Šonedēļ uz kinoekrāniem Latvijā iznāk igauņu veidotā mākslas filma 1944 – vēstījums par to karavīru likteņiem, kuri 2. pasaules kara laikā cīnījušies frontes pretējās pusēs. Pēc statistikas, 55 tūkstošus igauņu iesauca Sarkanajā armijā, bet vismaz 72 tūkstošus Trešā reiha armijā. Uz filmas pirmizrādi Rīgā 4. maijā bija ieradies arī filmas režisors Elmo Niganens, kurš Igaunijā jau sen iemantojis kulta režisora statusu. Niganens ir Tallinas teātra Linnateater mākslinieciskais vadītājs, pirms dažiem gadiem Nacionālajā teātrī veidojis Antona Hansena Tammsāres darbu Zeme un mīlestība.
– Kā jūs skaidrojat faktu, ka bija nepieciešami 25 gadi jeb ceturtdaļgadsimts, lai taptu šāda filma, turklāt Latvijā tādas joprojām nav?
– Manuprāt, atbilde ir ļoti vienkārša. Jāatceras, ka tajā laikā jau nebija nekādas izvēles, visu izšķīra dzimšanas datums – noteiktu vecumu sasniegušos iesauca vai nu vienā, vai otrā okupācijas armijā. Kāda vēl bija iespēja? Slēpties mežā. Igauņu puišiem bija vēl viens variants – bēgt uz Somiju, un apmēram 3500 18 gadus veci jaunieši, kas vairākums bija dzimuši vienā gadā, 1943. gadā aizbēga uz Somiju. Tā bija ļoti barga ziema, jūra bija aizsalusi, un viņi kājām aizgāja līdz Somijai, lai nebūtu jāvelk ne vācu, ne krievu armijas forma, viņi izvēlējās somu armijas formu.
Padomju okupācijā mēs nodzīvojām 50 gadus, kad bija tikai viena patiesība – «pareizie» bija tie, kas bija Sarkanās armijas formā, un tikai viņi bija īstenie kara veterāni, lai gan daudzi viņus neuzskatīja ne par vienīgajiem, ne par «pareizajiem», bet, ņemot vērā politisko režīmu, klusēja. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad tika atjaunots Igaunijas valstiskums, vēstures svārsts sāka iet uz otru pusi, un par pareizajiem veterāniem kļuva tie, par kuriem noklusēja 50 gadus. Ja tolaik būtu veidota filma par 1944. gadu Igaunijā, tad vēsturiskās taisnības vārdā, iespējams, tā būtu vienus slavējusi, otrus nopēlusi. Lai būtu izsvērta un līdzsvarota filma, ir jāatzīst pats galvenais, ka tolaik bija divas okupācijas – gan padomju, gan vācu okupācija.
– Lai to atzītu cilvēciskās apziņas līmenī, bija nepieciešams tik ilgs laiks?
– Tieši tā. Bez pietiekami ilga laika tas nav iespējams. Ja 50 gadus bija okupācija, tad 25 gadi, tātad puse no okupācijas perioda, ir optimāls laiks, lai spētu uz notikušo paskatīties tā, lai pēc tam mēs kā tauta varētu virzīties tālāk. Nav ko noliegt – notikušais ir milzīga brūce nācijai, to redzu vēl šobrīd, ejot pa Tallinu.
– Piemēram?
– Piemērs būs spēcīgs un skarbs. Atcerieties, kāds ārprāts notika 2007. gada aprīlī, kad no Tallinas centra pārvietoja pieminekli Sarkanās armijas karavīriem, kas tautā tika saukts par «bronzas Aļošu». Manuprāt, tieši tas apliecina seno notikumu dziļo rētu esamību. Ko tas dotu, ja mēs šodien ar pirkstiem rādītu uz Vāciju vai Krieviju, sakot, ka tās ir vainīgas notikušajā? Mūsu filmā galvenais stāsts ir par to, kā igauņi karo pret igauņiem, lai gan tas nebija mūsu karš. Gribētos, lai krievi saprot, ko mēs tajā laikā izjutām. Filmā ir teksts – nevainīgajiem ir vainas izjūta, bet vainīgie nejūt neko.
– Tā ir?
– Vācija ir atzinusi notikušo, ir nožēlojusi grēkus, un Vācija šobrīd dara visu, lai neizraisītos trešais pasaules karš.
– Ko par cilvēku, tautu, arī valsti liecina tas, ka tā spēj atzīt vainu, nožēlot nodarīto?
– Tas liecina par spēku. Pat ikdienas dzīvē nemaz tik bieži cilvēkam nav spēka atzīt savu vainu. Pirms dažiem gadiem Austrālijas premjerministrs atvainojās aborigēniem par baltās rases pagātnē nodarītajām netaisnībām, lai gan, protams, ne jau viņš personīgi bija vainīgs notikušajā. Tā bija pirmā oficiālā atvainošanās Austrālijas aborigēniem, un daudzi austrālieši ar baltu ādas krāsu šo atvainošanos uzņēma ar aplausiem.
– Vai mēs sagaidīsim ko analoģisku?
– No kuras puses?
– Nupat teicāt, ka viena puse jau ir atvainojusies.
– Būsim optimisti, bet domāju, ka to ilgi nāksies gaidīt, iespējams, varam pat nesagaidīt nekad.
– Jau no paša sākuma zinājāt, ka filmu veidosiet tonalitātē, ko varētu dēvēt kā «nevienu pusi neaizskaroša»?
– Protams, jo tas vairotu neizpratni. Mūsu uzdevums ir dzīvot tālāk.
Nesen izlasīju Igaunijā dzīvojoša krievu valodā runājoša žurnālista recenziju par šo filmu, kurā viņš atzīstas, ka ar lielām bažām gājis skatīties filmu 1944, tomēr nav izjutis nekādu propagandu no filmu veidotāju puses, kuri, viņaprāt, spējuši nobalansēt uz ļoti plānā ledus. Šajā recenzijā viņš arī izteicās – ir taču jāsaprot, ka tolaik Igauniju okupēja divas reizes – gan padomju, gan vācu vara. Ja mēs filmu būtu veidojuši mazliet citā tonī, esmu pārliecināts – šis žurnālists neuzrakstītu, ka Igauniju okupēja PSRS.
Esmu pārliecināts, ka par notikušo ir jārunā, to nevajag slaucīt zem pagultes un izlikties, ka viss kārtībā. Līdzībās runājot – ja cilvēkam ir konstatēts ļaundabīgs audzējs, to nevar izārstēt, par to vienkārši nerunājot, ignorējot tā esamību. Ja tauta noklusē šādus notikumus vēsturē, tad neizrunātās sāpes ir līdzvērtīgas ļaundabīgam audzējam – tas aug un izplešas, visu organismu pārņem ar metastāzēm, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka par notikušo nedrīkst runāt ar ļaunumu. Kā lai pasaka? Savam ienaidniekam, pretiniekam ir jāpasniedz roka, jāpaiet solītis pretī.
– Igauņi tam ir gatavi?
– Kāpēc gan citādi viņi skatās šo filmu?
– Vai ticat, ka mākslas darbs var ietekmēt, mainīt sabiedrību?
– Reizēm pat vairāk nekā politika. Mākslas darbs nekad nevar mainīt pasauli, ir radīti tik daudzi lieliski mākslas darbi, bet pasaule nav mainījusies, tomēr ticu, ka grāmatas, filmas, izrādes un citi mākslas darbi, kas neraisa naidu, bet sapratni un piedošanu, tomēr var ietekmēt cilvēkus. Ja vecāki strīdas, tieši bērns ar savu attieksmi var likt vecākiem kaunēties par viņu rīcību, jo – nevainīgais jūtas vainīgs, bērns jūtas vainīgs par savu vecāku nesaskaņām. Nesaku, ka igauņiem, latviešiem un lietuviešiem, mazajām tautām visu laiku būtu jāpiedod visiem, kas viņiem dara pāri, bet es runāju par to, ka mums jāspēj būt tik stipriem, lai atmiņām un piemiņai līdzi nevilktu arī naidu. Jo mums ir jādzīvo tālāk, un mums jābūt spējīgiem dzīvot tālāk.
– Par ko liecina fakts, ka pāris mēnešu laikā Igaunijā šo filmu noskatījušies vairāk nekā 115 tūkstoši? Turklāt jūsu pirms vairāk nekā desmit gadiem veidotā filma Vārdi marmorā, kas veltīta brīvības cīņām 1918. gadā, vēl joprojām ir skatītākā filma Igaunijā?
– Tieši par to arī liecina – kino esam skāruši jautājumus, kas svarīgi Igaunijā dzīvojošiem cilvēkiem. Tas liecina par to, ka mēs – filmas veidotāji un tās skatītāji – dzīvojam vienā laikā. Ja mēs taisītu filmu dažiem tūkstošiem, tas nozīmētu – mēs nerēķināmies ar skatītāju.
Protams, var jau teikt, ka skatītāju vajag audzināt, ka viņš, lūk, nespēj novērtēt «šo mākslu», bet tikpat labi var sacīt – filmas veidotāji un lielākā daļa sabiedrības dzīvo dažādās pasaulēs. Ja kāda filma, grāmata, teātra izrāde vai cits mākslas darbs kļūst ļoti pieprasīts, tomēr ir zināma liecība. Es nerunāju par Greja 50 nokrāsām, lai gan arī šīs grāmatas un filmas popularitāte liecina par to, ka galvenokārt sievietēm dzīvē kaut kā trūkst. Teiksim, romantisma, mīļuma, piedzīvojumu, sīku lietiņu, kuras vīrieši parasti neievēro.
– Filma 1944 Igaunijā izkonkurēja šī pavasara kino hitu daudzviet pasaulē – Greja 50 nokrāsas.
– Jā, mēs uzvarējām cīņā par skatītāju.
– Vai jau no sākuma apzinājāties, ka filma būs vispirms domāta iekšējam tirgum?
– Jā. Es uzskatu, ka māksliniekam ir jārada darbs, kas aizskar un aizrauj cilvēku viņam vistuvākajā sabiedrībā. Ja sapratīs viņa nācija, tad sapratīs arī citi. Visiem visu nepaskaidrosi. Labāk stāstīt stāstu savējiem.
– Cik lielu ietekmi uz filmas, kura izmaksājusi divus miljonus eiro, panākumiem atstājis tās mārketings?
– Igaunija ir pārāk maza, mārketings nepieciešams lielā valstī, kur labu filmu, romānu vai izrādi var neievērot, palaist garām, jo piedāvājums ir milzīgs. Mazā valstī visi visu zina, tur mārketingam nav lielas nozīmes.
– Kas bija visgrūtākais, strādājot pie filmas?
– Daudzi domā, ka tanku T34 pieejamība filmēšanas vajadzībām kaujas skatiem, kas, protams, arī bija nepieciešami, bet tie ir tehniski jautājumi, kas vienkārši bija jāatrisina.
Visgrūtākais bija izdomāt tādu sižetu, lai atspoguļotu visu mūsu iepriekš runāto. Atceros, ka Kino institūtā, kas Igaunijā lemj par finansējuma piešķiršanu kino, es mēģināju attēlot, kāda varētu būt skatītāja reakcija uz šo filmu. Tātad skatītājs padzird, ka tiek veidota filma par 1944. gada notikumiem Igaunijā, viena daļa domā – pareizi, beidzot, tikai jautājums – kā viņi par to runās, otra daļa skatītāju domā – varētu būt interesanti. Mēs sākam filmu ar stāstu par igauņiem, kas bija vācu armijā, un zinu, ka daļa skatītāju zālē nodomā – pareizi, otra daļa – «arī tu, Brut!». Apmēram filmas pusē galvenais varonis, kas iesaukts un karo vācu armijā, mirst, bet līdz tam skatītāji jau paguvuši viņu iemīlēt, un tad filmā ienāk jauns varonis – Sarkanās armijas karavīrs, arī normāls cilvēks, un filmas beigās skatītājs jau ir iemīlējis abus – karavīrus no frontes abām pusēm.
– Abi galvenie varoņi filmā iet bojā. Tas bija pragmatisks vai māksliniecisks lēmums?
– Pragmatisks, vienīgais loģiski iespējamais, jo līdzko viens no viņiem paliktu dzīvs, tas nozīmētu, ka mēs, filmas veidotāji, nespējam izbalansēt savas simpātijas un skatītāju zālē radām šķelšanos.
– Filma iznāk laikā, kad aprit 70 gadu kopš 2. pasaules kara beigām. Interesanti, ka Krievijas interneta resursos var noskatīties filmu 1944 ar aizkadra tulkojumu krievu valodā, lai gan Krievijā tai nav bijusi pirmizrāde, toties tur nav pieejama cita vēsturiska filma – Bērns nr. 44, kas vēsta par represijām Staļina laikā, turklāt Bērns nr. 44 īsi pirms tās pirmizrādes Krievijā tika aizliegta izrādīšanai. Jūsuprāt, kāpēc interneta vidē Krievijā iespējams noskatīties jūsu filmu?
– Ir pieprasījums. Mūsu producents saskaitījis, ka 1944 iespējams noskatīties aptuveni 120 vietnēs internetā. Arī padomju laikā bija cilvēki, kas ticēja visām ziņām, ko vēstīja oficiālie mediji, bet bija tādi, kas regulāri klausījās Amerikas balsi, Radio «Brīvība», Radio Luksemburga... Domāju, ka šobrīd ir līdzīgi, daļa cilvēku Krievijā ir noguruši no vienīgās patiesības, netic «oficiālajai patiesībai», un meklē patiesības dažādos aspektus.
– Vai šī filma tapa ar Ukrainas notikumiem fonā?
– Nē, filma jau bija uzņemta. Kad filmas montāža tuvojās finišam, sākās notikumi Ukrainā. Kamēr rakstījām scenāriju un filmējām, Krima vēl bija Ukrainas teritorija.
– Daudzi izsaka minējumus, rīko pat konferences, kurās galvenais temats ir – kādas sekas būs šai Krievijas rīcībai?
– Apmēram pirms nedēļas Igaunijā notika starptautiska konference, kurā galvenokārt piedalījās dažādi politiķi un kurā viena no galvenajām tēmām bija – Ukraina, Krima, vai pasaule ir mainījusies pēdējā gada laikā. Neatceros, kurš, bet viens konferences dalībnieks izteica šādu domu – Krievijas prezidents ar ekonomikas, enerģētikas, propagandas un atklāta un slēpta spēka palīdzību vēlas sasniegt to, lai ASV ietekme Eiropā būtu minimāla, vislabāk – ja starp Eiropu un ASV būtu konflikts. Ja konflikta nav, tad lai ASV ietekme būtu minimāla, jo tieši tad «jaunā un stiprā» Krievija varētu maksimāli ietekmēt Eiropu. Ne jau iekarot Eiropu, bet panākt, lai nekas Eiropā nenotiktu bez Krievijas ziņas, tātad – maksimālu ietekmi uz Eiropu. Tieši tas esot Krievijas pašreizējās rīcības mērķis. Es tam piekrītu. Diez vai krievi ar tankiem brauks uz Parīzi, es tam neticu.
– Droši vien individuālā līmenī jautājums ir gauži vienkāršs – vai notikušā sekas skars mani – personiski, nacionāli, valstiski?
– Protams, tas var būt aktuāls jautājums ikvienam. Domāju, ka Eiropas spēks ir vienotībā, tā nedrīkst vienlaikus spēlēt dažādas spēles ar dažādiem noteikumiem.
Protams, ir bīstamība, ka var raisīties pat globāli traģiski notikumi, bet es netrakoju un man nav baiļu par to, ka tā varētu notikt.
– Par ko jūs šobrīd domājat kā mākslinieks, par ko vērts iestudēt izrādes?
– Man drīz jāsāk iestudēt, bet vēl neesmu izvēlējies materiālu. Ir tēma, bet nevaru izvēlēties materiālu. Ideja – kas notiks, ja Kristus vai sātans šobrīd atnāks uz Zemes? Ar šo tēmu saistās, piemēram, gan Mihaila Bulgakova Meistars un Margarita, gan Fjodora Dostojevska Idiots... Starp citu, Tammsārem ir romāns, kurā sātans atnāk pie cilvēkiem, jo grib pierādīt, ka iespējams nodzīvot dzīvi cilvēcīgi. Tātad – tā kā uz Elli vairs nedodas cilvēki, sātans dodas pie Svētā Pētera un prasa, kas noticis, bet Pēteris skaidro, ka Dievs ir vīlies paša radītajā lietu kārtībā, vairs netic, ka cilvēks var dzīvot cilvēcīgu dzīvi, negrēkojot, tāpēc Dievs nu uzskata, ka ir kļūdījies, radot Paradīzi un Elli. Tāpēc sātanam jādodas pie cilvēkiem un jāpierāda, ka iespējams dzīvi nodzīvot cilvēcīgi, tas nozīmētu – Dievs nav kļūdījies, un turpmāk pastāvēs gan Elle, gan Paradīze, un cilvēki atkarībā no pašu dzīves nokļūs kādā no tām.
– Un kāds to gribēs skatīsies?
– Nezinu (smejas). Es dzīvoju tieši tādu pašu dzīvi kā daudzi Igaunijā, ceru, ka kāds domā līdzīgi kā es. Mani velk uz to pusi – kāpēc cilvēks šodien dzīvo tā, kā dzīvo.
– Vai plānojat uzņemt filmu par savu dzimtu – jūsu tēva dzimta, kas pārstāv nu jau izmirušo ingru tautu, dzīvojusi kādreizējā Somijas teritorijā, kas nonākusi Igaunijas, bet pēc tam PSRS sastāvā. Jūsu vectēvs karojis gan pret krieviem, gan pret vāciešiem, vecāmāte kopā ar bērniem bijusi gan koncentrācijas nometnē, jo vīrs karojis Sarkanajā armijā, gan atbrīvota kā somiete... Īsi sakot – laikmeta grieži vienā ģimenē.
– Domāju par to, bet šim stāstam vēl jāpagaida. Vispirms Igaunijai nepieciešama cita filma – par 1939. gada notikumiem. Pirms vairākiem gadiem kādam vēsturniekam izteicu domu, ka gribu veidot šādu filmu, bet viņa reakcija bija dīvaina – vai tiešām es nebaidos no tā? No kā? Es nesapratu, ko viņš ar to domā. Igaunijā pat vēsturnieki nav tikuši skaidrībā par to, vai Igaunijai, līdzīgi kā Latvijai un Lietuvai, 1939. gadā bija izvēle savā teritorijā ielaist PSRS karabāzes, vai 1940. gadā vajadzēja stāties pretī krievu armijai? 1944. gada notikumi, salīdzinot ar 1939. gadu, ir tikai ziediņi, jo 1939. gadā notikušais ir daudz smagāka, dziļāka un nežēlīgāka brūce, es pat teiktu – milzīga trauma nācijas pašapziņā.
– Šķiet, jūs darāt to, kas nepieciešams vairāk citiem – veidojat filmas par igauņu vēsturē svarīgiem notikumiem, vairākus gadus paša vadītajā teātrī konsekventi iestudējāt igauņu nacionālā rakstnieka Tammsāres darbus, proti, darāt to, kas vajadzīgs nācijai, reizēm pat šķiet, ka paša profesionālās un cilvēciskās ambīcijas un vajadzības atstājat otrajā plānā.
– Mani patiešām interesē vēsture. Un filmas veidoju tāpēc, ka ir tēmas, kuras ir par mazu teātra skatītāju zālei, jo tās uztrauc lielu skaitu cilvēku.
– Varbūt esat nepareizs igaunis.
– Esmu domājis arī par to. Ar kādu igauņu rakstnieku runājām par to, ka viņš varētu rakstīt scenāriju filmai par notikumiem 1939. gadā, bet pēc kāda laika viņš atteicās. Es sapratu, ka, turpinot rakstīt, viņam nāktos uzrakt augšā savas dzimtas notikumus, jo Igaunija ir maza. Man pa tēva līniju gandrīz visi ir nogalināti, pa mātes līniju – nomiruši. Man nav no kā baidīties, iespējams, tāpēc esmu netipisks igaunis. Var pat teikt, ka neesmu īsts igaunis, lai gan mamma ir igauniete.
– Ko jums novēlēt?
– Mieru dvēselē. Jo tas ir pats galvenais.