Piektdien vakarā svinīgā ceremonijā tiks noskaidroti gadskārtējie Latvijas Literatūras gada balvas laureāti.
Kas viņi būs, tas pagaidām ir rūpīgi glabāts noslēpums.
Kā ierasts pēc nominantu izsludināšanas, arī šoreiz risinājās dažādas debates un kuluāru sarunas par to, vai nominēti pareizie autori un grāmatas. Eļļu ugunī pielēja fakts, ka žūrija - kultūras žurnāliste Undīne Adamaite, literatūrkritiķe un tulkotāja Ieva Kolmane, literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, dzejnieks un tulkotājs Edvīns Raups, rakstnieks Osvalds Zebris, dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, LNB Bērnu literatūras centra un lasīšanas veicināšanas programmu vadītāja Silvija Tretjakova - izlēma nepiešķirt tradicionālo balvu par labāko debiju. Kopš 2004. gada, kad balvu par labāko debiju saņēma dzejnieks Ronalds Briedis par krājumu Asaru gāze, kaut kas tāds ir noticis pirmoreiz.
Jāpiebilst, ka uzvara debijas kategorijā gandrīz vienmēr ir piešķirta kādam dzejniekam (Ronalds Briedis, Gaiķu Māris, Ingmāra Balode, Andris Ogriņš, Arvis Viguls, Daina Sirmā, Katrīna Rudzīte, Elīna BākuleVeira un Jānis Tomašs). No prozaiķiem balvas saņēmuši tikai Osvalds Zebris, Jānis Joņevs un Kristīne Želve, balvas vecajā formātā to saņēmis arī dramaturgs Ansels Kaugers (2005), bet dramaturģijas balvas kopš 2010. gada ir nodotas Spēlmaņu nakts žūrijas pārraudzībā.
Šogad jauns uzvārds ailītē debija tātad neparādīsies, un publika par to spriež divējādi. Varbūt tiešām spožas debijas nav bijis, bet varbūt arī žūrija nav to meklējusi. Kāds zinātājs atsaucas uz balvas nolikumu, kurā teikts, ka nominēt var tikai tos darbus, kas tikuši izvirzīti, un nosodoši skatās izdevēju virzienā. Savukārt vēl citi piemin nolikuma punktu, kas ļauj pašiem žūrijas ekspertiem virzīt savus kandidātus, ja kāds, viņuprāt, cienījams pretendents nav ticis pieteikts balvai. Jebkurā gadījumā ne Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja, ne Latvijas Rakstnieku savienība žūrijas darbā neiejaucās. Lēmums, lai kāds tas būtu, ir pašu ekspertu pieņemts. Jebkādām spekulācijām te nav ne mazākā iemesla, atbildes jāprasa žūrijai, kura labāk izvēlējās pasniegt divas speciālbalvas par ļoti nopietniem pētījumiem literatūrpētniecībā: Gundegai Grīnumai par grāmatu Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni un Mārai Grudulei par monogrāfiju Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos. Tas neapšaubāmi ir cienījams lēmums.
Arī balva pa mūža ieguldījumu šogad nonāks cienījamās rokās. Līvijas Volkovas veikums Rūdolfa Blaumaņa izpētē un piemiņas saglabāšanā tiešām ir mūža darbs, un prieks, ka cienījamā pētniece par to saņem šo pagodinājumu. Jāatgādina, ka Literatūras gada balvas (tāds reiz bija tās nosaukums) pirmsākumos balva literatūrzinātnē bija viena no standarta nominācijām. Tās toreiz saņēma cienījami pētnieki: Aleksejs Apīnis, Guntis Berelis, Ludmila Sproģe un Vera Vāvere, Māra Grudule, Raimonds Briedis, Līvija Volkova, Gundega Grīnuma, bet kopš 2010. gada tā vairs netiek iekļauta nomināciju sarakstā. Iemesli meklējami krīzes situācijā, kas toreiz lika nominējamo sarakstu sašaurināt, un faktā, ka ne katru gadu literatūrzinātnē tika izdoti pietiekami daudz darbu, lai tie veidotu īpašu nomināciju, kurā nepieciešami vismaz 4-5 cienījami pretendenti. Tas gan godprātīgākām ekspertu žūrijām nav traucējis literatūrzinātniekiem piešķirt speciālbalvas (tās saņēmušas Anna Kuzina, Eva EglājaKristsone).
LALIGABA nominācijas, patīk tas kādam vai ne, atbilst latviešu literatūras kopainai tajā ziņā, ka nav iespējams uzturēt mākslīgas kategorijas. Balvas vēsturē savulaik ar šādu nomināciju komplektāciju reizēm bijušas pamatīgas problēmas. Piemēram, pirmajos gados balva, turoties pie klasiskās tradīcijas, tika pasniegta dramaturgam par lugas publikāciju - žanru, kas mūsdienu pasaulē kļuvis visnotaļ bezjēdzīgs. Galu galā izveidojās situācija, par kuru klusībā uzjautrinājās daudzi literatūras zinātāji - vienīgā attiecīgajā gadā ar mokām izdotā lugu grāmata gadā garantēti saņēma balvu.
Cita LALIGABA pārmesta liga ir dažādas vērtētāju kliķes, kuras tad nu balvas dodot savējiem. Šī dziesma dažādās skaņās tiek vilkta gadiem. Jaunais, pērn izveidotais balvas nolikums tomēr paredz, ka eksperti žūrijā darbosies tikai vienu gadu. Nākamajā gadā būs citi eksperti, un, ņemot vērā, ka eksperti lielākoties paši ir autori, jebkāda kliķu būšana vienugad kā grābekļa kāts var iebelzt pa pieri pašiem lēmējiem jau nākamajā gadā, kad viņi paši kā autori gribēs pretendēt uz balvu. Protams, vienmēr ir konkurence, vienmēr ir subjektīvi spriedumi un raibas emocijas, bet fakts, ka dažas grāmatas gada griezumā tiek izceltas un kāds autors saņem arī nelielu balvu, tikai veicina literatūras kopējo atpazīstamību.