APRITĒ: Atvars Lakstīgala. Desmit cerību gadi

Atvars Lakstīgala: «Es neesmu tipisks karjerists, es ļaujos savai intuīcijai. Brīžam rodas arī spontāni dzīves pavērsieni, piemēram, mana nonākšana Liepājā – tas bija dažu dienu jautājums, lai pieņemtu tik kardinālu lēmumu savā dzīvē. Mans uzstādījums – censties nepagurt, netīksmināties par to, kas labi izdevies, un arī nepārdzīvot par to, kas varētu būt sanācis labāk, un domāt par to, kā es joprojām varētu sevi pilnveidot» © F64

«Liepājas simfoniskajam orķestrim ir apstākļi, kādu nav nevienam profesionālam orķestrim Latvijā. Rēzeknē ir jauna koncertzāle, bet nav orķestra, Rīgā ir orķestris, bet nav koncertzāles, mums ir gan jauna koncertzāle, gan orķestris. Laiks rādīs, bet uzskatu, ka mēs spēsim izmantot šos apstākļus,» ir pārliecināts Liepājas simfoniskā orķestra galvenais diriģents Atvars Lakstīgala.

Šīs nedēļas nogalē ar diviem koncertiem notiks Liepājas jaunās koncertzāles Lielais dzintars Lielās zāles atklāšana. Pirmais koncerts 6. novembrī paredzēts ikvienam interesentam, bet 7. novembra koncerts būs veltīts visiem tiem cilvēkiem, pateicoties kuriem Lielais dzintars ir tapis.

Latvieši un Bēthovens

Liepājas simfoniskais orķestris galvenā diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā atskaņos divu kurzemnieku – liepājnieka Agra Engelmaņa un šobrīd visā pasaulē visvairāk atskaņotā latviešu komponista Ērika Ešenvalda – mūziku, kā arī Ludviga van Bēthovena simfoniskās mūzikas šedevru – 9. simfoniju. Diriģents atzīst, ka par jaunās koncertzāles atklāšanas koncerta programmu viņš sācis domāt jau tad, kad bijis klāt būvniecības līguma parakstīšanā, kad «traktors pirmo lāpstu zemē ielika», un jau tad viņš zinājis, ka jāskan latviešu, vēlams – liepājnieku, mūzikai. «Liepājnieks Agris Engelmanis ir leģendārs komponists, kurš vairāk pazīstams ar kora mūziku, bet viņam ir arī plašs simfoniskais repertuārs. Cik es zinu, viņš bija vienpatis, kurš nekad nevienam neuzbāzās ar savām partitūrām, vienmēr bija priecīgs, ja vispār atskaņoja viņa mūziku. Ar Engelmaņa kundzi Aiju sarunājām tikšanos pirms diviem gadiem, kad bija tikko uzsākta koncertzāles celtniecība, man bija vēlme mūžībā aizgājušā komponista mantojumā atrast ko interesantu. Uzgājām darbu, ko komponists bija nosaucis Skaņdarbs simfoniskajam orķestrim. Partitūra rakstīta ar zīmuli, bija grūti saprast, kad tā tapusi, un sākumā es biju drošs, ka tas ir viens no viņa pēdējiem opusiem, par kuru neviens neko nezināja, bet izrādījās viņa pirmā kompozīcija, kas sarakstīta pirms teju pusgadsimta un vēl nav atskaņota,» stāsta Atvars Lakstīgala. Savukārt «gandrīz liepājnieka» Ērika Ešenvalda skaņdarbs Ceturtais Liepājas koncerts klarnetei un orķestrim savulaik tapis orķestra pirms vairākiem gadiem uzsāktā cikla Liepājas koncerti ietvaros, un, kā atzīst kolektīva vadītājs, šis ir viens no publikas iemīļotākajiem skaņdarbiem, tāpēc nolemts to izcelt arī šajā reizē. «Pēdējos gados esmu ļoti aizrāvies ar Ludviga van Bēthovena mūziku, es to atrodu tik atbilstošu mūsu laikam, arī filozofiski,» saka Atvars Lakstīgala. Kā zināms, Bēthovena Oda priekam, kas daļēji iekļauta viņa 9. simfonijas beigu daļā, 1985. gadā pasludināta par Eiropas Savienības himnu. «Tā kā koncertzāles celtniecībai lielāko daļu finansējuma piešķīra Eiropas Savienība, šis žests ir sava veida pateicība,» atzīst Atvars Lakstīgala. «Orķestris jauno koncertzāli ir gaidījis daudz ilgāk nekā es, tieši desmit gadu. Esmu pārliecināts, ka tas mums dos jaunu iedvesmu,» ir pārliecināts Liepājas simfoniskā orķestra galvenais diriģents Atvars Lakstīgala un piebilst, ka patiesībā koncertzālē Lielais dzintars pirmajām skaņām būtu jāatskan Liepājas simfoniskā orķestra iepriekšējā mākslinieciskā vadītāja Imanta Rešņa vadībā, jo «viņš bija jaunās koncertzāles idejas dzinulis».

Likteņa luteklis

Tā sagadījies, ka 34 gadus vecais diriģents kopā ar Liepājas simfonisko orķestri pirms diviem gadiem ir piedalījies arī Rēzeknes koncertzāles Gors atklāšanas koncertā, un šī būs jau otrā reize, kad viņam lemts atklāt jaunuzceltu akustisko koncertzāli, kas uzcelta pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas. «Protams, es nevaru apgalvot, bet jūtu, ka pirmajā gadā nebūs problēmu piepildīt koncertus, ja vien neliks augstas biļešu cenas, daudziem būs interese, jo koncertzāle tiešām ir arhitektūras brīnums. Tajā ir izcila akustika – pēc pasaules labākajiem standartiem un paraugiem,» uzskata Atvars Lakstīgala. Kolektīva vadītājs gan atzīst, ka nav viegli noturēt mūziķus orķestrī, jo labākie mūziķi diemžēl aizbrauc ne tikai no Liepājas, bet arī no Latvijas. «Tas saistīts ar atalgojumu, un man kā diriģentam tas rada grūtības noturēt kvalitāti tādā līmenī, kādā es to gribu, bet līdz šim kvalitāte nav zudusi, tieši otrādi – tā ir augusi, un ne tikai pateicoties mūziķiem, bet arī tam, ka pēdējo gadu laikā mums ir ārvalstu turnejas, ir daudz starptautiskas atzinības, kas arī dod motivāciju būt labākiem,» saka Atvars Lakstīgala.

Jau piecus gadus Atvars Lakstīgala ir Liepājas simfoniskā orķestra galvenais diriģents un šajā amatā nokļuva, kā pats atzīst, ar nule kā iegūtu diplomu kabatā. «Pirmos pāris mēnešus man bija iekšējas šaubas, vai tiešām esmu pareizi izdarījis, bet tās ātri pārgāja,» saka diriģents. Kolektīvā esot iedzīvojies, un savstarpējas sapratnes pamatā esot cieņa pret visiem un sevis neuzskatīšana par pārāku, jo «diriģents un orķestris ir viens organisms, ir jāpastāv vienam par otru, nav jāuzskata sevi par kaut ko augstāku vai labāku. Tomēr es nezinu nevienu orķestri pasaulē, kur cits ar citu būtu simtprocentīgi apmierināti. Protams, arī man bijuši dažādi pārdomu brīži par to, kā rīkoties tālāk. Neuzskatu, ka visu būtu izdarījis nevainojami, kļūdas ir bijušas, bet kopumā – visi esam izauguši. Mūsu kopējie panākumi un atzinības man ļauj domāt, ka esam uz pareizā ceļa.» Ar Liepājas simfonisko orķestri viņam līgums noslēgts līdz 2017. gada vidum, un «pēc tam redzēs, ko dzīve piespēlēs, ko teiks intuīcija».

Atvars Lakstīgala ik pa laikam turpina diriģēt arī operu iestudējumus mūsu Baltajā namā, viņam veidojas arī starptautiskā karjera. Diriģents ir pārliecināts – lai orķestris «pilnvērtīgi augtu, attīstītos un pilnveidotos, nepietiek tikai ar vienu diriģentu. Es esmu galvenais diriģents, kas kontrolē mākslinieciskās attīstības procesu, bet ļoti daudz palīdz viesdiriģenti. Tāpat es nevaru sevi attīstīt, diriģējot tikai vienu orķestri, man ir vajadzīga cita pieredze. Runa nav tikai par Nacionālo operu, kur man šobrīd nav daudz izrāžu, bet tomēr ir, bet arvien vairāk man ir iespēju strādāt ar orķestriem citviet pasaulē, un tas dod pilnīgi citu skatījumu, tā es pilnveidojos. Un nav ko baidīties no salīdzināšanas».

Ko atļauties?

Lai vai cik vilinoši būtu piedāvājumi strādāt citviet pasaulē, Atvara Lakstīgalas galvenā prioritāte ir ģimene, tāpēc viņš atsakot projektiem, kuri prasa ilgstošu prombūtni. «Neesmu ar mieru braukt prom uz trim četriem mēnešiem. Apzinos, ka daži gali jau ir ciet dēļ tā, ka šo to esmu atteicis, bet es uzticos sev un savām spējām un esmu pietiekami pašpārliecināts, domāju, ka man kaut kas atradīsies arī turpmāk. Piedāvājumu šobrīd ir daudz, bet tieši tik, cik varu atļauties. Man ir divi mazi bērni, un ģimene ir manas dzīves lielākā jēga,» atzīst diriģents.

Savu mūzikas instrumentu – mežragu – viņš nu jau nolicis malā, lai gan savulaik bijis Eiropas Jauniešu filharmonijas simfoniskā orķestra pirmais mežrags, kā viesmūziķis vairākkārt spēlējis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sastāvā, darbojies Rīgas Festivāla orķestrī un orķestrī Rīgas kamermūziķi. Atvars Lakstīgala: «Lai uzturētu sevi labā līmenī, man savu brīvo laiku būtu jāvelta mežragam, bet es veltu bērniem, ģimenei.» Lai gan viņa darbavieta ir Liepājā, ģimene palikusi uzticīga Ogrei. Nesen Lakstīgalas pārvākušies uz jaunu dzīvesvietu, jo iepriekšējā kļuvusi par šauru, turklāt abi bērni sākuši nodarboties ar mūziku – dēls Mariss iet mūzikas skolā, kora klasē, bet Luīze sāk vijoli spēlēt. Arī Atvara dzīvesbiedre ir mūziķe, bet diriģents atzīst, ka noteikti nespiedīšot bērnus iet vecāku pēdās un vissvarīgākais esot tas, lai «bērni prastu vērtēt mūziku».

Atvars LAKSTĪGALA

• Dzimis 1981. gada 16. maijā

• Liepājas simfoniskā orķestra galvenais diriģents (kopš 2010.)

• LNO orķestrī sācis strādāt 2002. gadā, bijis arī mežragu grupas koncertmeistara vietnieks

• Studējis maģistrantūrā Berlīnes Mākslu universitātē pie prof. Luca Kēlera (2009–2010)

• Precējies, sieva – Laila Lakstīgala, strādā par vijolnieci LNO orķestrī, ģimenē aug dēls Mariss (astoņus gadus vecs, nosaukts par godu diriģentam Marisam Jansonam) un meita Luīze (4)

• Absolvējis Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžu un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (mežraga spēles, pūtēju orķestra diriģēšanas un simfoniskā orķestra diriģēšanas specialitātēs)

• Profesionālo meistarību papildinājis meistarklasēs pie Vasilija Sinaiska, Leonīda Grīna, Nēmes Jervi un Pāvo Jervi

• Spēlējis jauniešu kamerorķestrī Konsonanse gan kā solists, gan kā orķestra mākslinieks, piedaloties koncertos Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Vācijā, Beļģijā, Šveicē, Itālijā, Spānijā, Francijā, Zviedrijā un citviet

• Bijis Eiropas Jauniešu filharmonijas simfoniskā orķestra pirmais mežrags (1998–2006). Kā viesmūziķis vairākkārt spēlējis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sastāvā, darbojies Rīgas Festivāla orķestrī un orķestrī Rīgas kamermūziķi (1998–2007)

• 2009. gadā debitējis pie Berlīnes simfoniķu diriģenta pults



Svarīgākais