SARUNA: Bacilis ar idejām
«Šo festivālu nerīkoju tāpēc, ka man sagribējies iztērēt, teiksim, miljonu dolāru, es neķeru kaifu tādā veidā. Man ir ļoti svarīgi, lai cilvēkiem šis festivāls ir vajadzīgs. Ja pirmajā gadā to visdažādākajos veidos «patērēja» 75 tūkstoši, pērn – 250 tūkstoši, tad mani interesē, vai šogad spēsim piesaistīt 500 tūkstošus apmeklētāju,» saka Boriss Teterevs. Jau nākamajā nedēļā sāksies Teterevu fonda rīkotā festivāla ievadpasākumi, bet no 11. septembra līdz 30. oktobrim – daudzveidīgi laikmetīgās kultūras un mākslas notikumi.
– Lai gan festivāls tete a tete notiek trešo reizi, šogad Teterevu fonds svin pastāvēšanas piecus gadus. Vasaras sākumā notika izstāde Provansas valdzinājums, kas ievadīja jubilejas gadu. Ar ko šis festivāls būs īpašs?
– Tā ir – veidojot šo festivālu, mēs domājām par jubilejas gadu. Pats galvenais – katru gadu festivāls kļūst arvien plašāks. Protams, man patīk, ka festivāls uzņem spēku, kļūst populārs. Kāds ir mūsu mērķis? Es uzskatu, ka visa pamatā ir kultūra, tikai ar to un arī izglītību cilvēks kļūst labāks. Gaisma, kas nāk no kultūras, ir vajadzīga visiem, un mēs cenšamies strādāt tā, lai mūsu piedāvātie kultūras pasākumi cilvēkus darītu kaut mazliet labākus, lai viņi apjaustu, ka ir ne tikai «vēdera vērtības».
– Festivāla programmā oficiāli nav iekļauts LTV projekts teātris.zip, tomēr septembrī, atsākot jauno sezonu, tiek piedāvāts noskatīties četras svaigas un godalgotas izrādes, bet tete a tete noslēgsies ar London Sinfonietta koncertu. Spektrs ir plašs – no «produkta», ko var patērēt ikviens, ieslēdzot televizoru, līdz ekskluzīvam piedāvājumam. Vai tas ir stratēģisks lēmums?
– Mēs ļoti domājam par to, lai mūsu piedāvātie kultūras projekti nebūtu elitāri, un no šā festivāla negaidu finansiāli atdevi. Mēs neesam bagāta valsts, ne visiem ir līdzekļi, ko varētu ieguldīt sevis izglītošanā tieši kultūras aprites jomā. Man ir tādas iespējas, un ar tām gribu dalīties. Jā, šis ir demokrātisks un plaša spektra projekts, lai katrs cilvēks no tā paņem to, kas nepieciešams. Negribam būt šauras intereses apkalpojošs festivāls. Protams, pie tā strādā komanda, kaut kas no viņu piedāvātā man patīk vairāk, piemēram, izrāde Brodskis/Barišņikovs Jaunajā Rīgas teātrī, kurai pirmizrāde būs 15. oktobrī, kaut kas – mazāk.
– Un kam pieder galavārds?
– Piedodiet par cinismu, bet – man. Ikviens pasākums paģēr naudu, es izvērtēju, man pieder galavārds.
– Dažādus labdarības projektus un vajadzības jūs atbalstāt jau kopš deviņdesmito gadu vidus, par tiem plaša auditorija nezināja. Kāpēc dibinājāt fondu?
– Vajadzību kļuva arvien vairāk. Mēs ar Ināru [Borisa Tetereva dzīvesbiedre] daudz domājām par to, kā palīdzēt cilvēkiem nodrošināt pašu elementārāko – ēdienu. Vērsāmies sociālās palīdzības iestādēs, bet sadarbība neveidojās. Es biju un joprojām esmu aizņemts cilvēks, tāpēc šīs vēlmes vajadzēja strukturizēt. Gan dzīvē, gan biznesā es esmu kā lokomotīve, kā stigas cirtējs mežā. Es nenodarbojos ar taktiskiem jautājumiem, jo man svarīga ir stratēģija, jo tā es domāju.
Sagadījās tā, ka satiku ieinteresētus cilvēkus, kas man ieteica veidot fondu, un kaut kā projekti sāka notikt daudz ātrāk. Viena no fonda īpatnībām – mēs cenšamies ar mūsu pasākumiem, tieši sakot – naudu, palīdzēt maksimāli lielākam ļaužu lokam. Mana pirmā izglītība ir ārsts. Studiju laikā kara katedrā bija disciplīna Medicīniskā šķirošana, tajā mācīja, kā rīkoties kara apstākļos. Teiksim, atved 300 ievainoto, un ārsta uzdevums ir viņus sašķirot – agonējošos, smagi un viegli ievainotajos. Izklausīsies skarbi, bet – ārstam jāuzņemas gandrīz vai Dieva loma, jo no viņa lēmuma atkarīgs, kurš dzīvos, kurš ne. Ja ārsts vispirms pievērsīsies agonējošajiem, tad viegli ievainotie ātri kļūs par smagi ievainotajiem, tātad – vispirms jānodarbojas ar tiem, kuriem ir vislielākās iespējas izveseļoties un atgriezties dzīvē. Nežēlīgi un ciniski, bet... Saprotu, ka valstī vajadzību ir daudz, bet, ja ar 100 tūkstošiem eiro es varu palīdzēt tūkstošiem, tad es tomēr izvēlos tūkstošus, nevis vienu cilvēku. Nevaru atrisināt visus sāpīgos jautājumus, ko nav atrisinājusi valsts, es nodarbojos ar to, kas man patīk, un veidā, ko uzskatu par pareizu.
– Varējāt naudu pārskaitīt, teiksim, Sarkanajam Krustam.
– Tas būtu garlaicīgi. Iedot naudu ir visvienkāršākais – ņem un liec mani mierā. Daudz grūtāk ir līdzdarboties. Iespēju robežās mēs ar Ināru braucam uz mūsu fonda rīkotajiem pasākumiem novados, tad parasti tiek rīkotas tikšanās, koncerti... Es arī braucu uz mūsu atbalstītajiem starptautiskajiem projektiem, vienalga – Gvatemalu, Nepālu, Peru... Viss jāredz pašam.
– Negribat būt vienkārši naudas maiss?
– To es vēlētos vismazāk. Kad izveidojām fondu, mediji rakstīja «miljonārs Teterevs», tagad raksta – filantrops vai mecenāts, un ticiet – man tas ir patīkami. Mani neaizvaino, ja mani sauc par mecenātu, lai gan mecenāts visbiežāk atbalsta tikai mākslas pārstāvjus. Mecenāti ir šauras jomas filantropi, bet mūsu fondam ir ļoti plašs darbības spektrs. Kad mani sauca par miljonāru, patīkami nebija. Jo mūsu sabiedrībā miljoni parasti asociējas ar zagšanām, shēmām un citiem nepatīkamiem notikumiem. Par manas naudas izcelsmi var uzzināt, atverot internetu – pārdevu kompāniju. Turklāt miljonārs skan nepieklājīgi, būt miljonāram nabadzīgā valstī... Jau Konfūcijs rakstīja: kad valsts tiek pārvaldīta pareizi, tad ļaudīm ir kauns būt nabadzīgiem, kad valsts tiek slikti pārvaldīta, ļaudis nemīl turīgus cilvēkus.
Gribu uzsvērt – Teterevu fondā strādā tikai astoņi cilvēki, bet mums palīdz vairāk nekā 7000 brīvprātīgo, esam milzīga armija, tikai tāpēc varam paveikt tik daudz.
– Labi zināms, ka mehānismi mēdz izļodzīties. Kā kontrolējat un testējat darbības kvalitāti?
– Ar auditu.
– Tas parāda, vai ar finansēm viss kārtībā. Es vairāk runāju par cilvēcisko auditu.
– Esmu vadījis kompāniju, kurā strādāja vairāk nekā 2500 cilvēku. Es zinu, kā vadīt, kā motivēt, kā deleģēt pienākumus, kā cienīt, kā uzticēties, kā saprast kļūdas, kā piedot... Man ir lieliska komanda.
– Jau pirms kāda laika fonds ir deklarējis ieinteresētību laikmetīgās mākslas muzeja celtniecībā, esat solījušies ieguldīt savu artavu, lai savāktu muzeja būvniecībai nepieciešamo finansējumu 30 miljonu eiro apmērā. Ar kādiem argumentiem jūs pārliecināja iesaistīties šī muzeja celtniecībā?
– Mani nevar pārliecināt, es varu pārliecināt. Latvijā šāda muzeja nav.
– Mums daudz kā nav.
– Labi, mani var pārliecināt ar ļoti daudz un spēcīgiem argumentiem. Uzskatu, ka šāds muzejs ir ļoti nepieciešams, turklāt – man patīk šī ideja. Atkārtošos, sakot, ka mūsu valsts nav bagāta, bet mēs dzīvojam skaistā vietā, te ir lieliska vecpilsēta, skaista daba un arhitektūras objekti, un tūrisms varētu būt viens no ieņēmumu avotiem, mūsu labklājības avotiem.
– Cik tālu ir šis projekts, kad muzejs būs?
– Gribējām paspēt līdz 2018. gadam, bet tas nav reāli, drīzāk varētu būt runa par 2021. gadu. Esmu pieradis pildīt solījumus, tāpēc konkrēti neko neteikšu. Man arī šķita, ka viss varētu notikt ātri, bet arhitekta un būvnieku izvēle ir ilgstošs process, nemaz nerunājot par dokumentāciju. Valsts šajā projektā deleģēs ekspertus un nodrošinās daļu ekspozīcijas – apskatei tiks izlikti tie mākslas darbi, kas tiek uzkrāti Laikmetīgās mākslas muzejam, un līdz tā uzcelšanai atrodas glabātuvē.
– Pirms kāda laika bijāt iesaistīts filmu, tai skaitā Holivudā strādājošu režisoru projektu, producēšanā. Vai to turpināt?
– Tā sanāca, ka esmu piedalījies astoņu filmu producēšanā, no tām piecas – Holivudā. Uzrāvos. Mani partneri izrādījās negodprātīgi cilvēki. Man dzīvē visādi gājis, esmu zaudējis naudu, lai gan – ne pārāk bieži, tomēr viena lieta ir zaudēt naudu biznesā, jo – tā gadās, bijusi krīze vai nelāga apstākļu sakritība, bet ir tik pretīgi, ja partneri vienkārši apmāna; tas rada milzīgu vilšanos cilvēkos. Pateicu: «Viss! Kino vairs neko neproducēšu.»
Ja nebūtu režisora Māra Martinsona, ar kuru man veidojas laba sadarbība, es kino vairs klāt neķertos. Kāpēc esmu producents filmai Maģiskais kimono? Tāpēc, ka šī absolūti nekomerciālā filma varētu būt stimuls apmeklēt Latviju. Filmu rādīs Japānā, pasaules praksē ir daudzi piemēri, kad māksla ir impulss apmeklēt kādu valsti. Un tūristi nozīmē iztikšanu daudzām sfērām, tas varētu kaut nedaudz apturēt emigrāciju no Latvijas, citādi izmirsim pēc 50 gadiem. Man mēdz jautāt, kāpēc man, kuram ir pietiekami daudz naudas, vajag nodarboties ar filantropiju. Cilvēki nezina, kādu kaifu tas sniedz.
– Vai kādreiz esat jutis, ka arī labdarībā esat izmantots?
– Negribu par to domāt. Visādi notiek. Ir labi, ir slikti cilvēki. Melotu, ja teiktu, ka nekad neesmu pieļāvis kļūdas, tādas ir bijušas, tomēr iepretim tām ir milzīgi daudz kā laba.
– Kā jūs skaidrojat, kāpēc Latvijā turīgi cilvēki ne pārāk aktīvi iesaistās labdarības projektos?
– Man nav atbildes. Zinu daudzus, kuriem ir daudz vairāk nekā man, bet viņi vienalga to nedara. Es ļoti gribētu turīgus cilvēkus atmodināt labdarībai, un man šķiet, ka pamazām atmostas... Mūsu valstī nav filantropijas tradīciju. ASV ir bagāta valsts, tur ir ļoti senas filantropijas tradīcijas, tur cilvēki ziedo it visam, tas ir gluži vai pienākums pret sabiedrību, nepieciešamība dalīties, ja tev pašam liktenis bijis labvēlīgs. Mums šādu tradīciju nav. Zinu to, ka negribu būt bagātākais mironis kapos, mans sapnis – nomirt ar simt dolāriem kabatā, bet visu pārējo – iztērēt.
– Kāds ir Teterevu fonda stratēģiskās attīstības plāns tuvākajiem gadiem?
– Tāda nav.
– Biznesa cilvēkam tas nav iespējams.
– Ir misija. Es neesmu normāls biznesmenis, kuram ir strikti mērķi. Šodien daru to, kas man patīk, iespējams, rīt darīšu ko citu. Protams, es ceru, ka Teterevu fonds būs pēc desmit gadiem, arī pēc manis.
– Tam gatavojaties?
– Dabiski. Es veidoju noteiktas rezerves, pērku vērtspapīrus, lai arī pēc manis fonds strādātu.
– Tad jau ir arī testaments ar prioritātēm un ierobežojumiem, kurās jomās ieteicams vai liegts izlietot naudu.
– Vēl nav, bet izdomāšu. Kāpēc biju daudzmaz veiksmīgs biznesā? Bizness ir ļoti līdzīgs medicīnai. Teiksim, pie ārsta atnāk pacients, ārsts viņam jautā par sūdzībām, tad apskatās vispārējās analīzes un izmeklē, pēc tam ņem talkā speciālās analīzes, visbeidzot – rekomendē ārstēšanu. Kas ir bizness? Kāds atnāk ar ideju, es viņu uzklausu, pēc tam veicu vispārēju izpēti un, ja esmu ieinteresēts, turpinu iedziļināties, talkā ņemot finansistus, juristus un vēl citu sfēru pārstāvjus, un tad pieņemu lēmumu – iesaistīties projektā vai ne.