Nācija nedrīkst domāt tikai ekonomiskās kategorijās

Lidija Leikuma atvedusi ne tikai materiālus valodniekiem, šī latgaliešu kokle atvesta no ekspedīcijas Sibīrijā. «Kokli spēlēt es nemāku, bet atvedu šo dāvanu kā muzejisku vērtību. To taisījuši cilvēki, kas nav mācījušies mūzikas skolās. Vairākus gadus braucām ekspedīcijās uz Sibīriju, meklēt tur latviešus, kas turp aizbraukuši no Latgales cariskās impērijas laikā, kad zemes trūka Latgalē, bet Sibīrijā to deva par brīvu. Aizbraucām, atradām tos lielā skaitā. Protams, šī kokle kādreiz nonāks muzejā, pagaidām tā ir mūsu nodaļas telpās» © F64

«Es neko negribu prognozēt, jo notiek situāciju maiņas. Mēs esam maza tautiņa ģeogrāfiski ļoti kārā vietā, un mēs nezinām, kas ar mums būs pēc pāris gadiem,» saka Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes baltu valodniecības katedras asociētā profesore Lidija Leikuma. Nupat klajā viņas jaunākais darbs – apjomīgs pētījums par latviešu valodas dialektiem Viena zeme, vieni ļaudis, nav vienāda valodiņa.

Līdz šim nav bijis neviena apkopojoša izdevuma, kas parādītu visu galveno izlokšņu grupu iezīmes un sniegtu iespēju valodas dzīvo skanējumu vienlaikus arī noklausīties. Tāpēc jaunais darbs ir unikāls ne vien mūsu zemē un Baltijā, bet arī Eiropā. Trijos kompaktdiskos, kuru kopgarums pārsniedz 3,5 stundas, apkopoti gandrīz 100 dažādi mūsu valodas izlokšņu paraugi. Daudzi no izlokšņu paraugiem ir vērtīgi atmiņu stāsti – laikmeta liecības par dzīvi sendienās, karu, izsūtīšanām, kolhozu laikiem, par precēšanos, muzicēšanu, par ēst gatavošanu un citiem ikdienas darbiem. Stāstnieku vecuma amplitūda ir plaša – no desmit līdz 95 gadiem. Audio diskus pavada arī grāmatiņa, kurā aprakstītas izlokšņu atšķirības un līdzības, kā arī pievienots visu teicēju runas pieraksts atvieglotā transkripcijā (fonētiskā pierakstā). Tas klausītājam palīdzēs pamanīt izlokšņu īpatnības un bieži arī saprast runāto. Šo darbu veidojusi valodniece, kultūrvēsturniece, LU Filoloģijas fakultātes baltu valodu katedras asociētā profesore Lidija Leikuma, kura latviešu valodai veltījusi savu dzīvi. Viņai palīdzējis demogrāfs, latviskā mantojuma glabātājs Ilmārs Mežs. Savus materiālus izdevumam atvēlējušas arī Māra Zirnīte un Daiga Straupeniece. Arī Edmunds Trumpa, kura izstrādātajā kartē ērti pārskatāma pievienoto paraugu ģeogrāfiskā izcelsme.

– Cik gadu darbs veltīts šim izdevumam?

– Divi gadi. Ideja dzima pirms gadiem sešiem, bet skaņu materiāls, kas tajā iekļauts, sniedzas pat pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Gribu uzsvērt, ka arhīva materiāli nav šā izdevuma dominante. Visas kartes, ko pašlaik izdodam, balstām uz vecu materiālu, bet mūsu nolūks bija savākt materiālu, kas atspoguļo reālo situāciju mūsdienās.

– Un kāds ir secinājums?

– Protams, mēs nivelējamies, citādi nemaz nav iespējams, jo dzīvojam civilizētā sabiedrībā, un agri vai vēlu literārā valoda uzvar izloksnes, tās lielā mērā nonivelējas tieši literārās valodas iespaidā. Protams, izloksnes ļoti ietekmē tautas psiholoģija, tas, kā tiek strādāts ar mūsu domāšanu. Mums taču gadu desmitiem ilgi ir stāstīts, ka izloksne ir kas slikts, pat nācijas vienotībai traucējošs, piemēram, kā bieži var dzirdēt sakām par latgaliskajām izloksnēm. Lai atceramies nesenos notikumus Saeimā, kur jaunajiem vīriem liedza deputāta zvērestu teikt latgaliešu valodā. Patiesībā nevajadzētu vērsties pret izloksnēm.

– Ko tās dod latviešu lautai?

– Pašapziņu. Par izdevumu Viena zeme, vieni ļaudis, nav vienāda valodiņa es saku: «Tas ir mūsu pašapziņas atgūšanai.» Lai latvietis, kurš dzīvo laukos, nedomā, ka viņš ir šķībs, greizs un nepareizs, ka viņš nemāk pietiekami platu vai šauru e izrunāt, ka viņš nevietā to lieto vai arī norauj kādu galotni, bet lai zina, ka tā valoda, ko viņš pārmantojis no saviem vecākiem, vecvecākiem, ir pilnā mērā pareiza valoda. Katram nacionālās valodas paveidam ir sava vieta, tāda ir latviešu literārajai valodai, tāda ir izloksnei. Ja mēs vēršamies pret izloksnēm, tas nozīmē, ka paši no brīva prāta apcērtam savas saknes. Par kādu pašapziņu var runāt, ja izloksnes uzskatām par kaut ko nepareizu, ārpus normām?

– Pat izskaužamu?

– Pat izskaužamu. Vislabāk to pasacījusi izcilā izlokšņu pētniece Marta Rudzīte (1924–1996): «Izloksnes arī ir mūsu nacionālā bagātība, literārās valodas vārdu rezerve un mūsu valodas vēstures uzziņu avots.» Izloksnes ir bagātība, nevis nabadzības vai nepareizības rādītājs. Kāpēc mums dziesmu svētkos vajag novadu tautas tērpus? Mēs taču varētu skaisti vienādos linu kreklos un rūpnieciski ražotās pastalās, ar vienādām saktiņām un visi rokās turēdami kādu priekšmetu, piemēram, trejdeksni, soļot dziesmu svētku gājienā pa Rīgas ielām. Kas uzgavilētu šai pelēkajai masai?

– Kāpēc dažādību kopjam un kultivējam daudzās citās jomās, bet tieši valodā gribam nonivelēt?

– Tāpēc, ka pie tā ir speciāli strādāts. 1956. gadā iznāca tā sauktais Vienotais runas un rakstu režīms, kurā skaidri un gaiši pasacīts, ka jāvēršas pret dialektismiem.

– Vai tā bija padomju ideoloģija vai arī latviešu pašu izdomāts?

– Domāju, ka padomju ideoloģija, bet diemžēl latvietis ir ļoti paklausīgs – tam, ko viņam saka «no augšas», viņš klausa bez ierunām. Protams, lielā austrumu masa, kuras pakļautībā viņš bija nokļuvis, bija neapstrīdama autoritāte mazāk izturīgam cilvēkam. Mēs paši veidojām vienoto masu visādos veidos, tostarp – gribēdami panākt vienādu valodu.

– Un kāpēc dialekti joprojām saglabājušies?

– Paldies Dievam, cilvēki nav pārcēlušies ne uz Rīgu, ne uz citām pilsētām un agrāk prom neskrēja vispār – viņi dzīvoja savās dzimtajās mājās, dzimtas mājās, no paaudzes paaudzē pārmantoja viskautko, arī valodu vai runas formu, ja kādam nepatīk, ka to sauc par valodu. Tomēr katra izloksne arī ir maza valodiņa. Jo vārds «valoda» ir daudznozīmīgs, bet mēs, dzirdot «latgaliešu valoda», sakām – tas ir separātisms, viņi grib atsevišķu karogu un republiku, viņi grib ar krieviem draudzēties, nevis ar pārējiem latviešiem. Man ļoti gribētos, lai vispirms paši valodnieki saprot un nonāk līdz vienotam atzinumam. Pat mūsu sociolingvisti nespēj saprast, ka valodai ir dažādi paveidi, ka uz latgaliešu valodu jāskatās īpašāk tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Latgale ar pārējiem Latvijas novadiem kļuva kopā, tikai sākot ar 1917. gadu. Ja pārējiem latviešiem kaut kas vienots veidojas jau ar Georgu Manceli, Ernstu Gliku un Kristoforu Fīrekeru un citiem veclatviešu autoriem, ieskaitot tāmniekus ar viņu izlokšņu īpatnībām, ieskaitot lejaskurzemniekus ar viņu īpatnībām, ieskaitot zemgaliešus un vidzemniekus ar viņu īpatnībām, tas nozīmē – virsizlokšņu forma viņiem veidojās jau kopš 16. gadsimta. Savukārt Latgales latviešiem tāda neveidojās, jo viņi līdz 1917. gadam bija Vitebskas guberņas daļa. Pat mūsu gaišākie prāti, pat Krišjānis Barons un citi jaunatlatvieši, rakstot par Latvijas vēsturi, Latgali neiekļāva vienotajā kontekstā, viņu uztverē Latvija beidzās līdz ar Aivieksti, lai gan arī tā nav robežšķirtne ne vēsturiski, ne ģeogrāfiski.

– Tad, jūsuprāt, Latgale ir īpašāka teritorija?

– Tā ir. Tajā ir veidojies kaut kas savs autonoms, bet tikpat latvisks kā tas latviskais, kas veidojies Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē, ar palielu ģermānisko piejaukumu.

– Attiecībā uz Latgali, ja tā var teikt, «sarkanā lupata» ir krieviskā piejaukuma valodā dēļ?

– Tā ir tā sarkanā lupata. Tagad ir moderni vērsties pret to, kas nācis no austrumiem, tāpēc latgalietis liekas nepareizāks nekā patiesībā ir, jo slāvisko visi uztver kā nevēlamu. Tagad, piemēram, studentu darbos ir angļu valodas ietekme, to labi var redzēt pēc interpunkcijas un lielo burtu lietošanas, taču tas nevienu nesatrauc, bet, nedod Dievs, kāds Latgalē pateiks vārdu «škola».

– Latgale ir kā ģimenē bērns ar īpašām vajadzībām?

– Šis bērns nav ar īpašām vajadzībām, tas ir kā pabērns mātei Latvijai. Attieksmes dēļ.

– Ko jūs saprotat ar vārdu pabērns?

– Lai vai cik labs un centīgs viņš būtu, lai vai kā viņš censtos vecākus klausīt un izpelnīties uzmanību un mīlestību, viņš vienalga dabūs rājienus un pērienus pat tad, ja nebūs pelnījis. Jo mātei pārējie bērni ir mīļāki. Kāpēc nemīlētais? Nezinu. Lai gan – kur jūs atradīsiet vēl patriotiskākus latviešus par latgaliešiem? Viņiem jau sen visiem vajadzēja būt pārkrievotiem, ieplūdušiem citā nācijā, bet viņi ir latvieši un patriotiskākie Latvijas latvieši, un to vajadzētu saprast visai Latvijai, bet nez kāpēc viņus sauc par čangaļiem, pat nesaprotot, ka šis apzīmējums attiecas uz vidzemniekiem, kā jau tas aprakstīts Mērnieku laikos. Toties vārds «čangalis» visiem iepaticies, un visi to nievājoši lieto, runājot par latgaliešiem.

– Vai laikā, kad ne tikai populāri, bet arī pragmatiski šķiet mācīties uzņēmējdarbību, jurisprudenci, komunikāciju, pat ķīniešu valodu, baltu valodas katedrai netrūkst studentu?

– Antiņu pietiek. Ir jaunieši, lielākoties – jaunietes, atšķirībā no lietuviešiem, kuriem valodniecību studē daudz puišu, kas arī ir braukušas uz laukiem, meklējušas cilvēkus, kas brauc uz dzimto pusi ierakstīt teicējus. Mūsu studenti nav nekādi dīvaiņi, bet normāli latviešu bērni, kuriem ir sava pašapziņa, kuri saprot, ka arī latviskajā ir vērtība, nevis vērtība ir gatavībā aizbraukt vākt zemenes vai tīrīt viesnīcas, lai sapelnītu naudu un nopirktu ko garšīgu vai krāšņu, lai gan tas ir pārejoši. Sirdij arī kaut ko vajag, ne tikai kabatai. Uzskatu, ka uz mūsu fakultāti, lai studētu dzimto valodu un literatūru, nāk ļoti laba sabiedrības daļa, nevajag domāt, ka tādi cilvēki ir izmiruši. Iespējams, mūsu studentes nav tik pragmatiskas, jo viena daļa sabiedrības nedzīvo tikai ar domām par materiālo labklājību.

Vislielākais apdraudējums ir tas, ka laukos mainās tradicionālais dzīvesveids. Cik mūsdienās ir cilvēku, kuri no paaudzes paaudzē dzīvo laukos? Lauki izmirst. Un Latvija izliekas to neredzam. Un tieši tas valodai ir vistrakākais, jo valodai vajadzīga sava vide un pārmantojamība. Zūdot tradicionālajam dzīvesveidam laukos, kad cilvēki paliek tajā apvidū, kurā ir dzimuši un senči auguši, kur ir tradīcijas un kaut kas svēts, arī valoda zūd. Nav ne mazāko šaubu – tikai paši varam saglabāt vai iznīcināt savu valodu. Tie, kas tagad aizbraukuši no Latvijas, to darīja ekonomisku apstākļu dēļ, vēlēdamies vieglāk padzīvot, ātrāk tikt pie turības. Pat ar augstskolas diplomu aizbraukušie nestrādā savā profesijā, bet apkalpojošā jomā un jūtas apmierināti. Protams, viņi aizbraukuši uz sakārtotu vidi, ko ilgstoši nav skāruši kari, un, protams, tur ir lielāka labklājība. Cik mēs esam uzņēmīgi, cik pacīnāmies? Pamēģinām vienā vietā un jau nolaižam rokas, jo diemžēl sociālisms ir izsitis to, ka paši domāsim par sevi, jau esam pieraduši, lai mums norāda. Lielai daļai jauniešu šobrīd ir ar pirkstu jāparāda, kas jādara, un tieši tāpat notiek ārzemēs.

– Ekonomisti saka – sīkražošanai nav nākotnes, ir jāiet uz lielražošanu, jūs sakāt – vajag saglabāt gandrīz vai naturālo ražošanu.

– Es nedomāju kā ekonomiste, un es nedomāju, ka Latvijā nākotne ir tikai lielražošanai, būtu vieta jāatrod arī mazajiem ražotājiem, – esmu izaugusi laukos, esmu redzējusi, kā strādāja iepriekšējās paaudzes un kā cilvēki strādā šodien. Piemēram, tā sauktie simtlatnieki ir lauku vidi degradējošs faktors, nezinu, kurš to izdomāja, bet tā ir cilvēku pazemojoša dāvana, jo šādā veidā cilvēks tiek atradināts no darba. Šobrīd laukos ir grūti atrast kārtīgu strādātāju, lielākoties tikai šļauganus un ļenganus, kas ne cirvi rokās var noturēt. Kāpēc tāds jāņem darbā, tad jau labāk iztiek savā trūkumā un dara pats tad, kad var. Arī Eiropai būtu jāsaprot, ka Eiropa visur nav vienāda, ka modernai mūsdienu sabiedrībai nevar būt vienota mēraukla. Tas ir līdzīgi kā padomju laikos pieņemtais Vienotais runas un rakstu režīms. Protams, latvietis ir paklausīgs, jo ilgus gadsimtus bijis vergs citiem. Kā Rūdolfa Blaumaņa lugas Ugunī Klengas tēla filozofija – pieploc, ielien kādā šķirbiņā, un zābaks pāriet pāri, esi izdzīvojis.

– Kāpēc mēs tik augstu vērtējam to, ka kāds labi prot angļu valodu, vienlaikus pārāk daudz atlaižu dodam tiem, kas ne pārāk labi prot latviešu valodu?

– Pašapziņas trūkums, pārprasta lietu kārtība, precīzāk – nesakārtotība.

– Tas ir nepopulārs viedoklis 21. gadsimtā, kad visi grib labklājību un pārticību, – lai nācija izdzīvotu, tā nedrīkst domāt tikai ekonomiskās kategorijās.

– Nācija nedrīkst domāt tikai ekonomiskās kategorijās. Nav ko brīnīties, ka lauki izmirst, ka cilvēki saka sliktus vārdus par valdību, jo ir taču cilvēkiem jājūtas atbildīgiem par to, ko paši dara. Es varu atbildēt par katru vārdu, ko esmu uzrakstījusi šajā krājumā, bet kurš jūtas atbildīgs par simtlatnieku programmu, par administratīvi teritoriālās reformas rezultātā iznīcinātajiem centriem laukos? Manuprāt, lielākā nelaime ceļas no tā, ka daudzi cilvēki nav savā vietā. Kāpēc mums pie varas raujas tie, kuriem ir tikai ambīcijas, nevis profesionālo spēju? Nācija nedrīkst pie varas laist alkatīgus cilvēkus, kas nejēdz, bet ir uzņēmīgi. Administratīvi teritoriālā reforma tikai palīdz iznīcināt laukus, tostarp arī valodu. Ko iegūst, likvidējot mazās lauku skolas? Patiesībā tā ir iedzīvotāju padzīšana no viņu mājām – neviens normāls vecāks nepaliks vietā, kur viņa bērni nespēj iegūt izglītību, tas nozīmē – dodas uz pilsētu, galvaspilsētu vai vēl tālāk. Nācija nedrīkst domāt tikai ekonomiskās kategorijās.



Svarīgākais