Notikumi un netikumi kultūrā 2018

No 2018. gada atvadoties, vērts veikt tradicionālo atskatu uz kultūras jomā paveikto. Paveroties atpakaļ, redzamas spožas virsotnes, ko pārspēt būs liels izaicinājums turpmākajos gados. Diemžēl netrūkst arī kultūrpolitisku ziepju operu, bez kurām mēs itin labi varētu iztikt. Tomēr kur nu latvieši bez nevajadzīgām kaislībām un nesaprotamiem seriāliem.

Virsotnes

Protams, ka aizvadītais gads bija īpašs ar Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem un valsts 100. jubilejas svinēšanu. Tam vien varētu veltīt īpašas konferences un monogrāfijas, pa punktiem vērtējot veiksmes un neveiksmes. Tomēr viens ir pilnīgi droši - brīdī, kad acumirkļa emocijas pārklās viegla atmiņu dūmaka, zāle noteikti izskatīsies zaļāka. To, ka simtgades kontekstā Latvija piedzīvoja daudz vērienīgu kultūras pasākumu, nenoliegs neviens. Savukārt dziesmu svētku laiku, iespējams, vislabāk raksturos atmiņas par smaidīgiem latviešiem Rīgas ielās un ārkārtējo labvēlības gaisotni, kāda valdīja šo svētku laikā.

Ne jau nu kāda koncerta uzpūstie honorāri vai dažas sašutušas māmiņas, kurām neļāva mēģinājumu laikā estrādē vienus bez uzraudzības atstāt mazos bērniņus, būs tas, kas ieies vēsturē no simtgades vai dziesmu svētkiem. Tur, visticamāk, paliks frāze - mums paveicās, ka mēs to pieredzējām.

Nepieradinātās dvēseles

Šī gada īpatnība ir tā, ka par notikumiem kļuvuši pasākumi, kas tā vai citādi aptver trīs Baltijas valstu kultūrtelpu. Izstāde Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs, kas no 2018. gada 10. aprīļa līdz 15. jūlijam bija skatāma Orsē muzejā Parīzē, bet tagad apceļo kaimiņvalstis, bija Baltijas valstu (Latvija, Lietuva, Igaunija) lielais iznāciens starptautiskajā glezniecības arēnā. Savā ziņā to var saukt arī par vēsturiskas netaisnības labošanu, jo Francija ieraudzīja to mākslinieku darbus, kurus no Eiropas izolēja dzelzs priekškars. Izstādi jau 2015. gadā iniciēja Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs, sākotnējo ideju pamazām apaudzējot ar konceptuālu miesu. Orsē muzejā baltiešu darbus aplūkoja vairāk nekā 236 000 apmeklētāju, kuri, tas jāņem vērā, nāca skatīties līdz šim sev nezināmu mākslu un māksliniekus no sev nezināma reģiona. Atsauksmes bija cildinošas. Ne velti LNMM par Nepieradināto dvēseļu organizēšanu saņēma Izcilības balvu kultūrā.

Baltijas asamblejas balva literatūrā

Starp pretendentiem uz Baltijas asamblejas balvu literatūrā šogad ārpus konkurences bija rakstniece Gundega Repše, kurai tā arī pelnīti tika piešķirta par romānu Bogene un romānu sērijas Mēs. Latvija. XX gadsimts iniciēšanu. Tas, ka Gundegas Repšes ierosme un šāda romānu sērija ir unikāls notikums jaunāko laiku Eiropas grāmatniecībā, nav nekāds reklāmas sauklis vai pašslavināšanās. Sērijas darbi atjaunoja interesi par latviešu literatūru Latvijā, tie joprojām rada neviltotu interesi citās valstīs un kļuvuši par neskaitāmu literāru debašu tēmu, kurās Latvijas pārstāvjiem allaž uzdod vienu un to pašu jautājumu - kā jūs spējāt kaut ko tādu īstenot? Bez Gundegas Repšes tas patiesi nebūtu izdevies. Savukārt pati sērija ir sekmīgi noslēgusies, jo 2018. gada pavasarī klajā nāca Andra Akmentiņa romāns Skolotāji.

Londonas iznāciens

Starptautiskais Londonas grāmatu tirgus atgādināja Eiropai par trīs Baltijas valstu literatūru esamību. Starptautiskajos tirgos līdz tam vismazāk pazīstami bija latviešu darbi, iespējams, tāpēc latvieši britu salu galvaspilsētā bija vispamanāmākie un visveiksmīgākie. Profesionāļu balvas grāmatu izstādē saņēma vairāki Latvijas izdevēji, bet no Baltijas autoriem priekšplānā pelnīti izvirzījās Nora Ikstena ar romānu Mātes piens. (Viņa gada nogalē saņēma arī Izcilības balvu kultūrā). Noras Ikstenas romāns pēdējo gadu laikā kļuvis par Latvijas kultūras ekportpreci. Gada nogalē Mātes piena britu izdevēji nāca klajā ar paziņojumu, ka sagatavojuši šī darba atkārtotu tirāžu.

Hermaņa festivāls Tallinā

Alvja Hermaņa panākumi latviešiem sen kļuvuši par pašsaprotamu lietu, tomēr tas nudien nav nekāds ikdienišķs fakts, ja kādu starptautiska teātra festivālu velta viena režisora daiļradei. Decembra vidū Tallinā notika 10. starptautiskais teātra festivāls Midwinter Night’s Dream, ko rīko Tallinas Pilsētas teātris. Tas tika pilnībā veltīts Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim, programmā iekļaujot tikai viņa veidotās izrādes. JRT igauņiem rādīja to, ko jau kādu laiku nevar redzēt Latvijā. Savukārt Maskavas Nāciju teātris igauņiem atveda Hermaņa iestudētos Šukšina stāstus.

Simfoniķu plejāde

Ja kaut ko izcelt no simtgades pasākumiem, tad noteikti klasiskās mūzikas koncertu virteni, ko bez pārspīlējuma ir vērts salīdzināt ar dārgakmeņu rotu, kādu Latvijas ikdienā diemžēl dabūt nav un vēl ilgi nebūs iespējams. Amsterdamas karaliskā Concertgebouw orķestra koncerts uz Latvijas Nacionālās operas skatuves 8. novembrī ar Filipu Herevēgi pie diriģenta pults jau vien bija Notikums ar lielo burtu. Interesants fakts ir tas, ka šogad no ārzemēm aicināto mūziķu koncertos dažkārt izcilākie viesmākslinieki bija latvieši. To droši var teikt par maestro Andra Nelsona un Gevandhaus orķestra koncertiem Rīgā un Liepājā.

Radošo personu nedienas

Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums stājās spēkā līdz ar 2018. gada 1. janvārī. Asprāši ironizē, ka tā pieņemšanas vēsture esot sākusies kaut kad mūsu ērā, tomēr līdz ar likuma pieņemšanu sākās nedienas ar likuma īstenošanu. Ierēdņu mēģinājumi dokumentu uzlabot pirms apstiprinājuma Saeimā bija vainagojušies ar to, ka rezultāts bija nebaudāms, likums nelietojams, bet radošo personu atbalsta programmas buksēja, nekustot no vietas. Tikai rudenī, saprotot, ka Latvijas radošo savienību brīdinājumi nav tukšas runas, ka ziepes ir savārītas un pašiem vien tās būs jāstrebj, likumu veidotāji pieņēma labojumus, kas, cerams, izņēma sprunguļus no riteņiem. Vai programmas sāks ripot, to rādīs laiks un tas, vai likumam turpmākajos gados būs ne vien juridisks, bet arī finansiāls segums. To solīt sola, bet vai nu pirmā reize, kad Latvijā kultūrā kaut ko sola.

Finansējuma zigzagi

Ar vienu roku dod, ar otru ņem nost - tā īsumā var raksturot epopeju ar vēl vienu kultūras rūpju bērnu - Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansējumu. Rudenī notika tas, ko valdības iepriekš solīja savās deklarācijās, bet tā arī nesadūšojās izpildīt. Māra Kučinska valdība beidzot pieņēma visus nepieciešamos lēmumus, kas pēc vairāku gadu pārejas perioda atgriezīs VKKF finansējuma piesaisti akcīzes nodoklim. Tomēr priecāties par bezrūpīgo nākotni nevajadzētu. Līdztekus šim procesam arī šobrīd norisinās mēģinājums nošķērēt 2019. gada VKKF finansējumam gandrīz miljonu, tāds plāns ielikts līdz šim tā arī nepieņemtā 2019. gada budžeta aprisēs. Turklāt gaišā akcīzes ieņēmumu nākotne nemaz tik gaiša nav, jo Saeimā ievēlēti politiķi, kuriem šķiet, ka ienākumi no azartspēlēm vai alkohola tirdzniecības esot netīri, tāpēc vecais rinķadancis par fonda līdzekļiem var sākties no gala jebkurā brīdī. Interesanti, ja kultūru no alkohola akcīzes atbalstīt neesot ētiski, vai maksāt no tā, piemēram, deputātu algas ir ētiski?

Pie šī visa jāpiemin tradicionālā sērga, kas raksturīga valstij kopumā. Arī kultūrā nereti ir tā, ka dažās jomās līdzekļi tiek piešķirti dāsni un kampaņveidīgi, bet turpat blakus tiek desmitiem reižu pārskaitīti centi, lai varētu savilkt galus kopā. Dāsnu simtgades atbalstu saņēma Latvijas kino. Skatītājiem patika rezultāts. Tomēr vai, piemēram, kino ražotājiem un latviešu literatūras popularizētājiem turpmāk atkal nebūs jākar zobi vadzī, droši būt nevaram.

Mazāks PVN kā utopija

Gada nogalē Latvijas grāmatizdevēji atgādināja, ka spēkā stājušās Eiropas regulas, kuras paredz iespēju katrai valstij pašai brīvi samazināt pievienotās vērtības nodokli grāmatām. Lasītāji tomēr par labo ziņu var nepriecāties, jo vismaz pagaidām politiķi un ierēdņi nav pauduši absolūti nekādu viedokli šajā jautājumā. Grāmatas lētākas nekļūs, drīzāk gan dārgākas. Situācija ir paradoksāla. No vienas puses, Eiropa ļauj, ar valsts gādību grāmatas drīkst padarīt reāli lētākas. No otras puses, Latvija taču pārmaksā par gandrīz visu - tramvajus un trolejbusus ieskaitot.