Ksenija Zagorovska. Likteņa spēles stacijas priekšnieka dzīvē

Žurnāliste Ksenija Zagorovska šogad izdevusi grāmatu Pēdējās stacijas priekšnieks (Начальник последней станции). Tā uzrakstīta ar nepārprotamu urķīgu interesi un pietāti pret mums, latviešiem, neizzinātu personību – latvieti Ivanu Ivanoviču Ozoliņu. Latvijā teiktu: Jāni. Pilnā vārdā Johanu Aleksandru Jakovu Ozoliņu (1873–1913). Rīdzinieku. Astapovas dzelzceļa stacijas priekšnieku Krievijā. Šajā stacijā, skandalozi aizbēdzis no mājām, nedēļu pirms savas nāves slimības dēļ izkāpa rakstnieks Ļevs Tolstojs, un Ivans Ozoliņš 1910. gada 31. oktobrī tika ierauts notikumos, kas pārbaudīja viņa cilvēcisko kodolu. Būtu viņš citāds, nebūtu šāda stāsta.

- Riskēšu likt galvu ķīlā un apgalvot, ka ļoti daudzi lasoši cilvēki nezina, kas ir Ivans (Jānis) Ozoliņš un kāda bijusi viņa saistība ar krievu rakstnieku, par tautas grāfu dēvēto Ļevu Tostoju. Kāpēc tev radās impulss uzrakstīt par stacijas priekšnieku latvieti, kurš bija klāt Tolstoja nāves stundā? Citur viņš pieminēts starp citu, garāmejot.

- Tāds bija viņa liktenis. Viņš vienmēr bija starp citu. Gatavojot grāmatu, dzirdēju pat tādu versiju, ka pastāvējusi sazvērestība nerakstīt par Ozoliņu. Man radās impulss, strādājot laikrakstā Čas. Kādu dienu 2009. gadā man piezvanīja antikvārs Arturs Avotiņš un teica: Rīgā parādījusies Īzaka Levitāna glezna. Es nenoticēju. Viņš atbild, ka tāda leģenda klīst, varbūt mani interesēšot. Viņš man to gleznu parādīja un minēja, ka glezna Поезд в пути (Vilciens ceļā), iespējams, piederēja Ivanam Ozoliņam vai viņa radiniekiem. Tikos ar rakstnieka Vidvuda Eglīša otro sievu Ingrīdu Frickausu. Viņa man parādīja Vidvuda pirmās sievas pierakstus [tajos gleznas iegādes noslēpums ir atklāts, taču ne pārdevējas personība], pastāstīja, ka glezna vienmēr bijusi viņu mājās un viņa allaž zinājusi, ka glezna nopirkta no Ozoliņa vai viņa radiniekiem. Sapratu, ka neko nezinu par Ivanu Ozoliņu. Pameklēju internetā, grāmatās. Uzzināju ļoti maz. Pēc dažām publikācijām laikrakstā uz redakciju atnāca profesors, filoloģijas zinātņu doktors Jānis Zālītis. Viņš sacīja, ka manis atrastā informācija nav pilnīga.

- Jānis Zālītis uzrakstīja doktora disertāciju par Tolstoju?

- Jā, disertācija veltīta Tostojam. Taču Jānis Zālītis pievērsa uzmanību latviskajam uzvārdam Ozoliņš un uzzināja, ka ir novadpētnieks Georgijs Poļakovs, kurš strādāja Saratovā un visu mūžu pētīja Ivana Ozoliņa biogrāfiju. Pēc šīs tikšanās radās publikāciju sērija. Jānis Zālītis parādīja ļoti retu grāmatu Астаповские телеграммы, tur publicēta 1081 telegramma par laiku, ko Tolstojs pavadīja stacijā Astapova. It kā sauss teksts, bet var saprast, kas notika. Lasīju kā reportāžu.

Man bija sapnis aizbraukt uz Astapovas staciju. Beidzot aizbraucu, pateicoties vīram. Tur praktiski nekas nav mainījies. Tikai pirms trim gadiem ir iekārtota speciāla Ozoliņa istaba. Kad Ivans Ivanovičs atgriezās no Tolstoja bērēm, uz kurām bija ielūgts vienīgais no visa dzelzceļa, viņš pateica, ka stacijas priekšnieka dzīvoklī neviens nedzīvos, te būs muzejs. Kādreiz tā bija liela stacija, tagad pasažieru vilcieni nekursē. Tā ir kā vēstures rezervāts. Sajūta, ka atrodies 19. gadsimtā.

Bet vispirms aizbraucu uz Ļeva Tolstoja arhīvu Maskavā. Uzrakstīju epastu, ka vēlos atbraukt, muzejā sameklēja visas pelēkās mapītes un materiālus, kas attiecās uz Ozoliņu. Viņš pats ir uzrakstījis atmiņas, redzēju manuskriptu, kas publicēts tikai divas reizes. Manā grāmatā - trešo reizi. Interesanti, Tolstojam ir veltīts daudz dažādu krājumu, bet Ozoliņa manuskripta tur nav. Viņš ir cilvēks bez biogrāfijas, kā teica Jānis Zālītis.

- Vai tev ir versija, kāpēc tā noticis? Tiešām sazvērestība?

- Varbūt tas notika tāpēc, ka tajā laikā ap Tolstoju pulcējās izcili cilvēki, bet kas viņš - Ozoliņš - tāds ir? Taču no vēstures un žurnālistikas viedokļa viņš bija pats vērtīgākais, jo bija absolūti neieinteresēts.

- Un viņš kā vēstures izmēram neatbilstošs tiek izrauts no lielā stāsta par lielo Tolstoju?

- Jā, var teikt, ka Ozoliņš bija vienkāršs cilvēks, kas nejauši ierauts vēstures ritenī. Bet viņš tur bija. Viņa sieva Anna nodzīvoja līdz 1956. gadam, bija Tolstoja pēdējo dienu aculieciniece, bet par to periodu tika minimāli izprašņāta.

- Cilvēks, kuram liktenis piespēlēja viņa zvaigžņu stundu.

- Interesantas tās likteņa spēles. Ozoliņa dzīvē nekas nenotika, un pēkšņi visa pasaules uzmanība pievērsta viņa vadītajai dzelzceļa stacijai un viņam. Un viņš izturēja to visu. Man bija sajūta, ka šis notikums viņa personību izgaismoja pavisam nedaudz, pēc tam viņš atkal noslēpās tumsā. Tāpēc kļuva interesanti, kas noticis tālāk.

- Un kas notika pēc tam?

- Viņš saslima un nevarēja strādāt. Tolstoja ģimene viņam palīdzēja. Ozoliņiem piedzima vēl viens bērns, kuru nosauca par Ļevu, par godu Tolstojam. Tad viņi pārcēlās uz Saratovu, dzīve bija smaga, naudas nebija, seši bērni. Piebildīšu, ka tad, kad Ozoliņš bija kopā ar Tolstoju pasaules uzmanības centrā, rakstnieka radinieki lūdza, lai stacijas priekšnieks neko lieku nestāsta žurnālistiem.

- Lasīju, ka žurnālisti dzīvoja dzelzceļa vagonā, lai tikai varētu kādu rindiņu uzrakstīt un nosūtīt savām avīzēm.

- Žurnālistu nebija tūkstošiem, kā mēdz stāstīt, tikai septiņpadsmit. Viesnīcas Astapovā nebija un nav. Ozoliņš viņiem to vagonu sarūpēja un bija žurnālistiem kā preses sekretārs. Kā pēc tam rakstīja viens no tuviniekiem: Ivana Ivanoviča Ozoliņa jautājumi kaitināja mazāk nekā žurnālistu izprašņāšana. Es uzzināju, ka laikrakstam Dzimtenes Vēstnesis viņš gan sūtīja savas telegrammas. Ļoti īsas. Rakstīja it kā speciālkorespondents no Astapovas, bet tur no Rīgas un Latvijas neviena nebija. Tas noteikti bija Ozoliņš. Vēl jo vairāk par to liecina, ka šis korespondents zināja sīkumus un detaļas. Arhīvā atradu interesantu vēstuli. No Ventspils, письмо из Bиндaвa. Ozoliņam raksta kāds cilvēks, ka viņš saņēmis grāmatas no Ozoliņa un ka mūsu kinematogrāfā rāda Dzīvo mironi. Un jautā: kā jums, vai sieva un bērniņi ir veseli? Vai domājat mūs vēl apciemot? Tas nozīmē, ka viņš braucis uz šejieni, kaut informācijas par to nav. Savējos neaizmirsa.

Tas, ko es gribēju pateikt ar grāmatu par Ozoliņu, ir filozofiska doma: pienāk kāds liels, globāls notikums mūsu dzīvē un visu izmaina, mēs nezinām, kas notiks un kad tas notiks.

- Tad atklājas cilvēka būtība - kā viņš spēj izturēt pārbaudījumu, šajā gadījumā ar slavu, kā pielāgojas, kā izturas tajā brīdī, kad jāpieņem lēmums, no kura atkarīga gan viņa, gan citu cilvēku turpmākā dzīve.

- Jā, tas bija tik negaidīti. Tad cilvēks rīkojas, pirmā impulsa vadīts. Nav laika izdomāt. Tolstojs tajā laikā tika uzskatīts par valsts noziedznieku. Viņu kritizēja...

- …baznīca.

- Un meklēja žandarmi. Sieva. Izvērtās liels skandāls. Ozoliņam bija diezgan grūti, viņam bija ātri jāpieņem lēmums. No vienas puses, noziedznieks, no otras - slims cilvēks. Un tu esi stacijas priekšnieks, tu atbildi par visu. Cik nu es izjutu viņa personību, viņš spēja pārvarēt šo dilemmu. Sanktpēterburgas žurnāliste Jūlija Jakovļeva uzrakstīja lugu Stacija - par Ivanu Ozoliņu. 2015. gadā to iestudēja eksperimentālā teātrī Maskavā, es tikos ar aktieriem, un interesanti, ka žurnāliste, dramaturģe rakstot bija domājusi par to, kā cilvēks izdzīvo globālā situācijā, kad no mums maz kas ir atkarīgs. Viņu šī tēma aizrāva, viņa uzskatīja, ka Ozoliņš ir nepamatoti, pat netaisni aizmirsts.

- Vai Ozoliņa dzimta turpinās? Un kurā valstī?

- Dzimta neturpinās. Es visus dzimtas diedziņus izvilku, un visi diedziņi beidzās. Droši vien tur vēl var pētīt un pētīt. Uzgāju, ka vienai no meitām - Valērijai - bija meitas, par ko liecina publikācija Ļipeckas avīzē 1956. gadā. Žurnālisti nenostrādāja, kā vajag, un man radās pārdomas par žurnālistu lomu. 1910. gadā stacijā Astapova žurnālisti strādāja godīgi, aprakstīja gaisotni, un vēl tagad jūtam un saprotam, kas tur noticis. Bet te - mērķis it kā bija parunāt ar «slavenā Ozoliņa» meitu, taču no publikācijas neko neuzzini, no faktu viedokļa intervija maz ko dod. Viņam vēl bija meita Jeļena Bogatirjova, garu mūžu nodzīvoja. Viņa Astapovas muzejam atdeva ģimenes dokumentus. Viņa bija ārste, visu mūžu dzīvoja ar mammu Annu, kas cēlusies no Volgas vāciešiem. Pats interesantākais, ka dēls Arturs Ozoliņš, kurš nodzīvoja līdz 90 gadu vecumam, kļuva par vēsturnieku, pētīja slāvu vēsturi un baznīcas reformatora Jana Husa biogrāfiju. Husa uzskati ir tuvi Tolstoja uzskatiem, un Tolstojs Husu uzskatīja par izcilu personību, daudz pētījis un domājis par viņu.

Te varam redzēt, kā viss saslēdzas aplī. Tajā laikā Arturs dzīvoja stacijā, bet bija pārāk mazs, lai atcerētos Tostoju. Varbūt kaut kādā veidā tās izjūtas pie viņa nonāca. Saratovas universitātē, kur Arturs Ozoliņš strādāja, runāju ar viņa audzēkni. Viņš teica, ka pēc rakstura Arturs bijis līdzīgs Tolstojam - necīnījies ne par karjeru, ne ko citu. Nepretojies ļaunumam. Lai notiek, kas notikdams. Ļoti solīds, godīgs, draudzīgs, sirsnīgs. Viņu ģimenē meita nomira maziņa, abi ar sievu paņēma no bērnunama puisīti, puisītis nomira, dzimta beidzās. Arturs bija atbraucis uz Rīgu, kā man stāstīja, un it kā strādājis Latvijas Universitātē, bet es neatradu pēdas. Saratovā Arturu Ozoliņu ciena un godā, katru gadu universitātē rīko Ozoliņa lasījumus.

- Tev stāsts par Ozoliņu sākās kā nejaušība, bet izvērtās par pēdu dzīšanu. Vai tādējādi tu atdod kopīgo parādu, aizpildi kādu baltu plankumu stāstā par Tolstoja pēdējām dienām?

- Tā var teikt. Mani tas ļoti ieinteresēja, 2010. gadā uzrakstīju avīzei un varēju pielikt punktu. Bet sapratu, ka daudz ko nezinu. Biju Maskavā, iegāju arhīvā pavisam citā nolūkā, nodomāju - labi, papētīšu divas dienas Ozoliņu. Man likās netaisni, ka tik maz zināms par šo cilvēku. Par Tolstoja pēdējām dienām ir daudz grāmatu, bet par Ozoliņu… Ir nekrologs, kurā Tolstoja draugs Pjotrs Sergejenko atklājis šā cilvēka raksturu. Var sajust, kāds viņš bija - jūtīgs, gribēja, lai Tolstojs izdzīvo, darīja visu, negulēja naktis, dzīvoja ar atkailinātiem nerviem. Tolstojs ar viņu sarunājās, interesējās par viņa dzīvi.

- Neesi domājusi par to, kāpēc latvieši par savu tautieti nav interesējušies un rakstījuši grāmatas vai vismaz rakstus? Tik ļoti kopjam latvisko, vācam pa malu malām slavenu latviešu stāstus…

- Mūsu dzelzceļa muzejā nav informācijas. Man likās, ka tur varētu būt stends ar bildēm - Ozoliņš, Tolstojs. Vēsture pasaules līmenī. Man impulsu deva Jānis Zālītis, bet tiešām nezinu, kāpēc neviens cits nav interesējies. Man patīk pabeigt iesākto, esmu tāds cilvēks.

Tolstoja muzejs katru gadu rīko Tolstoja lasījumus. Interese par rakstnieku un viņa idejām joprojām ir liela. Uzrakstīju, ka gribētu aizbraukt, pastāstīt par grāmatu, un no muzeja saņēmu siltas vēstules, ka sen jau vajadzēja uzrakstīt par šo brīnišķīgo cilvēku, atdot parādu Ozoliņam.

- Grāmatas atvēršana paredzēta decembra sākumā, vai ne?

- Nebūs.

- Kāpēc?

- Man nepatīk uzstāties. Es jau uzstājos Tolstoja konferencē, visu pastāstīju. Tāda sajūta šobrīd. Esmu savu darbu izdarījusi, man ir liels prieks. Manuprāt, vispareizāk būtu rīkot zinātnisku konferenci. Gribētu, lai grāmatu pārtulko latviski. Vai vajag prezentāciju? Nezinu. Uztaisīšu grāmatu elektroniski pieejamu, un Ozoliņam būs sava vieta vēstures plauktiņā, ja kāds par viņu interesēsies.

- Grāmata ir vajadzīga, jo aizpilda informācijas vakuumu, iespējams, nepilnīgas informācijas. Un kurš vēl tik skrupulozi meklēs informāciju par kādas stacijas priekšnieku? Tas ir liels darbs. Rūpīgs.

- Es to darīju vairāku gadu garumā. Apkopoju vienu nodaļu, otru, noliku malā. Man patika to darīt. Laikam bija lemts, lai uzrakstu. Notika mistiskas sakritības. Zvanīju uz Saratovas universitāti un jautāju, vai ir kāds, kas varētu pastāstīt par Ivana Ozoliņa dēlu Arturu. Pirmais cilvēks, kurš pacēla klausuli, bija īstais - viņa audzēknis. Kad aizbraucu ciemos pie dēla uz Maskavu, tajā dienā bija izrāde Stacija, kaut to spēlē ļoti reti. Tiklīdz apstājos rakstīt, kaut kas notika un vajadzēja turpināt. Rīgā kāds cilvēks, nezinot, ka rakstu par Ozoliņu, atnesa albumu par Tolstoju. Tur ir vērtīgas bildes, ko izmantoju. Viņš teica: iedošu tev albumu tikai uz divām dienām. Biju neizpratnē, kāpēc viņš man to vispār atstāj.

Aizbraucu arī uz Astapovu, Jasnaja Poļanu. Tur var sajust noskaņu, grāmatas varonis atdzīvojas. Ja kāds nodibinās sakarus ar Astapovu, viņi būs priecīgi. Kā pierāda starptautiskā konference Tolstoja lasījumi, viņa daiļrade no tikumiskā un norāles viedokļa nenoveco arī mūsdienu realitātē. Tēmas ir ļoti interesantas.

- Kas tevi pārsteidza Tolstojā, kad meklēji materiālus par Astapovas stacijas priekšnieku?

- Mēģināju saprast, kāpēc viņš aizgāja no mājām. Man bija atklājums, ka Tolstojs bija ļoti ietekmīgs cilvēks. Kad viņš aizbēga no mājām, sākās trauksme. Pa valsti sūtīja šifrētas telegrammas, visapkārt bija armija, jo baidījās, ka pēc Tolstoja nāves sāksies manifestācija un revolūcija. Bet tas bija tikai 1910. gads. Arī Ozoliņš raksta atskaitē, kas viss mierīgi, paldies dievam. Ar to domādams, ka tautas nemieru nav. Kā mēdza teikt: Krievijā ir divi cari, viens - Nikolajs, otrs - Tolstojs, taču Tolstojs var sašūpot Nikolaja troni, bet Nikolajs Tolstoja troni ne. Jo viņam piemita tāds morālais spēks un ietekme, par kādu grūti iedomāties. Viņa filozofija, ka nevajadzētu atbalstīt oficiālo baznīcu, ka cilvēkam jāpilnveidojas, jākļūst labam, kļuva populāra. Viņam piemita tāda kā alternatīva vara. Manuprāt, dzīves pēdējos gados viņam tā nasta kļuva par smagu. Viņa loma nebija tikai pozitīva, jo viņš sacīja, ka teroristi ir jāapžēlo, jāpiedod. Kāda bija viņa loma revolūcijā un traģēdijā, kas sākās 1917. gadā? Var teikt, ka viņš to morāli sagatavoja. Tā ir pretruna cilvēkam, kurš mācīja būt labam un nepretoties ļaunumam.

Konferencē es runāju par to, vai Tolstoja filozofija ir aktuāla. Kāda no runātājām ļoti pārliecinoši stāstīja, ka uzvarēsim ar morālo spēku. Cita jautāja: vai mūsdienu pasaulē var tā uzvarēt? Viņa atbildēja: jā. Tolstojs vairāk uzdod jautājumus un atbildes nav, bet skaidrs, ka viņš bija cilvēks ar sakāpinātu sirdsapziņu. Viņam šķita, ka viņš visur vainīgs, par visu atbildīgs, pie viņa daudzi nāca un rakstīja vēstules, viņš visiem atbildēja. Viņam vairs nebija spēka, nevarēja pavilkt to nastu.

- Un viņš netika saprasts.

- Ģimenē noteikti netika saprasts. Ģimene sadalījās divās daļās - vieni bija par mammu, otri par tēti. Katru dienu notika strīdi par viņa literāro mantojumu, par naudu. Tolstoju tas nomocīja, un viņš aizbēga.

- Nezināmais stacijas priekšnieks Ozoliņš bija viens no retajiem, kurš tādā situācijā pieņēma Tolstoju bez pārmetumiem un prasībām, bez īpašām gaidām un patosa?

- Ar sirdi pieņēma. Var teikt, ka Ozoliņš bija Tolstoja cilvēks. Pierādījumu tam nav. Mājās viņam bija Tolstoja grāmatas. Kad Ozoliņu apglabāja Saratovā, mācītājs pie kapa teica vārdus par Tolstoju. Grūti spriest, vai viņš bija tolstojieties vai nebija. Bet noteikti vadījās pēc sirdsbalss un humānisma idejām. Darīja visu, lai atvieglotu Tolstoja pēdējās stundas.

- Tolstojs tiešām bija tik tikumīgs, cik tāds ir savā filozofijā?

- Nē, tikai pēc piecdesmit gadu vecuma kļuva ļoti tikumīgs. Un tad jau ir vieglāk tādam būt. (Smejas.) Līdz tam bija karavīrs, karoja Krimā, spēlēja kārtis un iedzēra, bet dienasgrāmatā to nožēloja.

- Grēkoja un nožēloja, un atkal grēkoja, pavisam cilvēciski.

- Jā, bet saviem bērniem gan uzreiz prasīja dzīvot tikumīgi. Es nebūt neuzskatu viņu par ideālu cilvēku, bet viņa filozofija un darbi ir aktuāli, ja jau joprojām rīko konferences un viņa grāmatās atrod dziļu simbolismu. Kāds pat atklāja, ka Tolstojs paredzējis revolūciju. Tā saukto dačņiku jeb vasarnieku tēmu aizsāka Tolstojs un parādīja, cik tālu tauta atrodas no vasarniekiem, kuri nezina, ar ko nodarboties. Sēž, dzer tēju, pļāpā. No šīs noveles izriet, ka tā nevar turpināties. Tas bija 1905. gada vasarā. Nav ne vārda par revolūciju, tikai parādīta dzīve. Neapšaubāmi, izriet, ka tā nevar turpināties. Un piektā gada revolūcija ir atbilde: jā, nevar. Tolstojam bija taisnība, ka plaisa nevar palielināties visu laiku.

- Viņš bija piedzimis par agru savam laikam?

- Es domāju, ka viņš jebkuram laikam būtu par agru, viņš bija pārāk liela personība.

***

KSENIJA ZAGOROVSKA

• Rīdziniece sestajā paaudzē

• Žurnāliste

• Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētāja vietniece

• Strādājusi laikrakstā Советская молодежь, no 1992. līdz 2008. gadam bija laikrakstu Земля/Zeme, Час un žurnāla Aрхитектура и дизайн Балтии galvenā redaktore

• Uzrakstījusi divas grāmatas par Raimondu Paulu, šogad klajā nākusi autores grāmata par akciju sabiedrību Dzintars - Dzintara aromāts un Pēdējās stacijas priekšnieks (Начальник последней станции) - pirmā un vienīgā grāmata, kas veltīta dzelzceļa stacijas Astapova priekšniekam Ivanam Ozoliņam

• «Grāmata izdota šā gada oktobrī par maniem līdzekļiem. Ivana Ozoliņa biogrāfiju veidoju pēc laikabiedru atmiņām un vēstulēm, laikrakstu publikācijām, Krievijas un Latvijas zinātnieku stāstījuma un, protams, pēc Maskavas un Astapovas Ļeva Tolstoja muzeju darbinieku sniegtās informācijas,» raksta Ksenija Zagorovska