Skrindu dzimtas muzejs Daugavpils novada Vaboles pagastā ir īsts novadpētniecības muzejs, kas iepazīstina gan ar brāļu Skrindu ieguldījumu izglītības jomā, gan citu Latgalei nozīmīgu cilvēku devumu, kopjot Latgales kultūras dzīvi un latgaliešu valodu. Muzejs teju gadsimta ceturkšņa garumā uzkrājis plašu materiālu par darba un sadzīves tradīcijām Daugavpils novadā (Vaboles, Līksnas, Kalupes un Nīcgales pagastā). Te tiek rīkotas kulinārās meistarklases, radošās un amata prasmju darbnīcas, pasākumi. Ik gadu top publikācijas un izstādes. Izdotas četras grāmatas.
Muzejs, kas ir Daugavpils novada Kultūras pārvaldes pārziņā, tika iekārtots 1996. gadā vienā no 20. gadsimta sākumā celtajām grāfa Plātera-Zīberga muižas ēkām, kura savulaik izmantota dažādām vajadzībām - lielākoties kā vietējās pārvaldes centrs, tāpēc saglabājusies gana labā stāvoklī. Pērn māja ieguvusi jaunu elpu: tās atjaunošanā ieguldīti prāvi pašvaldības līdzekļi, padarot namu par pievilcīgu pieturas vietu gan tuvākiem, gan tālākiem ciemiņiem, par muzeja tapšanu stāsta tā direktore Anna Lazdāne.
Ceļš līdz šādai kultūrvēstures krātuvei nav bijis gluds. Liels nopelns muzeja izveidē ir Vaboles vidusskolas vācu valodas skolotājai Felicijai Sardiko, kura vēlējās Latgales kultūrkartē atgriezt nozīmīgu cilvēku vārdus. Jo nav noslēpums - padomju varas gados tie bija teju izdzēsti no vēstures lappusēm. Arī brāļu Skrindu, kuru dzimtās mājas atradās Vaboles (savulaik Līksnas) pagastā. Skolotāja ar savāktajām mapēm klauvējusi pie visām durvīm, mudinot izveidot muzeju Latgales izglītības celmlaužiem. Atsaucība nebija liela. Anna Lazdāne atceras, ka arī pati tolaik brīnījusies - kam gan tas vajadzīgs? Skrindas? Ko gan viņi tādu izdarījuši, ka vajadzīgs muzejs? Arī citi vietējie uzskatīja, ka nekas tāds te nav vajadzīgs. Taču Felicija Sardiko neatkāpās, un galu galā tika sadzirdēta. Muzejam tika piešķirta ēka, taču tukša. Tā nu noticis, ka par tā direktori norīkojuši Annu Lazdāni. Atceroties, cik izmisusi bijusi, jo nezinājusi, ar ko sākt. Soli pa solim pildījies krājums, soli pa solim apjautusi, kurā virzienā vajag iet. Sapratusi, ka jāpadara šī vieta par kultūras mantojuma krātuvi, šodienas aktualitāšu un tradīciju pārmantošanas centru, ne tikai brāļu Skrindu piemiņas vietu. To, ka izvēlēts pareizais ceļš, liecina arī tas, ka muzejs pērn akreditēts (nu jau trešo reizi pēc kārtas) uz nākamajiem pieciem gadiem un īpaši uzteikts par pētniecības darbu un labo sadarbību ar Daugavpils universitāti. Atceroties, kā, pirmo reizi sagaidot akreditācijas komisiju, muzeja direktore pārsteigusi to, jo bijusi te vienīgais darbinieks, kurš atbildējis par visām muzeja jomām. Par laimi, kopš 2010. gada izdevies piesaistīt speciālisti Ilzi Ozoliņu, kura ir labs palīgs darbā ar krājumu. Jo viens tiešām nevar visu - gan uzņemt grupas un vadīt muzejpedagoģisko programmu, gan pētīt, gan apkopot un sagatavot izstādes, grāmatas un citus materiālus.
Pa šiem gadiem īstenota virkne projektu (ik gadu pa diviem trijiem), krājuma restaurācija, izveidota videokolekcija, kurā var redzēt amatnieku darbu, skolas vēsturi, kultūras dzīvi un daudz ko citu. «Tā top divas vērtības uzreiz: ne tikai izstāde, bet arī videodokumentācija,» stāsta muzeja direktore. Protams, lielus sapņus īstenot liedzot ierobežotais pašvaldības finansējums, taču arī ar maziem solīšiem var panākt daudz. Muzejs ir labi apmeklēts, šobrīd daudz skolēnu te ierodas, izmantojot projekta Skolas soma atbalstu, kas ir lieliska motivācija iepazīties ar Latgales kultūras mantojumu. Ik gadu top arī kāda grāmata. Lai tā būtu labā kvalitātē, noteikti jāpiesaista speciālists, nevarot tikai paļauties uz saviem spēkiem. Izveidota biedrība Lixten, kurai piepulcinājuši zinošus speciālistus, kam rūp šā novada kultūrvēstures saglabāšana. Tā ir arī iespēja piesaistīt kaut nelielu finansējumu, un tas ļāvis, piemēram, izdot grāmatu par Vaboles skolu, kas šogad svin savu simtgadi. Liels darbs bijis 12 baneru Grāfu Plāteru-Zībergu kultūrvēsturiskais mantojums mums līdzās sagatavošana un izvietošana. Lai sameklētu materiālus par šo dzimtu, kurai šeit bija medību muiža, nācies pamatīgi meklēt - ne tikai Latvijas vēstures krātuvēs, bet Krievijā (Latgale bija Vitebskas guberņa) un arī Polijā (jo grāfu dzimtas saknes bija Polijā). Atraduši, taču dokumentu ieguve no citu zemju arhīviem maksā ne mazas naudiņas.
«Vaboles pagasts patiesībā ir jauns, jo izveidots līdz ar neatkarības atjaunošanu. Līdz tam šī teritorija bija iekļauta Līksnas pagastā. Ja meklēsiet arhīvos Vaboles pagastu, neko daudz neatradīsiet. Būs ziņas par Vaboles skolu, ciemu, bet ne pagastu,» skaidro Anna Lazdāne. Taču pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, atsaucoties uz skolotāja Pētera Zariņa atmiņām, kas emigrācijā izdotas grāmatā Tāvu zeme, Līksnas draudzē, kas apvienoja Vaboles un Līksnas pagastus, bijuši 18 000 locekļu. Tagad šajā teritorijā dzīvo ap 1800, kas ir skarba liecība tam, kā iztukšojušies lauki pat ne simts gadu laikā. Neesot jau runa, ka jāatgriežas agrārajā dzīvesveidā, kad Latgalē zemniekam bija, augstākais, 14 hektāri zemes. Un tomēr, redzot to, kas laukos notiek, sirds sāpot. Tāpēc muzejs, cik spēj, cenšas saglabāt šīs puses aizejošo skaistumu un mantojumu krājumā. Viens no apjomīgākajiem darbiem bija visu Vaboles pagasta lauku sētu fotofiksācija. Kopumā tapušas 2000 bildes, kas rāda ne tikai skaistas un sakoptas dažādos laikos celtas ēkas, bet arī pussabrukušus namiņus, kurus vairs dzīvē šobrīd neatrast. Daļai koka namiņu vēl saglabājušies vecie kokgriezumi un aizvirtņi, un tie padara Latgales puses apbūvi tik īpašu. Tie tagad aplūkojami grāmatā par Latgales koka arhitektūru un ainaviskajām vērtībām, ko augstu novērtējuši speciālisti.
Tikpat liels darbs ieguldīts, iemūžinot ceļmalas krustus. Vabolē tādu bijis kopumā 44. Tas bijis viens no muzeja direktores pirmajiem projektiem. Izsludinājusi konkursu par sakoptāko krustu, un vietējie ļaudis sarosījušies. Atsaucība bijusi neticami liela. Tagad tie ir aplūkojami muzeja ekspozīcijā - bildēs, apkopoti arī to stāsti. Tur, kur cilvēki dzīvo, tie joprojām ir sakopti, bet tur, kur nav, aiziet arī krusts. No daža muzejā nonācis mūceņa jeb Jēzus atveidojums pie krusta, jo paša krusta vairs nav. «Ziedu gadi tiem bija pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kad tika izvietoti nevis vienkārši koka krusti, bet daudzviet - cementa ar gadaskaitli, kas jau liecināja par saimnieka zināmu turību. Lai gan padomju gados nīdēti, tomēr izdzīvojuši līdz mūsdienām. Četrus izdevies atjaunot, izmantojot Kultūrkapitāla fonda atbalstu (arī to, kurš redzams, iebraucot Vabolē), nākamgad plānots atjaunot vēl vienu,» norāda Anna Lazdāne, piebilstot, ka vēl dzīva ir tradīcija - Maija dziedājumi, kuri ierakstīti Latvijas kultūras kanonā. Etnogrāfiskā ansambļa Vabaļis dziedātāju izpildījumā tie skan joprojām.
Īpaša vieta atvēlēta novadniekam Jānim Svenčam - māksliniekam un dzejniekam, kurš šobrīd vecumdienas vada Pļaviņu pansionātā. Šogad ar muzeja atbalstu klajā nācis viņa dzejoļu krājums Gadu ritumā, bet 2015. gadā tapis atmiņu tēlojums Dienas pie Daugavas. Aplūkojamas ir arī gleznas un viņam piederējušas lietas - tostarp grafikas darbu spiede, kura ir darba kārtībā un laiku pa laikam tiek izmantota, arī mākslinieka piederumi. Muzejs sadarbojas ar Daugavpils Novadpētniecības muzeju, tāpēc ik pa laikam te tiek izvietoti jauni mākslas darbi. Šobrīd te redzami gan Skrindu dzimtas mākslinieces Silvas Linartes, gan Kārļa Dobrāja, gan Osvalda Zvejsalnieka, gan vairāku citu autoru gleznas.
Muzeja ekspozīcijā ir arī telpa, kur izvietoti Vaboles vidusskolas materiāli - dažādi dokumenti, fotogrāfijas, pašu gatavoti albumi - atskaites par padarīto, pārgājieniem, pasākumiem. Ir arī dažu skolotāju muzejam novēlētas lietas, piemēram, Tautas izglītības teicamnieka medaļa, ko nebūt nebija viegli iegūt, jo prasības bijušas augstas.
No muižas laikiem gan maz kas ir saglabājies, vien lampa un krēsls. Tas bija nonācis kādas vietējās pagasta iedzīvotājas īpašumā. Muzejam izdevies ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu to atpirkt. Tiesa, tapsējums nav oriģinālais, taču koka ietvars gan ir tieši tāds, kāds bijis. Vajadzētu restaurēt, taču tam vajadzīga speciālista palīdzība un finansējums. Viens no iemesliem, kāpēc tik maz liecību no muižas laikiem, ir tāpēc, ka no koka celtā dzīvojamā ēkā gājusi bojā ugunsgrēkā. Stāsta, ka to izraisījusi kāda atriebības pārņemta zemnieka sieva, kuras vīrs pieķerts grāfa mežā ņemam malku un par to noslānīts līdz nāvei.
Viens no lielākajiem priekšmetiem, kas sagaida apmeklētāju priekšnamā, ir līnijrati jeb, kā vietējie dēvē, ļiņeika. To muzejam atdāvinājis Jāzeps Mukāns, jo vēlējies, lai tie tiek saglabāti nākamajām paaudzēm. Tajos savulaik braukusi arī aktrise Elza Radziņa.
Savs stāsts ir par brāļiem Skrindām: ārstu Antonu, katoļu priesteri Benediktu un katoļu priesteri un redaktoru, publicistu Kazimiru, kuri dzimuši Līksnas pagasta Liepas Mukānos (tagad Vaboles pagastā). Šie gaišie Latgales vīri stāvējuši pie Latvijas dibināšanas šūpuļa, daudz darījuši latgaliešu izglītošanā, tulkojuši un paši rakstījuši, iedibinājuši teātra tradīciju. Pateicoties viņu pūlēm un nesavtībai, tika izdotas mācību grāmatas latgaliski, arī latgaliešu dzejas antoloģija Kūkle, izdots laikraksts Drywa (1908.-1917.). Lai gan ne Antons, ne Kazimirs tā īsti nepiedzīvoja brīvo Latviju, jo aizgāja viņsaulē 1918. un 1919. gadā, tomēr viņu domas jau dzīvoja tajā. Savukārt Benedikts, kurš bija mariāņu klostera priekšnieks, 1947. gadā, mēģinot aizkavēt krusta noraušanu, pats gāja bojā.
Muzeja krājumos nonākušas divas fotogrāfijas, kas kopā ar stāstu ir iekļautas grāmatā Latvijas novadu dārgumi. Uz vienas redzams pats Antons Skrinda (uzņemta 1912. gadā), uz otras - kāda sieviete, vārdā Eižēnija Bērzkalne ar vīru Rūdolfu. Abas fotogrāfijas muzejā nonākušas kā dāvinājums. Ženovija Vilcāne, nododot fotogrāfiju, muzejam stāstījusi, kā ārsts Antons Skrinda atgriezis viņas radiniecei redzi. Interesanti, ka ēkas, kurās atradušās šīs fotogrāfijas, vairākkārt degušas, taču bildes palikušas neskartas. Par godu brāļiem Skrindām nosaukta Atašienes vidusskola Krustpils novadā. Tieši Eižēnija un viņas vīrs Rūdolfs to savulaik ierosinājuši.