SARUNA: Horizontu meklējot

Irma Pavāre: «Es ticu, ka ar katru cilvēku notiek tieši viņam paredzētas lietas, tāpēc tas, ko bieži uzskatām par laimīgām nejaušībām, visdrīzāk ir norādes par to, kas šobrīd ir vai nav jādara. Nav jēgas skriet ar galvu sienā vai dzīties pēc kaut kā par katru cenu, lai pēc tam saprastu, ka nevajadzēja» © Publicitātes foto: Inese CIBUĻSKA, Retrofoto

Mecosoprāns Irma Pavāre ir hameleons, būtne nepārtrauktā kustībā – vokālā māksla un ārštata solistes ampluā Latvijas Nacionālajā operā ir tikai daļa no viņas straujās ikdienas.

Viņa skolo jaunās dziedātājas Rīgas Doma Kora skolā, konsultē korus un kolēģus dažādu Eiropas valodu fonētikā, jo zina daudzas valodas, ārpus tā visa ir arī kalnu slēpošanas instruktore, turklāt pirms nepilna gada iemēģinājusi roku arī kino, jo liktenis savedis kopā ar savulaik populāro krievu kinoaktrisi Tatjanu Dogiļevu (Blondīne aiz stūra, Aizmirsta melodija flautai, Austrumi–Rietumi u.c.) 

4. novembrī Lielajā ģildē notiks mūzikas, dzejas un kino vakars Svešie noslēpumi, kurā Tatjana Dogiļeva lasīs Aleksandra Bloka, Inokentija Aņenska un Osipa Mandelštama dzeju, bet Irma Pavāre ar pianistu Jāni Karpoviču pie klavierēm atskaņos šī gada jubilāra Georgija Sviridova, Sergeja Prokofjeva, Fransisa Pulenka un Žorža Bizē skaņdarbus. Būs skatāma arī Dogiļevas debijas filma režijā Horizonts, kura jau veiksmīgi startējusi Krievijas kinofestivāla Kinotavr īsfilmu skatē. Tajā Irma spēlē kopā ar Tatjanu Dogiļevu un Emanuilu Vitorganu, atveidojot latviešu meitenes Elzas lomu.

– Vai tu kā diplomēta operdziedātāja neskumsti par savu ārštatnieces statusu mūsu operā?

– Tikai mazliet. Štata vietu mūsu nelielajā teātrī nav daudz un nevar arī būt. Skumji, bet saprotami ir tas, ka ārštata solistu izrādē skatītājs vairs nevar sastapt tik bieži. Teātra šībrīža politika ir censties nodrošināt izrāžu solistu sastāvu ar štata dziedātājiem. Tas ir finansiāli izdevīgāk, un arī skatītājiem ir iespēja biežāk dzirdēt vietējos talantus. Kā visam, protams, šādai stratēģijai ir arī ēnas puse, jo opermīļi, kuri uz vairākkārt redzētu izrādi nāk tieši sastāva dēļ, tagad nāk daudz retāk. Ārštats nozīmē, ka es faktiski esmu kovers – dziedātāja, kas gatava aizstāt kādu saslimušu štata solisti nepieciešamības gadījumā.

Diezgan traki, jo nekad īsti nezinu, kad un vai dziedāšu. Tomēr tas liek būt vienmēr formā un ļauj izbaudīt katru izrādi ar zināmu pirmizrādes adrenalīnu. Taču arī ārpus operas ir daudz citu interesantu projektu un iespēju. Iespējams, ja būtu štata soliste, daudz ko nāktos palaist garām, atteikties no interesantiem piedāvājumiem. Savukārt šobrīd esmu mobila, atvērta dažādiem eksperimentiem. Tomēr jāsaka, ka skatuves prakse un nepārtraukta pašpilnveide ir ļoti svarīga. Operdziedātājs ir savā ziņā sportists – vienmēr jātrenējas un jātiecas pēc jaunām virsotnēm. Tādēļ bieži braucu uz meistarklasēm, konkursiem un radošajām nometnēm ārpus Latvijas.

– Latvijas Mūzikas akadēmijā tava skolotāja bija nesen aizsaulē aizgājusī Anita Garanča. Meistarklasēs esi bijusi pie Monserratas Kabaljē, Margarētas Honigas, Džoijas Mammenas un Irinas Gavrilovici. Ko dziedātājam dod dažādi pedagogi?

– Līdzīgi kā sportistam treneris dziedātājam pedagogs ir nepieciešams visu mūžu. Protams, dažādos laika posmos var būt atšķirīgas tehniskās nianses un prioritātes. Savai mīļajai skolotājai Anitai Garančai esmu pateicīga par ieliktajiem pamatiem un to, ka viņa mani izaudzināja līdz operas skatuvei, iedrošinot, bet vienlaikus neļaujot šaut pār strīpu, piemēram, uzņemoties repertuāru, kam vēl nebiju gatava. Meistarklasēs var atklāt dažādus knifiņus – Monserrata Kabaljē man lika nogulties uz grīdas un elpas vingrināšanai uzlika uz diafragmas svaru stieņa desmitkilogramīgu atsvaru – gulēju un domāju – tā, un tagad vēl jādzied? Bet tas bija vingrinājums elpai. Reizēm nedēļa meistarklasēs dod vairāk nekā vesels gads, ja vēl ir tāds cilvēks, kas vairo ticību saviem spēkiem un pozitīvi uzlādē kā Margarēta Honiga.

Džoiju Mammenu sastapu vispirms meistarklasē tepat Ventspilī, pēc tam kopā ar Ingu Šļubovsku devāmies pie viņas uz Londonu. Mammenas vingrinājumi sākumā var nobiedēt – viņa liek it kā mēdīties, ākstīties, izdvest šķietami pat antivokālas skaņas un tamlīdzīgi – tikai vēlāk saproti, cik ļoti tas palīdz vokālajai tehnikai. Vīnē no Irinas Gavrilovici ieguvu manai balsij vēlamo lomu sarakstu – pamazām sāku to īstenot. No jebkura pedagoga var paņemt kaut ko tieši sev vai palūkoties uz jau zināmo no cita skatpunkta, kas reizēm ir vienkārši veselīgi. Tomēr visvairāk jādara pašam, skolotājs var tikai parādīt ceļu. To esmu sapratusi, strādājot Rīgas Doma Kora skolā. Domājot, kā vislabāk parādīt to ceļu, es bieži atrodu atbildes arī uz saviem jautājumiem.

– Mecosoprāni bieži vien dzied mātes, aukles, raganas un bikšu lomas. Ne katrs tiek līdz Karmenai vai Amnerisai. Vai tu sapņo dziedāt, piemēram, Karmenu?

– Slavenā Krista Ludviga teikusi, ka mecosoprāns vienmēr būs seconda donna. Sapņu lomu ir daudz mazāk nekā soprāniem, un bieži soprāni iespraucas arī mūsu lauciņā, dziedot Karmenu, Santucu, Šarloti vai pat Kerubīno un Rozīnu. Toties kādas mečiem ir raksturlomas! Nereti tās ir pat spilgtākas par liriskajiem varoņiem – vajadzīga harisma, aktieriskums un balss krāsas. Prokofjeva Mīlā uz trīs apelsīniem Princese Klariče ir mana līdz šim mīļākā nodziedātā loma, un ar to saistās arī ļoti pozitīva pieredze Latvijas Nacionālās operas komandā. Apbrīnoju Mārtiņa Ozoliņa drosmi un spēju ielēkt vilcienā, neļaujot tam noiet no sliedēm. (Sākotnēji izrādes muzikālais vadītājs bija Mihails Tatarņikovs, taču iestudēšanas gaitā diriģenta līgums tika lauzts un Mārtiņš Ozoliņš izrādi pārņēma neilgi pirms pirmizrādes – L.M.) Karmena ir droši vien populārākā mecosoprāna loma, bet vai tā ir mana sapņu loma? Vokāli, domāju, esmu tai gatava. Jautājums, kurā brīdī radīsies iespēja iedzīvināt šo tēlu uz skatuves – tad varēšu atbildēt. Reizēm ir pat interesantāk strādāt ar mazāk zināmu materiālu – man atklājums bija Georga Pelēča Veltījums Henrijam Perselam, kas bija iekļauts LNOB baleta izrādē Trīs tikšanās, un Arvīda Žilinska Zelta zirga kinematogrāfiskā mūzika. Dziedāju Sniega māti šovasar Siguldā, Daiņa Kalna rīkotajos opermūzikas svētkos.

– Tu nereti arī konsultējot kolēģus, kad jādzied franciski vai spāniski? Cik svešvalodas tu pārvaldi?

– Valodas ir mana aizraušanās, man tās burtiski līp. Bez krievu un angļu valodas pārvaldu arī itāļu, franču, spāņu un vācu valodu. Esmu tulkojusi filmas Latvijas Televīzijai un kinofestivālam Baltijas pērle. Kā dziedātājai man, protams, valodu zināšanas ļoti palīdz. Un es labprāt palīdzu kolēģiem, ja nepieciešams. Vairākkārt diriģenti, piemēram, Viesturs Gailis, Andris Veismanis, lūguši iztulkot maz zināmas operas, lai saprastu stāstu, titriem vai programmiņām. Ar baroka operām, piemēram, nemaz neiet viegli, jo tā nav mūsdienu valoda. Ilonai Bagelei, gatavojot tango soloprogrammu Cantando y amando, palīdzēju gan ar tulkojumiem, gan spāņu valodas izrunu – rezultāts gandarīja. Valodas ir spēks.

– Operdziedātājas profesija ir apvīta ar virkni stereotipu – cik pamatoti?

– Protams, ir pietiekami daudz cilvēku, kas domā, ka operdziedātāji ir stipri atšķirīgi no vidusmēra cilvēka. Visbiežāk nākas atbildēt uz jautājumu, vai es patiešām katru rītu dzeru jēlas olas un kā tas palīdz balsij. Nē, es nestaigāju vakarkleitās ikdienā un nedzeru jēlas olas, arī neviens no kolēģiem nav man atzinies šādos ieradumos. Varbūt izturamies mazliet atbildīgāk pret veselību. Katram no mums, noteikti, ir kāds tabu, ko nedarām vai no kā izvairāmies, ne tikai dziedātājiem. Taču nav tā, ka mūžīgi tinamies šallēs, lai, nedod dievs, nesaaukstētos, vai neatļaujamies nopeldēties vēsā jūras ūdenī, izbaudīt ātrumu ar motociklu, kalna slēpēm vai zirga mugurā.

– Tu brauc arī ar motociklu?

– Tikai tad, ja kāds vizina. Bet slēpoju gan un jāju arī ar zirgu. Man patīk aktīva atpūta. Kalnu slēpošana pat no hobija kļuvusi par vēl vienu profesionālo jomu, kurā darbojos. Apvienojot iemaņas pedagoģijā un slēpošanu, pēc draugu ieteikuma pirms dažiem gadiem nokārtoju kalnu slēpošanas instruktora sertifikātu. Palīdzu pilnveidot slēpošanas prasmes, tiesa gan, ne uz kalna, bet uz slēpošanas trenažiera, parasti pirms braucieniem uz lielajiem kalniem. Kalnos gan parasti ķeru vēju pati. Daudzi no maniem slēpošanas paziņām nemaz nenojauš, ka esmu dziedātāja, savukārt tie, kas mani pazīst kā dziedātāju, nezina par slēpošanu. Esmu hameleons.

– Kā jūs satikāties ar Tatjanu Dogiļevu, un kā veidojās sadarbība, kuras rezultātā tapa īsfilma Horizonts?

– Es ticu, ka ar katru cilvēku notiek tieši viņam paredzētas lietas, tāpēc tas, ko bieži uzskatām par laimīgām nejaušībām, visdrīzāk ir norādes par to, kas šobrīd ir vai nav jādara. Nav jēgas skriet ar galvu sienā vai dzīties pēc kaut kā par katru cenu, lai pēc tam saprastu, ka nevajadzēja. Tatjana Dogiļeva bieži atpūšas Jūrmalā, viņai ļoti patīk daba un Baltijas jūras horizonts, sevišķi nesezonā, kad pludmalē ir maz cilvēku. Mums, izrādās, ir kopīgi paziņas Rīgā. Dogiļeva bija iecerējusi uzņemt īsfilmu un meklēja kādu latviešu aktrisi. Nu, un tad, kad viņa tiem paziņām bija prasījusi par latviešu aktrisēm, viņi vaicāja, vai nederētu operdziedātāja, ar to domājot mani. Tatjanai šī ideja iepatikās, un mēs satikāmies. Acīmredzot viņa manī saskatīja potenciālu, tāpēc uzaicināja filmēties. Mana profesija iedvesmoja Dogiļevu pat mazliet koriģēt filmas scenāriju, iekļaujot sižetā arī līniju, kas saistīta ar varones vokālajām dotībām un iespējām tās realizēt studijās Londonā, tomēr galu galā viss notiek citādi...

– Opera un kino tomēr ir diezgan atšķirīgas lietas.

– Jā, es to izjutu uz savas ādas. Uz operas skatuves katram žestam ir jābūt izteiksmīgam, nolasāmam arī otrajā balkonā sēdošajiem skatītājiem. Kino ir intīmāks. Lieka kustība vai pārspīlēta mīmika padara to falšu. Ar žestu savaldīšanu man negāja viegli, esmu diezgan itāliska. Kad filma jau bija samontēta, sapratu, ka daudz ko šobrīd darītu citādi, bet tā bija lieliska skola. Filmēšanas process bija ļoti koncentrēts un īss – nepilnas trīs dienas. Turklāt katra epizode un dublis varēja būt absolūti nesaistīti ar iepriekšējo. Man bija jābūt gatavai gan smieties, gan raudāt, gan plēst šķīvjus dažu minūšu laikā. Filmēšanas komandā kopā darbojās profesionāļi un jaunie Latvijas kino mākslas studenti. Katrs debitants varētu sapņot par pirmo pieredzi filmēšanas laukumā ar tāda līmeņa profesionāļiem kā Dogiļeva un Vitorgans –viņu klātbūtne jau ir kino. Horizonts ir par pasaules uztveri, kas dažādām paaudzēm, mentalitātēm un personībām ir ļoti atšķirīga. Arī par to, ka dažreiz sveši cilvēki izrādās daudz tuvāki par šķietami tev tuviem un nozīmīgiem cilvēkiem.

– Ko nozīmē Svešie noslēpumi dzejas un mūzikas vakara nosaukumā?

– Tā ir rindiņa no Aleksandra Bloka dzejoļa Svešiniece. Koncerta programmas atslēga šoreiz būs Bloks. Tatjana Dogiļeva lasīs viņa dzeju un ļaus publikai pieskarties arī Bloka dzīves gājumam, skanēs Georgija Sviridova romances ar Bloka vārdiem. Un beigās – filmas Horizonts Latvijas pirmizrāde.

– Kādas jaunas virsotnes ir šobrīd tavos plānos? Kāda loma operā? Vai varbūt kaut kas pavisam jauns?

– Septembra beigās nodziedāju pēdējo plānoto Trīs tikšanos izrādi. Jauniestudējumos mūsu operā šosezon diemžēl nav manam balss tipam atbilstošu lomu. Pašlaik gatavoju kamermūzikas programmu Svešajiem noslēpumiem, novembra beigās būs viena Latvijas Jaunā baleta iestudētās Šagrenādas izrāde Maskavas namā, kur es dziedu un atveidoju Likteņa lomu. Ir plāni par konkursiem un meistarklasēm, gatavoju programmu sen iecerētam solokoncertam. Un jaunas lomas es apgūstu nepārtraukti, jo repertuārs ir regulāri jāpapildina. Nevajag gaidīt balli, lai pirktu kleitu. Nopirksi jaunu kleitu, un balle, uz kuru aiziet, agrāk vai vēlāk atradīsies.

Irma PAVĀRE

• Absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālo nodaļu Anitas Garančas klasē (2008) un operdziedāšanas maģistrantūru Krišjāņa Norveļa klasē (2015)

• Latvijas Nacionālajā operā debitējusi ar 3. dāmas lomu Mocarta operā Burvju flauta (2008)

• Papildinājusies meistarklasēs pie Monserratas Kabaljē, Margarētes Honigas, Džoijas Mammenas, Irinas Gavrilovici

• Lomas LNOB – 3. dāma Mocarta Burvju flauta, Olga Čaikovska Jevgeņijs Oņegins, Švertlaite Vāgnera Valkīra, Princese Klariče un Lineta Prokofjeva Mīla uz trīs apelsīniem, vokālā partija baletā Trīs tikšanās, Inese Verdi Trubadūrs, Madalēna Verdi Rigoleto

• Citas lomas: Sniega māte A. Žilinska Zelta zirgs Siguldas opermūzikas svētkos (2015), Bradamante A. Vivaldi Orlando Furioso Senās Mūzikas festivālā (2014), Ženevjēva P. Hindemita Ilgās Ziemassvētku vakariņas (2014), Hercogiene Pučīni Māsa Andželika un Floshilde Vāgnera Reinas zelts starptautiskajā operas meistarklasē Zigrisvilā Šveicē

• Kino debitējusi Tatjanas Dogiļevas īsfilmā Horizonts (2015)

• Aizrautīga slēpotāja un sertificēta kalnu slēpošanas instruktore



Kultūra

Viņa ir kā skaista salapojusi, ziedoša liepa vasaras plaukumā, savā sievišķīgajā trauslumā un spēkā vienlaicīgi. Pārcietusi milzīgus pārbaudījumus dzīvē, Dārta Daneviča atzīta par 2023. gada labāko aktrisi par darbu monoizrādē “Zēni nav meitenes”, kas būs redzama Dailes teātra repertuārā arī jaunajā teātra sezonā. Par savu gatavošanās rutīnu katrai izrādei, par uzlabojamo savā teātrī, par darbu kopā ar Holivudas zvaigzni Džonu Malkoviču ekskluzīvā intervijā “nra.lv” stāsta Dārta Daneviča.

Svarīgākais