Ķieģelis – vērtība laiku laikos
Nav noslēpums, ka būvniecības tendences mainās un arvien parādās jauni būvmateriāli, taču viena vērtība jau gadu simteņiem un citviet pat tūkstošiem ir milzīga vērtība, ko redzam ik dienu kā vēsturiskās, tā modernās ēkās – tas ir ķieģelis. Pašreiz bieži vien ērtuma dēļ arhitekti un būvnieki izvēlas keramiskos blokus, kas ir lielāki un tādēļ darbs ātrāk iet uz priekšu, taču arī paši ķieģeļi vēl arvien ir gana pieprasīti. Kā tieši ir radies šis unikālais būvmateriāls un kāpēc Latvijā ražošana ir tik veiksmīga?
Ķieģelis ir ekoloģiski tīrs būvmateriāls, jo pilnībā izgatavots no dabas izejvielām. Tas nozīmē, ka ķieģeļi neatstāj kaitīgu ietekmi uz vidi, un kas ir vēl svarīgāk, veido veselīgu telpas mikroklimatu. Ķieģelis ir daudzfunkcionāls materiāls, sporta terminoloģijā runājot - daudzcīņnieks, jo nodrošina celtnei stiprību, siltumu (siltuma izolāciju), ilgmūžību. Ķieģeļu mūri pēc vajadzības viegli papildināt ar citiem materiāliem - papildu siltuma izolācijai, sienu iekšējai apdarei, u.c.
Senākais atklātais ķieģelis tika izmantots jau 7500.gadu p.m.ē. Tas veidots no formētiem māla dubļiem un atrasts Sīrijā. Vecākais saulē žāvētais ķieģelis nāk no laika, kas datējams ar 6395.gadu p.m.ē., kas veidots no māla un žāvēts saulē tālajā Mezopotānijā (tagadējā Irākas teritorija). Savukārt arheoloģiskajos izrakumos Nīnivē un Bābelē atrastas milzīgas ķieģeļu celtņu atliekas, bet Senajā Ēģiptē atklāti zīmējumi uz celtņu sienām, kas attēlo ķieģeļu ražošanu. Šo unikālo būvmateriālu turpināja attīstīt arābi un mauri, kuri izkopa kā ražošanas procesu, tā arī radīja glazūras tehniku. No 12.gadsimta ķieģeļu ražošana kļuva populāra arī visās Eiropas valstīs, ko tos plaši sāka izmantot romānikas un gotikas stila celtnēs, izmantojot ķieģeļa piedāvātās unikālās īpašības.
Lielākā ķieģeļu būve pasaule ir lielais Ķīnas mūris, kura būvniecību uzsāka 3.gadu tūkstotī p.m.ē., turpinot šo procesu divus tūkstošus gadu, līdz tas sasniedza 6350 kilometru garumu. Savukārt viena no lielākajām ķieģeļu būvēm pasaulē atrodas Šrilankā un ir Jetavanramaja, kas veidots kā milzīgs kupols 122 metru augstumā. Vēl viens arhitektūras sasniegums ir pasaules augstākais ķieģeļu tornis Svētā Martina baznīcai Vācijas pilsētā Landšutā, ko pabeidza 1500.gadā, savukārt lielākā uzbūvētā pils no šī būvmateriāla ir Malborkas pils Ordensburgā Polijā.
Latvijā ķieģeļu vēsture ir daudz nesenāka, jo atbildīgs par to parādīšanos mūsu zemē bija bīskaps Alberts 12.gadsimtā. Pamatā ēkas tajā laikā tika celtas no dolomīta un granīta laukakmeņiem, bet ķieģeļi vairāk bija kā dekorācijas elements, izmantojot tos durvju un logu apdarē. Vēlāk šo celtniecībā ērto būvmateriālu sāka izmantot arī iekšējo konstrukciju izbūvei un aizsargmūru celšanai.
Viena no senākajām ķieģeļu celtnēm Latvijā ir Turaidas pils, Ludzas pils, Rīgas Domes, kā arī vairākas Vecrīgas baznīcas un Rīgas aizsargmūris ar torņiem. Pamazām ķieģeļi kļuva populāri visā Latvijā, kad 19.gadsimtā vairākās muižās tika veidoti ķieģeļu cepļi, bet gadsimta beigās arī rūpnīcas n Hofmaņa riņķa cepļi, kas ražoja šos būvmateriālus Rīgas, Liepājas, Daugavpils, Ventspils, Jelgavas un citu strauji augošu pilsētu izbūvei. Tas arī bija galvenais iemesls ķieģeļu rūpniecības straujai attīstībai 19. un 20.gadsimtā, jo īpaši Lielupes baseinā.
Pēc 1900.gada ķieģeļu izmantošana būvniecība strauji samazinājās, tāpēc daudzi rūpnieki gan bankrotēja, gan bija spiesti slēgt savus uzņēmumus, apzinoties zemo pieprasījumu. Ražošana pilnībā apstājās arī Pirmā Pasaules kara laikā, savukārt lēnām sāka atjaunoties tikai pēc 1922.gada. Tika uzsākts arī eksports uz Lietuvu, Igauniju, Somiju un nelielā apjomā arī Angliju, uzskatot 1927. un 1928.gadu par visveiksmīgākajiem.
Pirms Otrā Pasaules kara, 1940. gadā, lielākie ķieģeļu ražotāji bija AS "Ķieģelis un kūdra", "Ķieģelis" un "Ķieģeļnieks", lielākie uzņēmumi bija "Standarts", "Kaigi", "Purmaļi", " Tūja" un "Progress".
Atgūstoties pēc Otrā pasaules kara, 1946.gadā tika dibināts “Kalnciema būvmateriālu kombināts”, bet 1963.gadā arī rūpnīca “Spartaks” tagadējā Ozolnieku novadā. Šajā pašā gadā tika izveidota arī slavenākā no pašreizējām rūpnīcām “Lode”, kas atrodas Cēsu rajonā.