Par Austrumu un Rietumu kultūru atšķirībām rakstīts daudz vairāk nekā par to, cik iespējama vai neiespējama ir to sintēze, sinerģija, mērķtiecīga integrācija vai vispār jebkāda mijiedarbība.
Rietumcentriskajā pasaulē šķiet pašsaprotami, ka arābi, ķīnieši, indieši, japāņi utt. pārzina ne vien Rietumu biznesa standartus, bet arī vēsturi, filozofiju, mūziku, taču ne vienmēr apjaušam, ka austrumnieku lielais handikaps ir viņu pašu kultūra komplektā ar plašajām zināšanām par Rietumiem, kas ļauj nepazust tulkojumā pretēji rietumniekiem, kuri bieži vien netiek tālāk par Austrumu virtuves adaptācijām uz šķīvja. Jaunās mūzikas festivāla Arēna noslēguma un reizē Latvijas Radiokora 75. jubilejas sezonas atklāšanas koncerts Canticum Canticorum kopā ar starpkultūru ansambli Sarband 6. novembrī Pēterbaznīcā izvērtās par dažādu kultūru skaņurakstu mijiedarbības un atklāsmju piedzīvojumu.
Šīs sezonas jubilārs Radiokoris ar diriģentiem Kasparu Putniņu un Sigvardu Kļavu pieder pie mūzikas nozares flagmaņiem laikmetīga repertuāra meklējumos, vienlaikus zvejojot pērles bezgalīgajā mūzikas žanru, stilu un virzienu okeānā. Zālamana Augstās dziesmas pārtapšana unikālā koncertprogrammā ir divu gadu garumā notikušu vairāku kora meistarklašu rezultāts. Tajās kopā ar komponistiem un ansambli Sarband Radiokoris iepazinis mūzikas, ja tā var teikt, austrumniecisko puslodi. Šī programma ir mijiedarbība vairākos līmeņos – dzirdamākais ir Austrumu un Rietumu skaņu pasauļu tikšanās, taču tā vienlaikus ir profesionālās mūzikas un tautas mūzikas tradīciju saplūdināšana kvalitatīvi jaunā oriģinālmūzikā. Tā vienlaikus ir meistarīgi konstruēta un dabiska jutekliskuma, vitalitātes un cilvēcības pilna, bez crossover patmīlības un postmodernisma relatīvisma, kameriski intīma un reizē nepārintelektualizēta.
Ansambļa Sarband līderis Vladimirs Ivanovs ir pazīstams muzikologs un Austrumu mūzikas pētnieks. Viņš neiet vieglāko ceļu, norādot uz acīm redzamām un ausīm dzirdamām atšķirībām starp Austrumiem un Rietumiem, bet meklē kopīgo, paralēlo, abās kultūrās saprotamo, interpretējamo un uztveramo. Tieši tādēļ Sarband ir nemateriāls kultūras tilts, ar kuru nevar spekulēt politiskajā tirgū vai pielāgot ekonomiskajām interesēm. Ivanova trīs Sūfiju lasījumi (Sufi readings) veidoja programmas karkasu pārējo komponistu individuālajiem dialogiem ar Austrumu kultūru. Tas vienoja Toivo Tuleva turciskās vēsmas, jaunās libāņu izcelsmes komponistes Bušras Elturkas māksliniecisko stilu un valodu sajaukumu, kurā daudz vietas atvēlēts improvizācijai. Arī latviešu – Mārtiņa Viļuma neomītisko skaņu poēziju un Santas Ratnieces tembrāli sensitīvos meklējumus, tāpat norvēģu komponista Lases Tūresena 20. gs. eksperimentālās mūzikas pieredzes apgaismota klasiķa viedumu.
Klausītāji (daudzi, iespējams, pirmoreiz) dzirdēja grieķu (arī turku, irāņu utt.) mazās vijolītes kemenčes un kanuna skaņas. Canticum Canticorum gadījumā nav tik būtiski censties aprakstīt skaņdarbu formu, cik apjaust un paust, ka, pirmkārt, vismaz mūzikā Austrumu un Rietumu sinerģija ir ne tikai iespējama bez bailēm, draudiem un stereotipiem un mediju manipulācijām, bet pat veicināma kā kvalitatīvas jaunrades avots. Un, otrkārt, – vokālās meistarības pilnveides iespējas ir bezgalīgas – Radiokoris, šo tēzi apstiprinot, arvien atver jaunus horizontus un, pakāpušies līdz kārtējo trepju galam, teic: «Dodiet mums vēl vienas trepes!» Ir skaisti neieslīgt rutīnā pat tad, ja to ļauj tik cienījams vecums kā 75 gadi un regulāri lauru vainagi.