SARUNA: Ideja atnāca pati
Salla Simuka ir lieliska somu rakstniece, kuras pusaudžiem domātā kriminālžanrā veidotā Sniegbaltītes triloģija spēj iedvesmot jebkuras mazas tautas pārstāvi – izrādās, arī viņa radītais intelektuālais produkts, pareizi virzīts, spēj sasniegt starptautisku atzinību tik neticami, ka no malas tas atgādina vēl vienu stāstu par Pelnrušķīti. Pati rakstniece, koša un smaidīga, vasaras beigās viesojās Rīgā.
Neatkarīgajai bija iespēja viņu uzklausīt.
– Jums ir brīnišķīgs stāsts par to, kā radās ideja par Sniegbaltītes triloģiju. Vai varat to izstāstīt latviešu lasītājiem?
– Jā! Tas notika 2011. gadā. Biju Frankfurtē brīvdienās. Iegāju lielā grāmatu veikalā. Man ļoti patīk citās valstīs ieiet grāmatnīcās. Tur var redzēt, kādas grāmatas cilvēki lasa, kas viņiem patīk. Devos uzreiz uz to grāmatnīcas nodaļu, kur piedāvā daiļliteratūru pusaudžiem. Tas ir dabiski, jo pati šajā žanrā rakstu visu savu apzinīgo mūžu. Es tur ieraudzīju daudz grāmatu tumšos vākos, redzēju uz vākiem visādus slepkavniekus – kriminālžanra darbus, kas varbūt arī nav liels pārsteigums, jo tā ir Vācija, kur šāda literatūra ir cieņā. To es jau biju iegaumējusi – vāciešiem patīk kriminālžanrs, to var redzēt gan televīzijā, gan grāmatnīcu plauktos. Es skatījos un domāju – jā, tas ir kaut kas tāds, kas mums Somijā nemaz tik daudz nav atrodams. Mums, protams, ir detektīvromāni – pieaugušie tos ļoti labprāt lasa. Tomēr šajā ziņā mums nekā daudz nav ko piedāvāt tam starpposmam, kad jaunieši vēl nelasa pieaugušo grāmatas. Man ienāca prātā, ka pašai būtu interesanti uzrakstīt kriminālžanra romānu tieši šai auditorijai.
Tobrīd es biju jau gandrīz desmit grāmatu autore – tās visas ir domātas pusaudžiem, tomēr es vēl nekad nebiju mēģinājusi sarakstīt kaut ko viņiem adresētu kriminālžanra formā. Un tad tas man gluži kā iebelza – nosaukums būs Sārta kā asinis. Un tūlīt pēc tam sapratu, ja uzrakstīšu grāmatu Sārta kā asinis, tad man vajadzēs arī romānus Melna kā ogle un Balta kā sniegs. Tā nu man galvā bija trīs perfekti romānu nosaukumi – atlika vien tos uzrakstīt. (Smejas.) Patiesībā tobrīd kā no malas redzēju, ka šajā grāmatnīcā plauktā ir mana grāmata.
Pagājušajā rudenī es biju Frankfurtes grāmatu mesē. Jau kā lūgta viešņa. Pēc trīsarpus gadiem gatavā grāmata bija Vācijā! Protams, vācu valodā. Mirklī, kad man iešāvās galvā šī ideja, es pat nevarēju nosapņot tādus panākumus, ka manu grāmatu varētu iztulkot vācu valodā. Nevienu manu iepriekšējo grāmatu neviens nekad nebija tulkojis citās valodās. Es aizgāju uz to pašu grāmatnīcu, iegāju tajā pašā nodaļā, un tur tā bija! Starp citām grāmatām. Neticami!
– Kā jūs pati raksturotu Sniegbaltītes triloģijas galveno varoni Lumiki?
– Lumiki ir septiņpadsmit gadu veca meitene. Viņa dzīvo Tamperē. Man bieži jautā – kā es radīju šo varoni? Es viņu nejūtu kā mākslīgi radītu. Protams, ka viņa ir izdomāta, protams, ka es tur neaprakstu pati sevi vai kādu sev pazīstamu cilvēku. Un tomēr man ir tāda sajūta, ka esmu viņu satikusi kaut kur uz ielas, ka viņa man vienkārši ir pienākusi klāt un teikusi – sveiki, es esmu Lumiki un saprotu, ka gribi par mani uzrakstīt trīs grāmatas.
Viņa atnāca pie manis kā nobriedusi personība. Es vienkārši zināju, kā viņa dzīvo, kādas grāmatas lasa, kādus sapņus redz. Lumiki atnāca, bija un ir ar mani. Es nerakstīju romānus, es dzīvoju šajās grāmatās kopā ar viņu. Tā bija lieliska sajūta, ka man ir šāda varone.
– Vai Lumiki ir kāda saikne ar jūsu iepriekšējo grāmatu varoņiem?
– Man un maniem varoņiem vienmēr ir īpašas attiecības. Arī iepriekšējās grāmatās. Tomēr es nejūtu, ka Lumiki būtu kāda saistība vai ka viņa izaugtu no tiem. Tas, kas notika ar Lumiki, ir kaut kas maģisks! Ar iepriekšējo grāmatu varoņiem bija tā, ka man vajadzēja tos radīt. Es sēdēju, daudz domāju par viņiem – kas viņš ir, kāds viņš ir, ko grib sasniegt dzīvē. Ar Lumiki šajā ziņā nekas nebija jāgudro, viņa vienkārši bija.
– Vai Lumiki ir kāda saistība ar Līsbeti Salanderi? Esmu lasījis vērtējumus, kur viņa tiek salīdzināta ar Millenium triloģijas varoni un saukta par tādu kā Salanderes pusaudžu versiju.
– Jā! (Smaida.) Arī es esmu bieži dzirdējusi šo salīdzinājumu – Lumiki ir mazā Salandere, Lumiki ir Līsbetes Salanderes mazā māsiņa. Patiesībā, kad rakstīju savu romānu, nevienu mirkli nedomāju par Līsbeti Salanderi. Protams, ka biju lasījusi Stīga Lārsona romānus, protams, ka zinu šo romānu varoņus, bet, kad radīju savu grāmatu, man pat prātā nenāca raizēties par to, vai tur ir kāda saistība. Ja cilvēki to saskata, tas ir viņu viedoklis. Netaisos to apstrīdēt.
Ja tā padomā, protams, mēs esam skandināvu rakstnieki, mēs visi attēlojam sieviešu raksturus, kas ir daļa no mūsu tradīcijas. Es neteiktu, ka tie ir stipri raksturi, drīzāk sarežģīti daudzšķautņaini raksturi… Mums taču ir tik daudz personību literatūrā. Astridas Lindgrēnas grāmatu varoņi, Līsbete Salandere. Šajā ziņā Lumiki noteikti ir daļa no tradīcijas, esmu priecīga, ka viņu salīdzina ar Pepiju Garzeķi vai ar Līsbeti Salanderi.
– Mēs sākām ar jūsu stāstu par to, kā tapa grāmata. Kas notika, kad to nodrukāja?
– Grāmatu paņēma mani somu izdevēji. Tā iznāca 2014. gadā. Pēkšņi cilvēki Somijā tai sāka pievērst daudz uzmanības. Interese bija daudz lielāka nekā par visām manām iepriekšējām grāmatām. Mani somu izdevēji ticēja šīs grāmatas iespējām. Viņi izstrādāja tai īpašu mārketinga stratēģiju. 2014. gada pavasarī Boloņas grāmatu mesē par grāmatu sāka interesēties izdevēji no citām valstīm. Pēc tās mana aģente sāka pārdot tulkošanas tiesības. Pirmie tās nopirka horvāti – man nav ne mazākās nojautas, kāpēc tieši horvāti izvēlējās šo grāmatu. Nākamā bija Francija. Tiesības iegādājās liela izdevniecība. Man šķiet, ka tas bija signāls visiem pārējiem izdevējiem, jo radīja intrigu – ja jau franči nopirkuši, tad jau tur kaut kam jābūt! Tā tas aizgāja – piecas valstis, desmit, divdesmit, trīsdesmit.. Nu jau ir gandrīz piecdesmit. Es joprojām nespēju sev izskaidrot, kāpēc tā notiek. Turklāt viss sākās brīdī, kad bija izdota tikai triloģijas pirmā grāmata. Otrais un trešais romāns iznāca pēc tam, kad tas viss jau bija sācies. Protams, izdevēji zināja, ka turpinājums būs.
– Cik ilgā laikā tapa visa triloģija?
– Apmēram divos gados.
– Jūs tagad pēkšņi esat kļuvusi pazīstama visā pasaulē. Ko darīsiet tālāk?
– Lielākā balva, ko man ir devušas šīs grāmatas un lielie panākumi, patiesībā ir brīvība. Pirmo reizi mūžā ir situācija, ka varu sevi uzturēt, vienkārši rakstot grāmatas. Man tagad beidzot ir iespēja rakstīt, kā pati vēlos, jo es zinu, ka man būs izdevējs, ka būs citu valstu izdevēju interese. Tas ir lieliski, būt radošai un brīvai.
Protams, ka ir arī zināms spiediens, jo es zinu, ir daudz lasītāju, kas mīl Sniegbaltītes triloģiju un gaida, lai rakstu vēl kaut ko līdzīgu. Bet man ir svarīgi būt patiesai pašai pret sevi. Tam, ko es rakstīšu, ir jāinteresē mani pašu. Tieši to es arī tagad daru. Rakstu grāmatu, kas diezgan stipri atšķiras no Sniegbaltītes triloģijas.
– Esmu lasījis, ka jūs ļoti agri sākāt rakstīt grāmatas – faktiski tīņu vecumā.
– Jā, tā ir taisnība. Es vienmēr zināju, ka gribu būt rakstniece. Manuprāt, kopš deviņu gadu vecuma. Man tas ļoti patika.
– Bet kāpēc? Jums jāpiekrīt, tas ir diezgan neparasts sapnis mazam bērnam.
– Esmu vienīgais bērns ģimenē, kopš mazām dienām man paticis izdomāt visādas lietas, stāstīju pati sev pašizdomātus stāstus. Tad es sāku lasīt, un man ļoti patika! Man patīk brīži, kas rodas, lasot ļoti labu grāmatu, kad visa apkārtējā pasaule kaut kur pazūd un esi iekšā grāmatā. Vairs nav sajūtas, ka lasi, vienkārši redzi šo pasauli, esi pārcēlies tajā. Atceros, kā tolaik domāju – ja es spētu radīt kaut ko līdzīgu citiem cilvēkiem, tā būtu labākā lieta pasaulē, ko es varētu savā dzīvē izdarīt. Man bija astoņpadsmit gadu, kad sarakstīju pirmo grāmatu, kas tika nodrukāta. Viss šis publicēšanas stāsts tolaik ilga trīs gadus, grāmata iznāca, kad man bija divdesmit viens gads. Bet vienalga es biju ļoti jauna autore. Pēc tās iznākšanas es pavisam noteikti zināju, ko es gribu darīt. Un es rakstīju.
– Kā jūs rakstāt?
– Esmu pieradusi rakstīt ar datoru, man nepatīk rakstīt ar roku. Vispirms es rakstu savā galvā. Es ļoti daudz domāju par grāmatu, pirms sēžos pie datora. Kad to daru, es jau zinu, kas notiks grāmatā, reizēm pat precīzus teikumus, kas jāpieraksta. Vislabāk darbs man sokas no rīta. Tas ir ideālais laiks, kaut gan reizēm ir nācies rakstīt pēcpusdienās un vakaros, un pat naktīs.
– Kā jūs spējāt savienot rakstīšanu ar dzīvi laikos, kad nebijāt slavena?
– Tas bija diezgan grūti patiesībā. Es strādāju kā brīvā līgumdarbiniece, bet tas nebūt nav tik vienkārši un patīkami. Es strādāju par somu zviedru valodas tulku, rakstīju scenārijus televīzijai, darīju arī vēl citus darbus. Lielākā problēma dažkārt bija izbrīvēt sev laiku grāmatu rakstīšanai.
Toties tagad man ir jauns izaicinājums. Es ļoti daudz ceļoju. Visapkārt pasaulei. Tikšanās ar lasītājiem, intervijas, pārbraucieni. Tas, protams, paņem daudz laika, bet savā ziņā ir kā turpinājums manai grāmatai.
– Labi, ko jūs tādā gadījumā teiktu tiem jauniešiem, kas jūsu grāmatas ar lielu prieku lasa latviešu valodā.
– Pirmā un svarīgākā lieta ir tāda – nozīmīgi ir tikai tas, ko par grāmatu domā tas cilvēks, kas to lasa. Kādreiz varbūt nav svarīgi, lai patiktu visa grāmata – paņem to, kas tev šķiet būtisks. Varbūt kādreiz patīk tikai viens teikums. Bet ja tieši šis teikums ir īstais? Parasti jau gan viens teikums nav literatūra, varbūt grāmatā, ja labi pameklē, var atrast vēl kaut ko. Man vienmēr ir patīkami, ja lasītāji man saka – ka ir kaut ko atraduši manās grāmatā.
– Kā ir ar atgriezenisko saiti, vai lasītāji var atrast jūs sociālajos tīklos, uzdot jums jautājumus?
– Jā! Man ir sava mājaslapa, bet es jūtu, ka labāks kontakts ar lasītājiem veidojas vietnē Facebook. Tur man ir sava lapa, to var atrast, ierakstot Salla Simukka Official. Tur es saņemu dažādus vēstījumus no visas pasaules. Ja latviešu lasītāji man rakstītu, tas būtu lieliski! Man patīk darboties Facebook. Tas dod iespēju tik viegli kontaktēties ar cilvēkiem. Cenšos atbildēt visiem.
– Kādi ir jūsu tuvākie plāni?
– Pēc Rīgas man paredzami braucieni uz Zviedriju un Norvēģiju. Pēc tam atgriezīšos Somijā, bet rudenī došos uz Japānu. Tas būs ļoti eksotiski, jo nekad neesmu tur bijusi. Vienlaikus es rediģēju savu jauno romānu. Ceru līdz vasaras beigām pabeigt tā pirmo variantu, bet jau tagad esmu droša – tur tiešām iznāks grāmata. Rediģēšana tomēr prasa daudz laika. Romānam Somijā vajadzētu iznākt gada laikā.
Salla Simuka
- Somu rakstniece, 1981
- Sākusi rakstnieces karjeru 18 gadu vecumā
- Sniegbaltītes triloģijas autore – romāni Sārta kā asinis, Melna kā ogle un Balta kā sniegs dažu gadu laikā izdoti gandrīz piecdesmit valstīs
- Viņas pirmās grāmatas publicētas tikai somu valodā
- Strādā pie jauna romāna, kam Somijā jāparādās tuvākā gada laikā