«Ballīte, kā parasti, būs,» apliecina diriģents Uldis Kokars, kurš šodien savu 54. dzimšanas dienu atzīmēs šaurā draugu lokā, «uz ūdens». Laivojot.
Gaviļnieks atzīst, ka par šo aizraušanos «vainīgais» ir viņa tēvs, izcilais latviešu diriģents Imants Kokars, kurš savulaik viņu ar brāli novedis pa Gauju. «Mums ar brāli tas bija milzīgs piedzīvojums, mums daba tā iepatikās, ka, par laimi, netiekam no tās vaļā. Vēžoju jau sen - tik, cik sevi atceros, arī ar laiviņām braucam katru gadu, un tā jau gadu desmitiem,» stāsta Uldis Kokars. Vēžotāju un laivotāju loks esot stabili mainīgs, proti, vienmēr tās ir draugu ģimenes, bet katrā reizē kombinācijas esot dažādas. Diriģents smej - ļoti labi, ka Latvijā visi neaizraujas ar laivošanu, citādi upēs būtu sastrēgumi. Protams, šo hobiju apgrūtina nepieciešamais inventārs, bet, tā kā Kokaru ģimenei tas jau sen sagādāts, tad atliek vien to regulāri likt lietā. Tas, ka dzimšanas dienas parasti tiek svinētas «kaut kur dabā», esot tikai normāli, bet to nevajag uztvert kā apzinātu bēgšanu no lielu svinību rīkošanas. «Es vienkārši labi jūtos dabā, turklāt ir taču jāizmanto labais laiks, kad var doties dabā,» smaidot nosaka Uldis Kokars. Kā jubilāram viņam netiekot dotas nekādas atlaides, tieši tāpat kā visi pārējie viņš airē, ķer vēžus, taisa ugunskuru... «Kādas atlaides?! Pēc šādiem izbraucieniem atgriežos ļoti pārguris, bet tas ir ļoti patīkams pārgurums. Katrā ziņā man atpūta nav zvilnēšana pie televizora,» saka diriģents. No aktīvās Kokaru ģimenes šajā braucienā piedalīsies arī Ulda dzīvesbiedre Inga un jaunākais no trim dēliem Dāvis (19). Vecākajam Didzim (30) esot savi plāni, vidējais Klāvs (27) šobrīd dzīvo Norvēģijā, bet jau esot devis vecākiem ziņu, ka «beidzis meklēt sevi un gatavojas braukt mājās. Visi mani dēli ir beiguši bērnu mūzikas skolu, bet mūziķa ceļu neviens nav izvēlējies, es arī nevienu nestūmu, jo katram jāatrod savs ceļš. Vecākais dēls beidza Banku augstskolu, jaunākais dēls izvēlējās studēt ķīmiju. Varbūt mazmeitiņa Pauliņa kādreiz ies pa mūziķa ceļu».
«Pavisam drīz - 20. augustā - Gulbenē notiks brāļu Kokaru 95. gadadienai veltīts pasākums, būs koru nometne ar koncertu. Domās jau lēnām atgriežos darbos,» stāsta Uldis Kokars. Pirms diviem gadiem Gulbenes pusē, Beļavas pagasta Ozolkalnā, bijušās Ozolkalna pamatskolas vecās ēkas telpās atklāts Imanta un Gido Kokaru muzejs, kas veltīts abiem lieliskajiem latviešu kordiriģentiem un mūzikas pedagogiem. «Šī nometne jau kļuvusi tradicionāla, šoreiz būs arī jubilejas svinības. Kopā sabrauks novada kori, būs arī koris Dziedonis, Beverīna, pasākumu vadīs Guntis Skrastiņš,» stāsta Uldis Kokars.
Un pēc tam jau klāt rudens, atsāksies mēģinājumi Gulbenes un Balvu koros, arī vīru korī Dziedonis. Savu tiesu paņem arī diriģēšanas pedagoga darbs Mediņa mūzikas skolā. «Nupat atteicu darba piedāvājumu Lietuvā, mani aicināja Šauļu filharmonija, bet es visu patiešām nevaru apvienot,» atzīst diriģents. Pedagoga darbs viņam sniedzot milzīgu gandarījumu, ar prieku esot tajā atgriezies, jo pēc 15 gadu darba Doma kora skolā uz pāris gadiem bija paņēmis pauzi, bet tagad atkal ar aizrautību mācot jauno mūziķu paaudzi. «Pedagoga darbs ir milzīga atbildība, patiesībā pedagogs ir atbildīgs par konkrēta cilvēka izvēli, vēl vairāk - par viņa nākotni. Tieši pedagogs jauno cilvēku uz kaut ko virza vai - tieši otrādi - attur, iesaka doties citā virzienā. Mūzika nav viegla profesija. Vēl nupat vienu studentu aizvirzīju pa diriģenta ceļu, radīju viņā vēlmi par šo profesiju.».