Rīgas Skolēnu pils: no padomju pionieriem līdz mūsdienām

Bērnu un jauniešu centrs Rīgas Skolēnu pils šoruden svin 80. jubileju. Tās ieskaņā iznākusi grāmata Rīgas Skolēnu pils gadu ritos, sniedzot gan šīs vietas, gan arī laikmeta panorāmu, sākot no 1940. gada līdz mūsdienām. Vairāk nekā

500 lappusēs apkopoti bagātīgi Skolēnu pils un Rīgas Skolu muzeja arhīvu materiāli, fakti, atmiņu stāsti, intervijas un fotogrāfijas, padarot to par saistošu lasāmvielu ne tikai bijušajiem un esošajiem darbiniekiem un audzēkņiem.

Iecere izveidot grāmatu radusies jau pirms pieciem gadiem iepriekšējam Rīgas Skolēnu pils direktoram Jurim Bogdānovam un projekta vadītājai Inārai Jankovskai. Nebija jau tā, ka tā tapa klajā vietā: bija pāris nelielas brošūriņas, kas tapušas iepriekšējās jubilejas reizēs - pirmā tika izdota 1955. gadā, pēc tam 1960. gadā, un milzīgs arhīvs. «Ir bijuši vairāki mēģinājumi veidot pils muzeju, taču nekad līdz galam iecere nav realizējusies. Tad nu tika nolemts, ka pils 80 gadus noteikti vajadzētu atzīmēt ar ko paliekošu - ja ne muzeju, tad grāmatu. Tā tapa apjomīgs krājums, kurā bez faktiem un fotogrāfijām (no lielā arhīva te nonākusi tikai neliela daļa) publicētas arī atmiņas, intervijas. Visu ielikt vienā izdevumā nav iespējams, tad vajadzētu izdot turpinājumos. Iespējams, ka ar laiku tāds vēl būs,» teic Rīgas Skolēnu pils direktore Māra Vilciņa.

Pirmais gads un pēckara laiks

Par Rīgas Skolēnu pils dzimšanas dienu var uzskatīt 1940. gada 8. oktobri, kad jaunā padomju vara nolēma Latvijas Komunistiskās jaunatnes savienībai nodot tās lietošanā Kongresu namu un Amatu namu (tagad Lielā un Mazā ģilde) pionieru mītnes ierīkošanai. Pirmie sarīkojumi un pulciņu nodarbības tur arī notika, taču ātri viena kļuva skaidrs, ka telpas nav piemērotas šim mērķim. Pils direktore Jeļena (Helena) Klestrupa devās uz valdību, lai izcīnītu citas - piemērotākas - telpas. Tas viņai arī izdevās, un pionieriem tika piešķirta daļa Rīgas pils ar atrunu, ka Sarkanā zāle uz pirmo pieprasījumu tiek nodota padomju valdības rīcībā. 1941. gada 22. februāris, kad notika pirmais atklāšanas koncerts, tiek uzskatīts par Pionieru pils atklāšanas datumu, norāda Rīgas Skolu muzeja vadītājs un viens no grāmatas veidotājiem Jāzeps Vikšers.

Pirmais posms gan bija ļoti īss, jo 1941. gadā sākās Otrais pasaules karš, Rīgā ienāca vācu karaspēks, un Pionieru pils savu darbību pārtrauca. Tā atsākas pēc kara - 1945. gadā - turpat Rīgas pilī, kuru skolēni atstāja tikai 1994. gadā, kad ēka tika nodota Valsts prezidenta rīcībā. Tas periods skolēnu un jauniešu centram bija visai saspringts, jo nācās meklēt jaunu mītni. Izvēle krita uz valsts īpašumā esošu namu Krišjāņa Barona ielā 99, kurā tobrīd bija daudz dažādu nomnieku - kooperatīvu firmas, banka Olimpija, restorāns, darbā iekārtošanas aģentūra un Tautsaimniecības kvalifikācijas celšanas institūts. Nu ēka pilnībā pieder Rīgas pašvaldībai un Skolēnu pilij, taču toreiz tas bija traks laiks, atzīst Rīgas Skolēnu pils direktore Māra Vilciņa, piebilstot, ka šobrīd jau šeit palicis par šauru un vajadzētu papildu telpas, it īpaši specializētajām laboratorijām.

«Var būt, ka cerēja, ka, redzot, kādā saspiestībā jādzīvo, šis padomju laika veidojums nomirs savā nāvē,» par 90. gados piedzīvoto paironizē J. Vikšers. Nevarot piekrist tiem pārmetumiem, kas tikuši veltīti Pionieru pilij, ka, lūk, pionieri nolaiduši pili līdz kliņķim. Tieši otrādi: ēka bija apdzīvota, līdz ar to tika saglābts daudz kas no tās vērtībām, kas pretējā gadījumā jau sen būtu zudušas. «Nebūtu pionieru, nebūtu ne Anša Cīruļa mēbeļu, ne lustru, ne Liberta gleznu, arī telpas tika uzturētas un remontētas - tik, cik atļāva nelielais budžets,» uzsver

J. Viškers. Viņaprāt, šī vieta ir nepietiekami novērtēta. Jāpiekrīt, ka tā bija politizēta vide, taču tai pašā laikā tā deva bērniem iespēju paplašināt redzesloku un attīstīt talantus, izvēlēties karjeras ceļu. To uzsvēruši arī bijušie audzēkņi, tagad sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri piedalījušies arī grāmatas prezentācijā, kas notika 29. februārī. Bijusī izglītības un zinātnes ministre un Rīgas Stradiņa universitātes prorektore Tatjana Koķe, kura pilī darbojusies internacionālajā draudzības klubā, teikusi, ka te guvusi prasmi izklāstīt savas domas un uzstāties. Arī citu valstu pārstāvji bijuši patīkami pārsteigti, ieraugot šādu centru ar tik plašu un kompleksu piedāvājumu. Jo, lai gan arī citviet ir interešu centri, taču tie nespēj līdzināties Skolēnu pilij. «To mums vajadzētu paturēt arī turpmāk - kā savu atšķirību un savdabību,» uzsver M. Vilciņa. «Lai gan interešu izglītība būtībā ir balstīta uz kompetencēm, taču līdz ar jauno mācību satura ieviešanu vispārējā izglītībā nevajadzētu no tās atteikties, jo ir vajadzīga vieta, kur bērniem atnākt pēc mācību stundām. Tā ir cita vide, kur var paplašināt paziņu loku un redzesloku.»

Plašs piedāvājums

Jau no pašiem pirmsākumiem pulciņu bija daudz un dažādi. Tiesa, 1941. gadā tie bija tikai septiņi, tostarp dramatiskais kolektīvs, ko vadīja režisors Eduards Smiļģis un Felicita Ertnere, koris un foto pulciņš, kuros kopumā darbojās 415 skolēni. Pēckara periodā to skaits arvien auga. Tika izveidots Marionešu teātris, literārās jaunrades pulciņš, ko vadīja dzejnieks Valdis Lukss, tēlniecības pulciņš, kura pirmais vadītājs bija gleznotājs Auseklis Baušķenieks, un daudzi citi. No republikāniskās pakļautības pils pārtapa par Rīgai piederīgu, jo arī citās pilsētās sāka atvērt pionieru namus. Audzēkņu skaits pieauga līdz 3000 (šobrīd tas pārsniedz 3000 un viņi darbojas ap 200 pulciņos). 1951. gadā pulciņi darbojās jau 44 nozarēs. Arī Naturālistu daļa, kam tika piešķirts zemesgabals Ernestīnes ielā 8, bija vesela atsevišķa saimniecība. Jaunie naturālisti piedalījās jaunu šķirņu radīšanā. Piemēram, no 300 dāliju hibrīdiem divi tika atzīti par jaunšķirnēm. Tāpat šajā jomā darbojās rožkopji. Tagad var pasmaidīt par to, kā pionieres ar šeit izaudzētajām rozēm brauca uz Uļjanovsku, kur pie Ļeņina dzimtās mājas tās tika iestādītas, taču tolaik šāds ceļojums cauri pusei Padomju Savienības bija liels notikums (ārzemju braucieni aiz PSRS robežām bija pieejami vien retajiem).

Nodibinoties Jaunajai tehniķu stacijai, 1959. gadā Pionieru pilī slēdza tehniskos pulciņus, taču ar laiku pilī tika atjaunoti daži šādas ievirzes pulciņi, piemēram, auto moto, kur tika būvēti arī kartingi, kurus izmēģināja trasēs. Mašīnu modeļu pulciņā audzēkņi pašu rokām uzbūvēja pirmo mikroautomašīnu Pionieris 1. Arī astronomijas entuziasti te darbojās - vērojot kosmosu no pils torņa teleskopa. Kopš 60. gadiem līdz pat mūsdienām saglabājusies jauno arheologu interešu kopa, kas te apgūst ne tikai teorētiskas, bet praktiskas iemaņas, proti, rīko nometnes un ekspedīcijas, veic izrakumus, iesniedz ziņojumus Vēstures institūtam. Ļoti daudzi pēc tam izvēlējušies šo profesiju visam mūžam. Arī pašreizējā pulciņa vadītāja pati savulaik apguvusi šeit arheoloģijas zinības. Nekur citur šāda pulciņa Latvijā nav, akcentē M. Vilciņa.

Pieder arī kuģi

Un kur tad vēl sarīkojumi - jau no pašiem pirmsākumiem populāras bija Jaungada eglītes skolēnu brīvlaikā, ko apmeklēja 15 000 līdz 17 000 bērnu no visas Latvijas (te varēja noskatīties gan izrādi, gan piedalīties rotaļās). Tolaik Latvijā nekā masveidīgāka nebija.

Interesanti ir arī tas, ka 1968. gadā par Jauno jūrnieku kluba Ekvators mājvietu kļuva Rīgas pils, un tās īpašumā tika nodots karakuģis Rihards Zorge, bet vēlāk Eižens Bergs, kas tika pārdēvēti par Nīcu un Horizontu. Zem šiem vārdiem tie kuģoja arī uz Rostoku Vācijā, jo tolaik Rīgas pionieriem bija sadarbība ar Rostokas pionieru nama kolektīvu. Vēl 90. gados tie piederēja Skolēnu pilij, bet to uzturēšana kļuva pārāk dārga, tāpēc galu galā tos pārdevuši, bet par iegūtajiem līdzekļiem iekārtota pirmā datorklase, atceras M. Vilciņa.

Ļoti populārs bija arī orientēšanās sports, un tā rašanās ir cieši saistīta ar Rīgas pili un pulciņa vadītāju Rusinu Vilku, kurš ir Latvijas orientēšanās sporta leģenda. Viņa vadībā Pionieru pils komanda guva uzvaras Latvijas, Padomju Savienības un arī starptautiskās sacensībās.

Tāpat noteikti jāmin sarīkojumu dejas, mākslas vingrošana, šaha pulciņš, kura dalībnieks savulaik bija arī slavenais Latvijas šahists Mihails Tāls, tāpat arī Jānis Klovāns. Un kur tad vēl koris Rīga, kurā savulaik bija ap

500 dalībnieku, tautas deju ansamblis Uguntiņa, meiteņu vokālais ansamblis Tonika, Pionieru teātris (vēlāk Zīļuks) un baleta studija (īpaši gaidīts notikums bija iespēja uzstāties uz Operas un baleta teātra skatuves).

Izaugsmes oāze

Skolēnu pili savās atmiņās RSU prorektore un bijusī izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe nosaukusi par izaugsmes oāzi. Lūk, grāmatas ievadā daļa no viņas teiktā: «Tālajos pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados skolēni savas intereses varēja īstenot dažādos pulciņos un ārpusklases nodarbībās, kā to toreiz sauca. Ļoti plašas iespējas pavēra darbošanās Rīgas pionieru pilī, kas tolaik atradās Rīgas pilī, ko mūsdienās zinām kā Latvijas Republikas prezidenta rezidenci. Atrašanās vieta, smagās ieejas durvis un vārti, majestātiskās telpas jau pašas par sevi iespaidoja jaunos prātus. Par sevi varu teikt, ka jutu to kā privilēģiju iet uz nodarbībām tik vēsturiski bagātā un arhitektoniski nozīmīgā ēkā. Lai gan darbojos Interklubā, kas fiziski atradās prezidenta kancelejas priekštelpā, audzēkņiem bija iespēja būt gan Svētā Gara tornī, gan Baltajā zālē. Faktiski pils bija vaļā visiem, kas apmeklēja kādu pulciņu. (..)

Kā īpašu piedzīvojumu un iespēju atceros organizēto braucienu uz Polijas Tautas Republiku kopā ar citu pulciņu dalībniekiem. Īpaši spilgti atceros meiteņu ansambļa Tonika dalībnieces, kurām, iespējams, tas nebija pirmais ārzemju brauciens, jo viņas šķita drošākas un varošākas. Domāju, ka tas bija septiņdesmito gadu sākumā. Pusaudža vecumā doties uz ārzemēm, vairākas diennaktis braukt ar vilcienu, redzēt Varšavu un iepazīties ar jauniešiem no citas valsts bija iespēja, kas noteikti atstāja pēdas personības tapšanā.

Vēlāk iesaistījos orientēšanās pulciņā, ko vadīja prasīgs treneris Rusins Vilks. Ziemas un vasaras sporta nometnes, treniņi un sacensības noteikti rūdīja gribu un stiprināja mērķtiecību raksturā.