Likteņstāsta "Dvēseļu putenis" pirmizrāde. Dvēseles, dzīvo un mirušo, kas nepadodas

«Mums visiem jāzina šādi stāsti. Aleksandrs Grīns ir detalizēti aprakstījis vēsturiskos notikumus pirms Latvijas valsts tapšanas, turklāt – nevis kā vērotājs, bet kā strēlnieks, notikumu dalībnieks. Ja zinām un saprotam savas valsts saknes, tad varam apzināties konkrēto mirkli un situāciju, un arī – savu atbildību. Saprotot dārgo mantojumu, veidojas cita attieksme arī pret ikdienu. Neatkarīga nacionāla valsts nav bezmaksas velte, kas pienākas automātiski,» saka režisors Dzintars Dreibergs, kura pirmajai pilnmetrāžas spēlfilmai Dvēseļu putenis šodien pirmizrāde.

- Režisori savas pirmās filmas lielākoties veido par tēmām, kuras ļoti labi pārzina, un visbiežāk tie ir stāsti, ko var raksturot ar vārdu «pieaugšana».

- Arī Aleksandra Grīna romānā Dvēseļu putenis pamatstāsts ir par pieaugšanu - par sešpadsmitgadīga puikas mīlestību un cerībām nākotnei, ko izjauc šausmīgi apstākļi, sāpīgi pārdzīvojumi un zaudējumi, kad galvenais jautājums ir - kā izdzīvot, vienlaikus saglabājot vērtības.

- Romāns Dvēseļu putenis kinematogrāfistiem varētu būt pārbaudījums, jo tajā ir daudz emociju un maz darbības, bet mūsdienu kinoskatītāji pieprasa piedzīvojumus, notikumus, dinamiku...

- Grāmata ir detalizēta liecība par to, kas tolaik notika, un, protams, Grīns mēģinājis vienā darbā salikt ļoti, ļoti daudz informācijas. Tomēr romāna pamatā ir stāsts par sešpadsmitgadīgu puisi, kuram ir jāizdzīvo konkrētos apstākļos, un viņa sajūtas, ejot cauri notiekošajam. Rezultātā viņš saprot, ka, cīnoties zem svešas varas, neviens neparūpēsies, lai tiec mājās - to rakstnieks ir precīzi nodevis lasītājam, un to es gribēju iekodēt filmā. Kamēr mēs būsim zem sveša karoga, vienmēr būsim daļa no lielas spēles, lielas manipulācijas. Kad paši esam saimnieki, varam izvēlēties, ko darīt, bet tas nav viegli, jo brīvība ir jāmācās. Tomēr brīvība ir vienīgais veids, kā mēs varam būt šajā zemē.

- Nav bail, ka filma varētu kļūt par tādu kā vēstures daidžestu, sinopsi?

- Nevaram visu vēsturi izstāstīt vienā filmā, un filma tomēr ir emocionāls stāsts. Lai mana sirdsapziņa būtu tīrāka, izveidojām mājaslapu internetā www.dveseluputenis.lv*, kurā vēsturnieks populārzinātniskā valodā ir aprakstījis tā laika sarežģītos un grūti izsekojamos notikumus, jo, piemēram, man, lasot romānu, paralēli bija jābūt vaļā Vikipēdijai.

- Skatītājam vajadzētu būt zinošam par to laiku?

- Nē, nav obligāti. Tikpat labi es būtu priecīgs, ja filma rosinātu saprast - ko mēs vispār svinam, 11. novembrī nākot kopā Daugavmalā? Ja padomā - salūts izskatās līdzīgi kaujas raķetēm, līdzīgus skatus pirms gadsimta varēja redzēt puiši Nāves salā.

Nevar vienā filmā visu izstāstīt, bet filma var iekustināt lielāku procesu - mudināt izlasīt romānu, uzzināt vairāk par to laiku...

Es centos filmā radīt sajūtu - ja es, skatītājs, nesaprotu, tad tāpēc, ka filmas galvenais varonis nesaprot, kas īsti notiek. Pēc 100 gadiem mēs varam spriest, kas īstenībā notika, bet tolaik vienkāršam karavīram bija milzīga neziņa. Neziņas sajūta bija viena no lielajām atslēgas sajūtām, ko vajadzēja iekodēt filmā. Tagad tas prasa tikai darbu un laiku pētīšanai, bet tajā laikā bija gandrīz neiespējami saprast notiekošo. Par caru vairs nē, par sarkanajiem - nē, tagad jācīnās pašiem par savu valsti.

Man ir cerība, ka - kā bija puikam būt karā - mums izdevies radīt filmā. Otra sajūta - līdz galam tā arī nekad nesapratīsim, kam viņiem bija jāiziet cauri, bet varbūt tomēr par pussoli vairāk novērtēsim to, kas, pateicoties viņiem, mums tagad ir dots.

Būsim reāli - mūsdienās, kad ikvienam ikdienā visapkārt ir tik daudz informācijas un arī iespējas tās iegūšanai, daudzi saka - ir tik grūti saprast, kur ir patiesība, kas īsti notiek - kurš, ar ko un kā, kāpēc... Arī tagad ikdienā daudz kur taustāmies, ne līdz galam visu zinām, un tas ir normāli, ja vien mēs saglabājam patiesumu pret sevi, sava darba ētiku, jo tad jau ir cerība, ka virzāmies virzienā, lai būtu tādi cilvēki, kādi gribam būt.

- Radošā komanda nolēmusi, ka filmas reklamēšanai neder snaipera cienīgi pakalpojumi, ir jāizmanto lielgabali - ir organizēta vērienīga pirmizrādes kampaņa, mājaslapa internetā, raidījumi radio un televīzijā...

- Protams, gribas pēc iespējas skaļāk pateikt - filma ir gatava, lūdzu, nāciet uz filmu, mēs visus gaidām! Pēc piecu sešu gadu darba vislielākā sāpe, kas mums varētu būt, ir pustukšas zāles. Mēs visi esam aizņemti cilvēki, visiem taču pietiek savu rūpju, tomēr man ir sajūta - ja neatnāk visi, kas piedalās - dzied, dejo vai skatās - Dziesmu svētkos, tad kaut kas ar šo filmu, ar šo tautu nav pareizi.

Viss laikam balstās sajūtā - strēlnieki ir pelnījuši, ka mēs zinām šo stāstu, vismaz aizdomājamies tajā virzienā un pēc tam vēl kaut ko papētām. Starp citu, interesanti, ka Latvijā uz kino iet krietni mazāk cilvēku nekā Igaunijā, mēs mazāk skatāmies kino, tur iegājies, ka ir jāskatās filmas, ka tā pieredze, ko iegūst caur kino, ir būtiska un palīdz definēt, pašiem sev atbildēt uz daudziem jautājumiem.

Esmu jau dzirdējis - filma Dvēseļu putenis būs mokas, tajā šaus un sprāgs, un mirs, un tajā nebūs nekādas romantikas, bet tā jau nav. Tie, kas lasījuši grāmatu, labi zina - nebūtu romantikas, nebūtu sieviešu, vīriem nebūtu spēka izturēt līdz galam. Neiztikt arī bez pašpuiku jokiem, jo nebija jau tā, ka visi gāja kā ar ausekļiem pierē no pirmās līdz pēdējai dienai. Iespējams, bija arī tādi, bet lielākais vairākums tikai soli pa solim saprata, par ko vispār jācīnās.

- Ko teiksiet pirmizrādē?

- Neesmu par to domājis, bet ir skaidrs, ka nespēšu nepateikt kaut ko par to, ka viens nav karotājs. Īstenībā - viens ir karotājs, jo katrs karotājs izšķir to, cik spēcīga ir armija. Savukārt viens karotājs nevar izdarīt to, ko var daudzi. Zinu - man jāatrod pareizie vārdi, kā pateikt paldies filmēšanas komandai un tiem tūkstošiem, kas mums palīdzējuši. Sanāks laikam ilga runa.

- Varat definēt, kā jums mainījās intelektuālā un emocionālā sajūta par šo romānu, sākot darbu pie šīs filmas un to pabeidzot?

- Grāmatā kādas piecas sešas lappuses pirms beigām ir brīdis, kurā galvenais varonis redz tēlus, baltus ziedus, puteni, un to es nevaru lasīt bez emocijām... Pat sev definēju - tas ir stāsts par puišiem, kas nekad nepadodas, kuri turpina savu cīņu, lai gan viņi zina, ka karā visi ir zaudētāji, jo katrs, kas ir piedalījies karā, ir salauzts. No kara nevar iznākt naivs, patīkams un gaišs cilvēks, kādiem mums visiem ir jābūt, bet jo īpaši - vecumā ap 20. Viņiem tas bija jāziedo. Viņi jau saprot, ka ar viņiem tas ir noticis, bet ir jācīnās par to, lai nākamajiem tas nav jāpieredz. Un tas ir dvēseļu putenis - dvēseles, dzīvo un mirušo, kas nepadodas.

- Uzdevāt sev jautājumu - ko es darītu līdzīgā situācijā? Nevis tolaik, pirms 100 gadiem, bet ko darītu jūs, Dzintars Dreibergs, 38 gadus vecs režisors? Protams, tagad ir cits gadsimts, cita situācija, cita tehnika, cita pieredze, bet - kā rīkotos, nokļūstot kaut cik salīdzināmā situācijā?

- Protams. Atbilde ir pavisam savādāka, nekā esam pieraduši... Melns - balts, darīšu - nedarīšu. Sev noformulēju - esam tik aroganti savā domāšanā, pieraduši pie savas brīvības, ka mums liekas, ka «tajā stundā» mums būs izvēle. Esmu pārliecināts - tieši no mūsu pirmās reakcijas būs atkarīgs rezultāts. Ja apsveram domu, ka tagad visi emigrēsim, pavaicājiet paši sev - kā? Pa vienīgo šoseju, kas sastrēgst ne tikai tad, kad Bauskā notiek Kantri mūzikas festivāls. Tas nebūs iespējams, mēs nekur netiksim! Atslēgsies internets, televīzija, mobilie sakari... Un mēs būsim tikpat nezinoši kā puikas pirms gadsimta. Cik tad būs tādu, kas varēs tikt pāri jūrai? Cik? Cik daudzi ir fiziski tik spēcīgi, lai to reāli paveiktu? Doma par to, kā mēs baigi viltīgi kaut kur aizmuksim... Nebūsim naivi - tā ir daļa no mūsu arogances, domājot, ka esam visvareni, ka visu varam kontrolēt savās dzīvēs, bet tā taču nav. Savukārt Aleksandrs Grīns savā darbā ir iekodējis tieši to, ko māca arī vēsture - ja tauta, kas negrib karot līdz pēdējam, tomēr stājas pretī, ir neuzvarama. Ne velti tieši vājumu mums mēģina iepotēt. Mēs esam spēcīgi, es to redzēju mūsu filmas brīvprātīgajos, un to bija vairāki tūkstoši. Nevar armiju, kas atrodas svešā valstī, salīdzināt ar armiju, kas atrodas savā zemē un kurai aiz muguras ir dzimtas mājas un tuvinieki; tā ir pavisam cita cīņa.

- Neatbildējāt - ko sev atbildējāt uz jautājumu, ko jūs darītu līdzīgā situācijā?

- Nav jau izvēles - iešu vai neiešu, palikšu vai bēgšu, jo iespēja ir tikai viena - ja baidies un mūc, tad tiec pakļauts, kļūsti par vergu. Ja zini - negribi karot, bet citas izvēles nav, tad ir jākaro, pat apzinoties, ka, iespējams, būsi starp tiem, kas kritīs. Protams, nav variantu. Cik pasaulē nav bijuši karu, kuros lielvaras netiek galā ar mazu spītīgu un lepnu tautiņu. Viss ir galvā.

- Kur rodas mentālais spēks?

- Es teiktu, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tagad trūkst mentālā spēka... Ne visiem dzīvē nācies iet cauri ļoti smagiem pārbaudījumiem, un paldies Dievam, ka tā. Es teiktu - ļoti svarīga ir kultūra, jo tā ļauj mācīties no citu kļūdām - lasot grāmatas, skatoties filmas, cilvēks var uz brīdi paskatīties uz citu pieredzi, izdzīvot un pārdzīvot to, un tas var kļūt par impulsu apdomāt situāciju, kuru realitātē negribi pat iedomāties.

Kad sākās notikumi Ukrainā, pārsteidzoši daudzi mani draugi teica - protams, cīnīsimies, ja būs nepieciešams!

Ir kāda milzīga problēma - mūsu dzimtas ir šausmīgi izrevidētas, spēcīgo dzimtu stāsti nav nodoti no paaudzes paaudzē. Būtībā - mums šādi stāsti ir jāveido pašiem, un mums ir milzīgi daudz neizstāstītu stāstu.

Mums pietiek muskuļu, drosmes un gribas, mums vienkārši vajag saprast, ka mēs esam stipri, un saprast to, ka tikai kopā mēs esam neuzvarami.

* Vēsturiski informatīva vietne par latviešu strēlniekiem laikposmā no 1914. līdz 1921. gadam. Svarīgāko notikumu apraksti, bildes un atmiņas par filmā un Aleksandra Grīna romānā Dvēseļu putenis atspoguļotajiem notikumiem. Romāns Dvēseļu putenis ir 1939. gadā izdots Aleksandra Grīna romāns. Tā darbība norisinās Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu laikā un stāsta par latviešu strēlniekiem. Grāmata ir trīs daļās.