Mudinājums domāt par katra atbildību

No 3. līdz 8. septembrim Latvijā norisināsies 23. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums (Baltic Sea Docs), kas ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs. Tas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Rīgā (kinoteātrī K. Suns) un piecās pilsētās reģionos (Cēsīs, Jēkabpilī, Liepājā, Rēzeknē un Valmierā) piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Neatkarīgā uz sarunu aicināja šī projekta menedžeri kinozinātnieci Zani Balčus.

- Jau 15 gadus forums notiek Latvijā, taču tas radās Dānijā.

- Forums tika izveidots, lai Baltijas valstu dokumentālistus iepazīstinātu ar to, kas notiek starptautiskajā dokumentālā kino industrijā, jo forums radās pēc Padomju Savienības iziršanas, un tas bija laiks, kad PSRS bijušo republiku kino industrijas nonāca pilnīgi citos apstākļos. Forums bija kā pirmais atspēriena punkts, kas palīdzēja dokumentālistiem no Baltijas valstīm ieiet Eiropas kinoindustrijas apritē. Kādu laiku tas notika Dānijā, pēc dažiem gadiem forums kļuva par ceļojošu notikumu Baltijas valstīs. Pirms 15 gadiem tas atkal notika Rīgā, un, sākot no tā brīža, tas kļuvis par te notiekošu pasākumu.

- Citiem lieks, vai mums īpaši vajadzīgs?

- Tas nav tikai prestiža jautājums, bet arī uzņēmības jautājums - kura no trim valstīm ir gatava katru gadu ieguldīt arī līdzekļus.

- Forums ir būtiski transformējies. Ko tas devis, ko mainījis?

- Sākotnēji forums bija tikai industrijas pasākums, un tas nozīmē, ka ir vērsts uz filmu projektiem, kuri vēl nav pabeigti. Organizatori Latvijā tam deva papildu pienesumu - filmu programmas, kas tagad šķiet neatņemama sastāvdaļa.

Eiropā ir daudz dažādi kino industrijas pasākumi, Eiropā ir vairāki ar senu vēsturi un stabilām tradīcijām, un katrs mēģina atrast savu savdabību, kas to izceltu citu notikumu vidū. Mūsu niša ir - skatīties tālāk uz austrumiem, uz valstīm, kuras kādreiz veidoja Padomju Savienību, un, tā kā daudzās no šīm valstīm nav līdzīgu pasākumu, tad Latvijā notiekošajā forumā var satikties projektu veidotāji no tālākām austrumu valstīm ar filmu potenciāliem finansētājiem vai tiesību turētājiem, vai izplatītāji no rietumvalstīm. Saikne ar bijušajām PSRS republikām ir mūsu foruma stiprais punkts, kas arī atspoguļojas šī gada projektu atlasē, kur ir ukraiņu, gruzīnu, uzbeku, baltkrievu un vēl citi, arī latviešu, projekti. Tas ir interesanti projektu pircējiem, jo te var atrast daudz tādu projektu, kurus, visticamāk, neredzēt citos forumos.

- Vai tā sauktā industrijas sadaļa ir skatītājiem slēgta?

- Ne gluži. Protams, ir slēgtā puse, kuros projektu pārstāvji strādā kopā ar profesionāļiem, bet ir arī atvērtā daļa - projektu publiskās prezentācijas, kas šogad būs 6. un 7. septembrī. Projektu prezentācijās katram projektam septiņu minūšu laikā ir jāpastāsta par ideju, jāparāda vizuālais materiāls, un pēc tam t.s. pircēji, kuri šogad būs 19, uzdod jautājumus, un var arī individuāli satikties ar projektiem, kuri viņus potenciāli interesē. Vienam projektam kopumā tiek atvēlētas 15 minūtes. Uz šo prezentāciju daļu var nākt jebkurš, vienīgais - tā ir mazāk interesanta, jo tās nav gatavas filmas, bet - filmu ieceres vai vēl nepabeigtas filmas.

Šogad tiks prezentēti 25 projekti, no tiem četri pārstāv Latviju. Kopumā forumam bija pieteikti 120 projekti, un tas tiešām ir daudz. Arī «pircēju» vidū ir plašs ģeogrāfiskais pārklājums, tālākais viesis būs no Kataras, no televīzijas Al Jazeera arābu kanāla, būs no Japānas televīzijas, no Lielbritānijas, Čehijas...

- Kā atlasāt filmu programmu, kas nedēļu tiks izrādītas visā Latvijā?

- Atlasot programmu, cenšamies iekļauties pēdējo pāris gadu robežās, šogad skatītājiem piedāvājam laikā no 2017. līdz 2019. gadam veidotās filmas. Visi, kas ir foruma komandā, un ne tikai tie, veido sarakstu ar filmām, kas šķiet interesantas izrādīšanai šajā forumā, tad skatāmies, diskutējam... Forumā izrādāmo filmu programma ir vairāku cilvēku kopdarbs.

Šogad izlēmām mainīt tradīciju - programmai nav vienojošā nosaukuma. Šogad uz plakātiem un programmiņām mēs izceļam, ka šis ir 23. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, ka forums ir notikums, kas piedāvā labu jaunāko dokumentālo filmu programmu.

- Tas nozīmē, ka programma ir kā labā nozīmē rasols?

- Jā. Tomēr liels rasols var būt arī tad, ja filmu programmai atrod kopsaucēju.

- Ko esat atlasījuši, un pēc kādiem principiem vadoties?

- Tā kā atlasīto filmu skaits nav liels, raugāmies, lai programmā būtu pārstāvētas dažādas tēmas, arī dažādas valstis. Programmai atlasītās filmas ir gan balstītas vēsturiskā izpētē, gan pēta aktuālo politisko situāciju, gan skar sociālus jautājumus, un, protams, ir kinematogrāfiskā vizualitātē balstīti darbi. Programmu veidojām tādu, lai tajā kaut ko varētu atrast dažādi skatītāji - gan tie, kurus interesē, piemēram, jaunumi starptautiskajā festivālu apritē (piemēram, filma Veltījums Samai), gan vēsturiski stāsti (Neatrisinātā lieta).

- Ar kino ir līdzīgi kā ar modi, kurā aktuāls ir viss, tomēr pirms dažiem gadiem dominēja bēgļu tematika, pirms tam - vides problēmas, lai gan tās ir aktuālas jau ilgāku laiku.

- Protams, ir tēmas, kas nepazūd no dokumentālā kino, ir arī konkrētā laika aktualitātes, tomēr reizēm uzrodas kas neprognozējams. Piemēram, šogad festivālos ļoti populārā filma Medus zeme ir ļoti skaista filma par stabilām vērtībām un pasauli, kura pazūd, un, iespējams, tas ir viens no skaidrojumiem, kāpēc šī filma tik daudz ceļo - tā ir par mūsdienām un vienlaikus tā ir pārlaicīga, tāds arhetipisks stāsts par varoni, kurš viens pats dzīvo savā realitātē, bet mūsdienās.

- Mēs allaž esam lepojušies ar savu poētisko kino, ar dokumentālā kino tradīcijām, bet vai dokumentālais kino ir aktuāls skatītājam mūsdienās?

- Ir grūti salīdzināt. Pirmkārt, kino piedāvājuma konkurences ziņā dzīvojam pavisam citos apstākļos, tāpēc, salīdzinot to, cik daudz skatītāju toreiz un tagad piesaista dokumentālās filmas, mēs droši vien varētu justies ļoti skumji, bet, kopumā ņemot, man šķiet, ka tematiski ir filmas, kuras uzrunā skatītājus un kuras neuzrunā skatītājus, bet arī tas ne vienmēr ir rādītājs. Dokumentālajam kino mūsdienās ir grūti ielauzties skatītāja apziņā, jo repertuārs ir piesātināts ar ļoti daudzām un dažādām filmām. Es neesmu pesimistiska, jo no skatītāju puses saglabājas nepieciešamība pēc dokumentālā kino.

- Vai šis ir pasākums sociāli aktīvam cilvēkam?

- Noteikti. Viena no vislabāk apmeklētajām filmām pērn bija filma Tīrītāji - par cilvēkiem, kuri skatās un pārbauda foto, video saturu feisbukā. Šogad izrādām filmu Dzimusi Ķīnā, kas stāsta par vienu no noslēpumainākajiem sociālajiem eksperimentiem cilvēces vēsturē, par «dzimstības kontroles politikas» ieviešanu Ķīnā un tās ietekmi uz pasaules milzīgāko kopienu, un tematiski tā varētu piesaistīt ne pārāk plašu auditoriju.

- Lai arī šī gada filmu programmai nav vienota nosaukuma, kāda ir pēcgarša pēc visu astoņu filmu noskatīšanās?

- Mudinājums domāt par to, kāda ir mūsu katra atbildība tajā, kur mēs katrs esam, kas ir atkarīgs no mūsu izvēlēm un cik mēs esam gatavi iesaistīties. arī piecelties kājās un iestāties par savu viedokli, kas ne vienmēr sakrīt ar to, ko domā citi visapkārt - tā varētu raksturot savu pēcsajūtu. Tieši tas dokumentālajā kino ir tik piesaistošs - tas var mudināt atklāt sev lietas, par kurām mēs neesam iepriekš aizdomājušies vai neesam padomājuši, ka mēs arī varētu būt tie, kuri ir aktīvāki nekā esam. Man liekas, ka šīs filmas pozitīvā veidā ir uz darbību aicinošas.