādei radījusi 142 sieviešu un 114 vīriešu tērpus.
Baiba Kokina atzīst, ka šī viņai bijusi neierasta un reizē arī grūta loma. Neierasta tāpēc, ka «mūsdienās aristokrātisms ir cietais rieksts māksliniekiem», un grūta tāpēc, ka «atšķirībā no citiem baletiem, kuros vairāk dominē mizanscēnas, šajā visu laiku ir jādejo, tāpēc šis balets ir milzīgs pārbaudījums pirkstiem, jo izrādē ir trīs cēlieni, kuros praktiski dominē pas de bourré jeb kustības uz pirkstu galiņiem». Aristokrātisms, kas nepieciešams tēla veidošanai šajā baletā, mūsdienu cilvēkam, kurš dzīvo pavisam citādā laikmetā un tautā, kuras vēsturiskajos gēnos nav aristokrātijas, kuram ir pavisam citāda rakstura dzīve, baletdejotājai esot bijis viens no grūtākajiem aspektiem lomas gatavošanas periodā. Lielu paldies viņa saka horeogrāfei Irina Čistjakovai no Sanktpēterburgas, kas divas nedēļas solistiem mācījusi «stila nianses un manieres». Lai arī Mariusa Petipā veidotā horeogrāfija baletam Raimonda esot ļoti grūta dejotājiem, soliste neuzskata to par «fiziski nežēlīgu pret solistiem», jo laikā, kad balets tika iestudēts pirmo reizi, «cilvēki vispār mazāk čīkstēja. Lai gan – šobrīd no izpildītājiem prasa vairāk. Izpildījuma tehnika mainījusies, tā kļuvusi skaistāka, bet – fiziski grūtāka. Ar kolēģēm runājām – ja Raimonda būs pirmā loma pēc atvaļinājuma, tad būs ļoti grūti atgūt formu, patiesībā – visu vasaru būs jātrenējas».
Bērnība vienatnē
«Nav jau Daugavpils nekāda nomale, tur jau arī ir baleta studija,» smaidot nosaka Baiba Kokina. «Mamma stāsta, ka es esot dejojusi visu laiku, protams, ne jau baletu, bet to, ko bērns par tādu uzskata. Turklāt man bija svarīgi, lai visi uz mani skatās, proti, es taisīju biļetītes, mājiniekus sasēdinājusi kā skatītājus un likusi visiem skatīties, kā es dejoju.»
Pašreizējā baleta soliste atceras, ka baleta studijā pedagoģe esot novērtējusi meitenes īpašo degsmi un gribēšanu dejot, tāpēc ieteikusi izmēģināt veiksmi, stājoties Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, kur viņa arī uzņemta, bet – kā viena no pēdējām, jo pedagogi, testējot meitenes fiziskos dotumus, uzskatījuši viņu par «neperspektīvu materiālu». Atceroties savas baletdejotājas karjeras sākumposmu, Baiba Kokina izsaka varbūtību, ka tieši gribēšana dejot viņai esot palīdzējusi gan iestājeksāmenos, gan vēlāk, studiju laikā. «Nu nebiju es gara, ar smalkām ķermeņa līnijām,» nosaka Baiba. Tā desmit gadu vecumā viņa pārcēlusies no Daugavpils uz Rīgu, dzīvojusi skolas kopmītnēs. «Pirmā reakcija bija – jā, beidzot prom no vecākiem! Pēc nedēļas es sapratu, kur esmu nokļuvusi, ka nebūs tik vienkārši un viegli. Desmit gadu vecumā pašam jātaisa ēst, pašam jāmazgā veļa, īsi sakot – jādara viss, ko līdz tam darīja vecāki. Pirmajā laikā no rītiem es pat nedzirdēju modinātāja zvanu,» smaidot atceras Baiba Kokina un piebilst, ka «nekā neizdošanās posmā», kad gribējusi mukt atpakaļ uz Daugavpili, tieši vecāki esot pierunājuši meitu neatmest ar roku baletam. «Klausījos, ko pedagogi aizrādīja ne tikai man, bet arī citiem. Es laikam gribēju spuroties un cīnīties,» atzīst Baiba Kokina. Tā kā vakaros neesot īsti bijis, ko darīt, meitene daudzas stundas pavadījusi skolas treniņu zālē, kas atradās tajā pašā ēkā, kur kopmītnes. «Mūsu klasē bija ļoti talantīgas meitenes, bet, tā kā viņām bija tik daudz dots no dabas, nevajadzēja tik daudz strādāt. Man nācās ja ne gluži zemi grauzt, bet noteikti – pacīnīties par savu vietu zem saules, un beigu beigās – sastrādāju.»
Līdz pēdējam brīdim Baiba nezinājusi, vai pēc skolas beigšanas viņu paņems Latvijas Nacionālais balets. «Galvenais ir, lai paņem trupā, jo jebkurā gadījumā visi sāk ar kordebaletu, pēc tam izšķiras dejotāja liktenis. Turklāt kordebaleta posms ir ļoti nepieciešams ikvienam dejotājam, tas norūda,» uzskata Baiba Kokina. «Tieši pēc otrās meitas piedzimšanas man sāka dot lielas lomas,» atzīst Baiba Kokina. «Man bija neliels šoks, ka pusotru mēnesi pēc otrās meitas piedzimšanas man piedāvāja dejot Mariju Riekstkodī, uzreiz pēc tam – Auroru Apburtajā princesē. Manuprāt, tas tāpēc, ka uz darbu gāju ar milzīgu prieku, jo tas bija laiks tikai sev, ko varēju izmantot, nedalot to ne ar ko, tāpēc pilnībā atdevos darbam. Mēģinājumos es strādāju ar maksimālu slodzi, jo zināju – laiks maksimāli lietderīgi jāizmanto, gumiju stiept nevaru tā, kā varēju atļauties pirms bērnu dzimšanas, kad varēju nedēļām domāt.»
Dopings – meitas
Ģimene šobrīd dzīvo ārpus Rīgas, Baibas dzīvesbiedra Artūra vecāku mājās, kas veidota tā, lai tajā varētu dzīvot vairākas ģimenes – katra atsevišķi, tomēr kopā. «Ne es ravēju, ne stādu, jo tas ir vīramātes lauciņš, bet esmu liels palīgs ražas novākšanā un konservēšanā,» atzīst Baiba Kokina. «Negribas teikt, ka ar vecumu, bet jau sāku interesēties par zemes darbiem, gan jau tie man iepatiksies.»
Baletdejotāja atceras, ka tad, kad sākusi gaidīt pirmo bērnu, kolēģi teikuši, ka «nu jau solistes karjera aizies otrajā plānā, bet es zināju, ka bērnus gribu un tad, kad viņi piesakās, tad nav, kur sprukt». Divu bērnu mamma atzīst, ka pirmā meita viņai «aplauzusi visus egoisma radziņus, bet tas jau ir normāli. Ja līdz bērnu dzimšanai man šķita, ka galvenais dzīvē ir balets, un varēju atļauties pateikt, lai liek man mieru, netraucē ar sadzīviskiem sīkumiem, jo man, lūk, rīt vai vakarā ir izrāde, tad šobrīd neko tādu pat iedomāties nespēju. Meitas ir mazas, viņas grib dauzīties un mīļoties, un jau sen esmu sapratusi – jo vairāk es tam pretošos, jo sliktāk būs. Jaunākā meita, kurai drīz būs trīs gadi, tikai nupat naktīs sāk kārtīgi gulēt, tas nozīmē – tikai tagad varu mierīgi izgulēties... Dažreiz manas kolēģes, kurām vēl nav bērnu, skaisti spriež par to, kādas viņas būs mammas, ka viņām noteikti būs nepieciešams laiks sev, pilnīgs klusums».
«Pilnīgo klusumu» Baiba tomēr atrodot vasarās, kad ģimene dodas uz vecvecāku lauku mājām Latgalē, kuras viņas tēvs ir atjaunojis. Visbiežāk gan turp dodas Baiba ar meitām, jo vīram Artūram bieži vien darba dēļ jāpaliek galvaspilsētā. «Latgalē man ir svēts miers, un tas man nepieciešams pēc garas un nogurdinošas sezonas.» Protams, ka baletdejotājai arī vasarā sevi jāuztur formā, bet pārējā laikā noteikti tikšot lasītas nopirktās un neizlasītās grāmatas, daudz sauļosies un peldēsies. «Vasarās nemaz nav jābrauc ārpus Latvijas, jo viss skaistais ir tepat, turklāt man jau neko daudz nevajag, lai atpūstos un atjaunotu spēkus, – mieru, klusumu, D vitamīnu, daudz augļu, ogu un zaļumu.»
Baiba KOKINA
• Baletdejotāja
• Dzimusi 1984. gada 6. aprīlī
• Dzīvesbiedrs – Artūrs Šulcs (mežragu grupas koncertmeistars Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī), ģimenē aug meitas Samanta (5) un Madara (3)
• Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniece (kopš 2002. gada)
• Mācījusies Daugavpils eksperimentālajā skolā (1991–1994), absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (Zanes Lieldidžas klasi, 2002. gadā)
• Piedalījusies Starptautiskajā Bartolinas baleta festivālā Dānijā 2000. gadā, kā arī festivālā Baltijas Baleta zvaigzne Itālijā (2000) un projektā Tauriņi Dānijā (1999).
• Permas Starptautiskā baleta konkursa Arabeska 2006 diplomande
• Ieguvusi Spēlmaņu nakts balvu par Mirtas lomu baletā Žizele. Nominācija Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada sasniegums baleta mākslā (2013)
• Latvijas gāzes Gada balvas operai laureāte kā Gada labākā baleta māksliniece (2007)