Slovēņu horeogrāfa Edvarda Kluga laikmetīgā baleta iestudējums Pērs Gints ir patīkami svaigs un asprātīgs dejas teātris. Tajā savijas radoša spēle ar jaunības degsmi LNOB baleta trupas aizrautīgajā sniegumā, izbaudot kāpšanu pāri klasiskā baleta stilistikas robežām, koķetējot ar pantomīmu un laikmetīgo deju, rezultātā radot sižetiski spraigu, teju kinematogrāfisku piedzīvojumu uz Operas lielās skatuves.
Turklāt šķiet, ka LNOB ar Edvarda Kluga piesaistīšanu baleta Pērs Gints iestudēšanā nošāvuši divus zaķus uzreiz. Pirmkārt, Pērs Gints, par spīti savai tematiskajai nopietnībai, repertuārā ir ierindojams kā ģimenes izrāde, tādējādi atsvaidzinot stipri ierobežoto repertuāru skolas vecuma skatītājiem. Otrkārt, iepriecināti var justies tie baleta cienītāji, kuri ilgojas pēc tādiem iestudējumiem, kādus LNOB veidojuši Boriss Eifmans, Kšistofs Pastors, Radu Poklitaru, Olga Sigalova un citi horeogrāfi, kuriem nav sveša ne klasiskā skola, ne formas eksperimenti baletā.
Izrāde ir dinamiska, dejas dramaturģija iet kopsolī ar mūzikas attīstību, taču netrūkst arī ironijas dzirksts, kas vienlaikus sankcionē mazliet uzspēlētu teatralitāti un ļauj skatītājam kļūt par spēles dalībnieku. Tā nepieprasa iepriekš zināt Pēra Ginta saturu, neliek meklēt uz skatuves redzamā atbilstību jebkādiem programmatiskiem priekšstatiem. Tomēr tas nenozīmē virzīšanos patērējošas izklaides virzienā - humors ir intelektuāli piesātināts un domas rosinošs, vietumis smeldzīgs, taču kopumā pozitīvi lādēts.
Mūžseno, bet apvalkāto tēzi par ģeniālā slēpšanos vienkāršībā apliecina Brieža tēls, kas radīts, izmantojot kruķus, ar kuru palīdzību Viktors Seiko demonstrē savu tehnisko virtuozitāti un akrobāta prasmes, kalpojot par vienu ne epizožu saistelementiem. Tikpat simboliski ietilpīgs un reizē asprātīgs ir Solveigas mazās māsas Helgas zaķa kostīms. Kostīmu mākslinieks Leo Kulašs ir izvērsies ar spilgtiem, individuāliem raksturiem, kāda ir, piemēram, Zaļā ar ģeniālo dubulttēlu, kas veido daiļā kārdinātāja ar zaļajiem matiem un groteskā trollene, kuras seja, pareizāk sakot, maska, atrodas dejotājas pakausī, pagriežot muguru publikai. Tā rezultātā dibens pārtop grūtnieces vēderā. Veiksmīgas ir arī tēlu grupas - sevišķi izceļams baisi kolorītais troļļu ansamblis, no paklājiem izritināmās austrumu sievietes un kungi baltās kandurās, žaketēs un saulesbrillēs. Burvīgs ir ekspresionistiskais Nāves tēls, ko plastiski un pantomīmā meistarīgi iemieso Andris Pudāns.
Scenogrāfija Marka Japela izpildījumā paspilgtina dejas dramaturģiju, ieviešot tajā laika un telpas koordinātas. Tās uztveramas simboliski un kontekstuāli, taču ar savām rozīnītēm, piemēram, ar monētu iedarbināmo lidmašīnu, ar kuru klejojumos dodas Pērs Gints. Arī gultu uz riteņiem, kurā uz Nāves valstību tiek aizvizināta Oze, durvīm un restotu lodziņu nekurienē, aiz kuriem Pēru Gintu gaida Solveiga.
Iestudējumā iesaistītie dejotāji, šķiet, pilnībā izbauda Eduarda Kluga uzdevumus, kas ir sarežģīti, bet reizē individuālajā interpretācijā plašāki un burta ziņā brīvāki nekā ierasts klasiskā baleta valodā. Sevišķi tas sakāms par Antonu Freimanu Pēra Ginta lomā un Viktoriju Jansoni kā Ozi, arī Alisi Prudāni kā Solveigu. Trupa saliedēti un atzīstamā aktiermeistarības līmenī darbojas arī vērienīgajā trakonama ainā, kas finālā kļūst eksistenciāla skaudra. Katrā ziņā šajā Pērā Gintā skatītājam nav nekādas iespējas atslābt un aizsnausties, jo ir daudz paradoksu, pārsteigumu un darbības.
Ne mazāka rosība notiek orķestra bedrē, kur LNOB orķestra mūziķi šķiet pozitīvā ziņā aplipuši ar dejotāju jauneklīgo enerģiju. Mūziķis no, domājams, pirmo vijoļu rindām, kas izrādē demonstrē norvēģiski tautisku, dejisku vijolēšanas solo, būtu pelnījis atrasties uz skatuves. Pērs Gints lieliski parāda, cik milzīgs potenciāls slēpjas LNOB dejotāju jaunajā paaudzē, ja vien horeogrāfs spēj piedāvāt atbilstošus un stilistiski daudzveidīgus izaicinājumus. Turklāt šajā gadījumā Ibsena drāma ieguvusi viedas pasakas vēstījumu, no kura katrs izlobīs sev aktuālas atziņas.