Berga triumfs interpretācijas meistaru rokās
Festivāla Vīnes klasika noslēguma koncerts deva vairākas brīnišķīgas tikšanās. Pirmkārt, ilgi gaidītu atkalredzēšanos uz skatuves ar izcilo pianisti Diānu Ketleri.
Viņas koncerti klausītājam ir īpašs piedzīvojums, ko pavada augsta tehniskā un mākslinieciskā meistarība, kā arī reti sastopama muzikālā inteliģence. Otrkārt, tā bija tikšanās ar talantīgo vijolnieku Sergeju Malovu. Viņa nepretenciozā virtuozitāte apbur gan sarežģītā laikmetīgajā repertuārā, gan klasikā. Treškārt, tā bija kārtējā orķestra Sinfonietta Rīga un diriģenta Normunda Šnē mākslinieciskā virsotne stabilajā kopējā sniegumā, kas pāris dienu vēlāk, atskatoties uz pagājušā gada veikumu, tika atzīmēts arī ar Lielo mūzikas balvu kategorijā Par izcilu sniegumu.
Koncerta programmā šoreiz divi opusi – Albana Berga Kamerkoncerts klavierēm, vijolei un 13 pūšaminstrumentiem un Franča Šūberta kvartets Nāve un meitene pārlikumā stīginstrumentu orķestrim, ko veidojis Gustavs Mālers. Vīnes klasika, bet nedaudz citā rakursā, atgādinot par Vīnes 2. skolu un Arnoldu Šēnbergu, kas bija Albana Berga skolotājs un 20. gadsimta laikmetīgās mūzikas valodas pamatlicējs. Kamerkoncerts ir veltījums Šēnbergam 50. jubilejā, 12 toņu sērijtehnikas uzvaras gājiens, kas matemātiski precīzi uzbūvēts gan tā, lai skaņas sērijas rindā neatkārtotos, gan tā, lai pamanītos partitūrā iekļaut kriptogrammas, kas ietver Berga, Šēnberga un Veberna uzvārdu skanošos burtus, gan izceltu iesaistītos instrumentus un to pavēlniekus. Diāna Ketlere šo skaņdarbu dēvē par starpstāvokli starp Tristanu un Voceku (salīdzinājums no operas pasaules), iespējams, vienu no interesantākajām epizodēm visas mūsdienu mūzikas veidošanās vēsturē.
Pārsteidzoši, bet šoreiz, šķiet, tā likās arī publikai, jo šķita, ka visa Lielā ģilde, burtiski aizturējusi elpu, klausās ik skaņu, ik pasāžu tik koncentrēti, ka varētu dzirdēt adatu nokrītam. Protams, gadu gaitā izveidojusies noturīga orķestra Sinfonietta Rīga publika. Tā orientējas 20. un
21. gadsimta mūzikā un to mīl, nevis tikai pacieš, lai otrajā daļā dzirdētu, piemēram, normālu Mocartu. Tomēr Berga Kamerkoncerts ir pietiekami sarežģīts. Tādēļ neatslābstošā publikas uzmanība 40 minūšu garumā bija kaut kas sen nepiedzīvots un tikpat priecējošs kā mūziķu profesionalitāte un azarts, diriģenta, orķestra un solistu ķīmija, kas radīja Berga tuvplānu arī tiem, kas, iespējams, līdz šim no viņa mūzikas vairījušies vai domājuši, ka nesaprot.
Solistu Ketleres un Malova virtuozā un inteliģentā pieeja aizrāva ar to, ka viņi centās nevis demonstrēt tehniku, bet izprast un atklāt klausītājam komponista sarežģīto partitūru saprotami, bet neko nevienkāršojot. Orķestra pūšaminstrumentālisti neatpalika – ar meistarīgu eleganci izskanēja arī kreisleriskā piedeva Sergeja Malova lasījumā. Otrajā daļā atskaņotais Šūberta dzīves nogales opuss Nāve un meitene Mālera meistarīgajā pārlikumā izskanēja ar kamerdarba precizitāti un simfonijas vērienu, īpaši uzsverot precizitāti raksturos – romantisma melodiskumu, skercozu dejiskumu un dinamiskos kontrastus. Ņemot vērā kvartetisko salikumu, pirmajās vijoles unisons reizēm šķita intonatīvi paplašināts, tomēr atsevišķas iebildes nespēja sabojāt vakara pozitīvos iespaidus par orķestra brīnišķīgo māksliniecisko formu un lieliski izvēlēto Vīnes klasikas programmu.