KULTŪRA: Krievijas teātris, māksla un ideoloģija
Krievijas skatuves mākslu festivāla Zelta maska programma Russian Case, četru kuratoru veidota, lai sniegtu pēc iespējas pilnīgāku ieskatu krievu teātra aktualitātēs, piedāvāja gan ļoti dažādus iestudējumus, gan sarunas par teātri.
Boikots un cenzūra
Daudzu viesu gaidīta bija tikšanās ar teātra kritiķi un zinātnieci, prestižo Wiener Festwochen nākamā gada programmas direktori Marinu Davidovu. Spilgts fons sarunai bija Novosibirskas operas un baleta teātra Tanheizera skandāls. Runājot par mākslinieka un varas attiecībām Krievijā, Marina Davidova secināja: jautājums par klasikas interpretācijām aktualizējies laiku pa laikam, taču tagad tas ir izgājis valstiskā līmenī – «ir jāatrod iekšējais ienaidnieks un to atrod laikmetīgajā mākslā».
Pazīstamā kritiķe atsaucās uz Tanheizeram veltīto frāzi, ka šajā iestudējumā esot nepareizi interpretēts Vāgners. Slēdziens – problēma ir plašāka un dziļāka par atziņu, ka cilvēki nemāk lasīt teātra tekstu. Viņa atgādināja, ka avangarda māksla Krievijā tikusi iznīcināta kopš pagājušā gadsimta 20.–30. gadiem. «Meierholds strādāja līdz 1937. gadam, Tairovam izdevās noturēties līdz 1947. gadam. Pat Staļinam neizdevās visu ātri iznīcināt.» Marina Davidova uzskata: «Mēs tiešām pa apli atgriežamies padomju realitātē, bet lietas neatkārtojas tieši tāpat. Tagad ir internets, atvērtas robežas, kas maina situāciju. Padomju Savienībā bija formulēta ideoloģija, bet ir grūti formulēt, kāda tā ir šodien. Mikslis.»
Viņa arī pieskārās Krievijas boikotam, kad, protestējot pret Kremļa politiku, ārvalstu pārstāvji atceļ plānotos projektus. Marina Davidova uzskata – boikota ideja ir netikumīga. «Ierēdņi pat nepamanīs, ja kādi kultūras projekti nenotiks boikota dēļ. Kultūra taču nav kaut kas netverams. Kultūra – tās ir personības. Viņu taču nav nemaz tik daudz. Ja nebūs šo piecu, sešu, septiņu personību, nebūs arī Krievijas teātra.»
Atbildot uz jautājumu par pašcenzūru, Marina Davidova sacīja, katrs mākslinieks pats nosaka savas brīvības robežas nebrīvē, kurā dzīvojam. Brīvība nekad nav absolūta. Objektīvi pastāv viens rāmis – kriminālkodekss. Bet viņa arī uzsvēra, ka otru tādu cenzūras spiedienu, kāds pieredzēts pagājušā gadsimtā, tagad krievu kultūra neizturēs.
Konservatīvisma revolūcija un mazohisti
Marina Davidova situāciju Krievijā raksturo kā totālu konservatīvisma revolūciju, un, viņasprāt, šis konservatīvisma uzvaras gājiens arī izskaidro patoloģisko mīlestību pret klasiku. «Klasiķi kļūst par ikonām, svētumiem, ko nedrīkst apgānīt. Tā ir kvazireliģija,» secina teātra kritiķe. Tāpēc arī patlaban ir aktuālas diskusijas par interpretācijas robežām, par māksliniecisko cenzūru. Viņa atgādināja par Kultūras ministrijas pakļautībā esošo Krievijas D. Ļihačova kultūras un dabas mantojuma zinātniskās pētniecības institūtu. Tā pienākumos tagad ietilpst noteikt interpretācijas robežas. Pavisam nesen, šā gada 31. martā, institūts rīkoja ekspertu semināru Tiesības uz klasiku: par krievu klasiskās literatūras interpretācijas robežām. Krievijas sabiedrība patlaban ir sašķelta, bet klasiķi to vieno.
Viena no Russian Case programmas kuratorēm, teātra kritiķe Anna Banasjukeviča uzsvēra, ka šodienas Krievijā teātra kritiķa loma ir būt apgaismotājam, taču šajos konservatīvisma apstākļos par misiju var uzskatīt teātri aizstāvēt. Marina Davidova norādīja, Krievijā pastāv jēdziens, kāds nav sastopams citās valstīs – klasiska izrāde. Piemēram, klasiska opera ir veidota Staļina laika estētikā ar monumentālām dekorācijām, laikmeta kostīmiem. «M. Gorkija Maskavas Dailes teātrī joprojām ir tādas izrādes, kuras skatoties, šķiet, tās ir tapušas pagājušā gadsimta 50. gados. Klasiska izrāde apmierina skatītāja gaidas par konkrēta autora lugu,» skaidro kritiķe. Tos skatītājus, kas aktīvi nepieņem klasikas brīvās interpretācijas, viņa dēvē par mazohistiem. «Viņi iet uz izrādēm, labi zinot, ka varētu tur tikt aizskarti, bet vienalga iet. Viņiem skatuves telpa ir sakrāla, tur nedrīkst, piemēram, lamāties.» Mazohistu ciešanas pieredzēju abās skatītajās Konstantīna Bogomolova izrādēs – Ļenkom teātrī iestudētajā Borisā Godunovā un Nāciju teātrī tapušajā Gargantijā un Pantagrielā.
Jāpiebilst, ka pagājušonedēļ, pēc M. Gorkija Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra izrādes apmeklējuma Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis paudis atbalstu šim teātrim. Viņš sacījis: «Literatūras gadā (par to, ka šis Krievijā pasludināts par Literatūras gadu, tiek vēstīts visiem turp lidojošajiem, pārliecinājos avioreisā Rīga–Maskava) īpaši svarīga ir uzmanība akadēmiskajai teātra mākslai, teātriem ar savu vēsturi, tradīcijām, uz kuru skatuves mēs varam redzēt darbu klasisku lasījumu. Viens no šādiem teātriem, bez šaubām, ir Gorkija Maskavas Dailes teātris, kurš par savas mākslinieciskās darbības pamatu uzskata «atgriešanos pie Staņislavska». Tas ir teātris, kurā mūsdienu literatūra var kļūt par klasiku.»
Arī pēc Otrā pasaules kara M. Gorkija Maskavas Akadēmiskais Dailes teātris bija pasludināts par paraugteātri, kas, balstoties Staņislavska sistēmā, īstenoja vienīgo legālo – socreālisma mākslu. 1987. gadā teātris sašķēlās, Oļega Jefremova vadītā trupa palika tagadējā A. Čehova Maskavas Dailes teātra telpās Kamergera šķērsielā, bet otra daļa Tatjanas Doroņinas vadībā pārcēlās uz jaunu ēku Tveras bulvārī, kas joprojām nes M. Gorkija Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra nosaukumu un to joprojām vada Tatjana Doroņina.
Solonumurs kakai
Franču renesanses rakstnieka Fransuā Rablē romāna Gargantija un Pantagriels interpretācija mākslinieces Larisas Lomakinas veidotajā skatuves telpā ar renesanses un padomju laiku iezīmējošajām interjera detaļām un kostīmiem Kremļa sarkanās krāsas sienās ir aizraujoša erudīcijas un fantāzijas uguņošana. Akla autora/teicēja (Sergejs Jepišovs) stāstījums ilustrēts/papildināts ar Bogomolovam raksturīgajā atsvešinātajā izteiksmē spēlētiem garumgariem monologiem, īsākiem vai garākiem dialogiem, estrādes numuriem–parodijām un citiem priekšnesumiem. Režisors Rablē romāna satīru, kas apraksta lietas, par kurām pieklājīgā sabiedrībā skaļi nerunā (Bogomolovs apgalvo, ka vēlējies skatītājus iegremdēt miesiskajās izjūtās, kas ir ārpus kauna izjūtas, jo Rablē darbā nav kauna jēdziena), saliek kopā ar padomju pagātni un veco ļaužu pansionātu, panākot kaleidoskopisku efektu, kad atsevišķi un pat šķietami nesaistīti asociāciju, metaforu un nozīmju gabaliņi savienojas skatītāja individuālajā mozaīkā.
Paradoksu meistars Bogomolovs asprātīgi savieno augsto ar zemo, muzikālajā partitūrā iekļaujot gan baroka laika komponista Hendeļa opusu, gan padomju estrādes zvaigžņu Natašas Koroļovas un Laskovij maj dziesmas. Pantagriela pirmajai kakai ir vesels solonumurs, bet aktrise Aleksandra Rebenoka dzied Bellīni Costa diva, kad mikrofons novietots nevis pie mutes, bet zem jostasvietas. Taču režisors zemo miesisko papildina ar augsto – garīgo, kas veido cilvēka pretrunīgo veselumu. Tajā sadzīvo viss: skaistais un neglītais, lielais un mazais. Īpaši Viktora Veržbicka Pantagriela un viņa mirušās mātes, ko spēlē Darja Moroza, saruna, sēžot uz dīvāna, ļoti smeldzīgi lika apjaust cilvēka dzīves ātro ritējumu. Vienubrīd Bogomolova iemīļotā aktrise Roza Hairuļina uznāk uz skatuves rūtainā pidžamā un mēmi sēž uz dīvāna. «Toska ušla» (Skumjas aizgāja) – saka teicējs, un aktrise aiziet. Bet skumjas paliek. Skatītāji aplaudē aktieriem, kad viņi norunā garo apēsto ēdienu uzskaitījumu un Bībeles praviešu dzimtas koka sarakstu, taču daži apmeklētāji netiek galā ar cilvēka uzbūves fizioloģiskajiem aspektiem. «Ārprāts, un tas skan no skatuves», «It kā būtu uz ateju atnākusi» – otrajā daļā man skaļi aiz muguras sašuta divas skatītājas, līdz kāds vīrietis aicināja viņas aizvērties. Starpbrīdī kafejnīcā jauna sieviete bilda, ka viņai nepatīk uz skatuves redzēt vīrieti bez biksēm.
Skatītāji purpināja arī Ļenkom teātrī Borisā Godunovā. Bogomolovs Puškina lugas sižetu saista ar šodienas Krievijas varas gaiteņiem, iezīmējot aktuālo ģeopolitisko notikumu kontekstu. Ar sev raksturīgo ironiju vēsturiskos faktus un gadus viņš piesien mūsdienīgajai bildei – bezpersoniskajai, aukstajai ofisa telpai un tās apdzīvotājiem uzvalkos, militārā formas tērpā un apburošo polieti Marinu Mnišeku – Mariju Mironovu gaišzilā kleitā ar Jūlijas Timošenko blondo bizi ap galvu. It kā gadskaitļiem nebūtu nekādas nozīmes, jo vēsture atkārtojas, nozieguma metafiziskā daba plaukst asinssārtos ziedos, eksistenci iezīmējot absurda krāsās. Režisors izaicina un provocē publiku – tukšā skatuvē uz ekrāniem vairākkārt (saskaitīju līdz septiņi, taču bija vēl) atkārtojās viens un tas pats teksts par to, ka tauta pulcējusies laukumā, gaidot, kas būs tālāk, un tā ir kā stulbu lopu bars.
Tauta zālē aplaudēja, sašuta, protestēja, prasīja atdot naudu. Šī provokācija beidzās ar iestudētu efektu – jauns vīrietis baltā kreklā, zālē nokliedzies, kā to varam skatīties, saņēmis no skatuves raidīto aukstasinīgā un harismātiskā funkcionāra Aleksandra Zbrujeva Godunova šāvienu krūtīs, izmetās ārā no zāles. Kad Godunovs tiek kronēts, ekrānos redzam tukšās Maskavas ielas, kad pa tām uz inaugurācijas ceremoniju brauc prezidenta Putina korteža. Ivans Mirkurbanovs, nule saņēmis Zelta masku kā labākais aktieris par Fjodora Karamazova lomu Bogomolova iestudējumā A. Čehova Maskavas Dailes teātrī, Viltus Dmitriju spēlē tā, it kā tas atrastos hipnozes transā ar kāda doto uzdevumu tikt pie kroņa. Aukstasinīgs slepkava, kurš tikpat lietišķi kā iedūris naglu ausī Pimenam – mūks hroniku raksta, tetovējot klostera brāļa ķermeni –, valdzina Marinu. Bet viņa tikpat racionāli ar burvīgu poļu akcentu gatava iet pāri līķiem uz troni. Boriss Godunovs ir ļoti tieša varas gaiteņos valdošo tradīciju atmaskošanas akcija.
Karš un kabarē
Ļoti interesanta teātra pieredze bija jaunā režisora Aleksandra Moločņikova iestudētais politiskais kabarē 19.14 A. Čehova Maskavas Dailes teātrī. Izrāde veltīta Pirmā pasaules kara simtgadei, taču šodien tā, protams, liek domāt par citu karu un tā dabu vispār. Mazās zāles – kabarē skatuve ar virs tās slīdošo kubu – otru skatuvīti, ir reizē kara lauks un pasaules mikromodelis, kurā valda Artjoma Volobujeva žilbinoši artistiskais Konferansjē – režisors un Dievs. Stāsts, strukturēts franču un vācu kareivju dzīves epizodēs pirms kara un tā laikā, sākas ar cerībām, entuziasmu un naivumu. Tad ilūzijas brūk, rodas realitātes apjēga, atklājot kara mehānismu, kas nešķirojot visus nežēlīgi sadala pretiniekos. Par to stāsta viena no emocionālākajam izrādes ainām – ierakumos satiekas divi zinātnieki, kuri, noskaidrojoši viens otra personību, nevis šauj, bet paspiež roku. Taču vienam no viņiem tāpat lemts mirt, jo šauj cits, kuram atskaites punkts ir formas tērps, nevis personība. Režisors paralēli tiešajai kara darbības līnijai velk otru – sieviešu dzīvi tur, ārpus kara lauka, kas notiek pie pusdienu galda un tukšām vietām, kur vēl nesen sēdēja vīri. Ar tādām precīzām detaļām režisors savirknē skaudru, cilvēciski siltu stāstu, kas paņem savā varā, liekot domās pie tā atgriezties vēl un vēl.
Teātris un laiks
Russian Case programma liecina, Krievijā ir aktuāls Bertolts Brehts. Beidzamajos gados redzēta gan Kirila Serebreņņikova Trīsgrašu opera, gan Jurija Butusova Krietnais cilvēks no Sečuānas. Šis nosaukums bija arī šā gada programmā, taču nevis kā iestudējums, bet pētījuma avots izrādē Klātbūtne. Tā ir režisora Semjona Aleksandrovska izrāde par leģendāro Tagankas teātra un Jurija Ļubimova izrādi, kurai pirmizrāde bija 1964. gadā un ar kuru sākās leģendārā teātra vēsture. Izrāde joprojām, piedzīvojusi vairākus atjaunojumus, ir šī teātra repertuārā. Aleksandrovskis savu ieceri pamato ar vērojumu – skatoties šo iestudējumu 2013. gadā, viņam bijusi izjūta, ka tajā attīstās divi sižeti – Brehta rakstītais un aktieru dialogs ar tiem māksliniekiem, kas šīs lomas spēlējuši iepriekš. Izrādē skrupulozi tiek izķidātas pāris video rādītās epizodes ar Zinaīdu Slavinu un Vladimiru Visocki. Šis eksperiments atgādināja zināmo – izrāde nav atraujama no laika, kad tā tapusi. Atjaunota jeb atdzīvināta ar citiem aktieriem, tā ir un paliek imitācija. Taču bija interesanti vērot, kā aktieri neskaitāmas reizes atdarina video redzamās kustības, jo tas atklāja, cik skrupulozi tās izstrādātas, cik katrs žests ir neatkārtojams, jo saistīts ar Visocka un Slavinas personībām.
Otrs šā gada programmā esošais Brehts – viņa mācību luga Tie, kas saka «jā», un tie, kas saka «nē», tapusi Andreasa Merca-Raikova režijā Permas Teātrī-teātrī, gan radīja lielu vilšanos. Ideoloģijas tēmai veltītā luga, atklājot divus iespējamos ceļus – sekošanu vai pretošanos tai, tika spēlēta krievu pārdzīvojuma teātra sliktākajā izpildījumā un izteiksmīgā jūtu plēšana didaktikai ļāva izpausties nomācošā garlaicībā.
Dauzonīgā un smeldzīgā Vēlā mīla
Par manu otru programmas favorīti līdzās Bogomolova Gargantijam kļuva Dmitrija Krimova un viņa Dramatiskās mākslas skolas izrāde O-i. Vēlā mīla. Nosaukuma pirmā daļa norāda uz tās autoru – Aleksandru Ostrovski (uzvārda pirmo un pēdējo burtu krievu valodā), taču, lasīts kā izsaukuma vārdiņš, tas lieliski atklāj iestudējuma intonāciju – vieglu, draisku un pārsteidzošu. Sekojot sižeta mugurkaulam un sev neraksturīgi saudzīgi apejoties ar lugas tekstu, režisors veicis nežēlīgu Ostrovska radītās pasaules dekonstrukciju sev raksturīgajā dauzonīgajā, huligāniskajā un groteskajā formā. Jaunie aktieri ar tauku mēteļiem, parūkām, pieliktiem deguniem, zobu protēzēm utt., pārvērsti smieklīgos un pat kroplīgos tēlos. Sievietes spēlē vīriešus un otrādi, izņemot Ludmilu (Marija Smoļņikova), Nikolaju (Aleksandrs Kuzņecovs) un Dormedontu (Andrejs Mihaļovs). Rādot smieklīgo pusi, sacerētas dažādas asprātīgas darbības, piemēram, Šablovas un Dermodonta spēlētais futbols ar kurpi vai Ļebedkinas un Nikolaja asiņainā cīņa par parādzīmi, un komiskie gājieni lieliski krāso arī tēlu raksturus. Taču Krimova izrāde ir izcils traģikomēdijas paraugs. Paralēli ar ironijas devu radītajam smieklīgajam viņš velk smalku, bet ļoti smeldzīgu un aizkustinošu cilvēcīgā stīgu, kas runā par mūsu vājumu un stiprumu. Labā ziņa ir tā, ka šo iestudējumu šoruden būs iespēja redzēt Rīgā – festivālā Zelta maska Latvijā.