Par Karaliskā Amsterdamas "Concertgebouw" orķestra koncertu: Simtgades muzikālo dzīru vainagojums

IESPAIDĪGI. Koncerta otrajā daļā triumfēja orķestris, atskaņojot Johannesa Brāmsa 2. simfoniju. Šķiet, ko gan jaunu var pateikt tik klasiskā programmā? Izrādās – var! Diriģējot Brāmsu, Filips Herevēge atklājās kā meistarīgs dramaturgs, kas notur publiku pastāvīgā spriedzē līdz pat finālam © Publicitātes foto Kaspars BALAMOVSKIS

Karaliskais Amsterdamas Concertgebouw orķestris nešaubīgi ir viens no labākajiem pasaules orķestriem. Tas ir slavens ar savu īpašo skanējumu, kas tiek slīpēts lieliskajā Amsterdamas koncertzālē, ar saviem neskaitāmajiem ierakstiem, un, protams, mēs lepojamies, ka no 2004. līdz 2015. gadam tā mākslinieciskais vadītājs bijis maestro Mariss Jansons.

Tieši šī fakta dēļ, iespējams, savulaik, 2006. gadā, Nīderlandes karaliene Beatrikse savas vizītes laikā kā dāvanu Vairai Vīķei-Freibergai sniedza iespēju Rīgā pirmoreiz klātienē klausīties šo izcilo orķestri, protams, Marisa Jansona vadībā. Toreizējais iespaids palicis tik spilgts, ka nepielūdzamā kalendāra norādes uz to, ka pagājuši divpadsmit gadi, liekas safabricētas. Šogad, simtgades priekšvakarā, 8. novembrī, orķestris atkal muzicēja Rīgā, šoreiz diriģenta Filipa Herevēges vadībā atskaņojot hrestomātisku programmu žilbinošā kvalitātē un vienlaikus noslēdzot šīs sezonas spožo Eiropas orķestru parādi Latvijā. Tās ietvaros klausītājiem bija iespēja dzirdēt Bavārijas radio orķestri, Vīnes filharmoniķus, Berlīnes Konzerthaus un Leipcigas Gewandhaus, un visbeidzot Amsterdamas Concertgebouw.

Visa šī simfonisko zvaigžņu parāde, visticamāk, nebūtu iespējama bez piesaistes simtgades svinībām. Tā nav atcēlusi arī Rīgā neesošās šādiem koncertiem piemērotas akustiskās koncertzāles problēmu. Tomēr tā ļauj ticēt, ka ilgākā perspektīvā un ar labvēlīgiem nosacījumiem Latvija atkal var kļūt par Eiropas perifērijas kultūras metropoli. Un tas ir daudz. Koncertā vienu skaņdarbu - Kārļa Marijas fon Vēbera operas Oberons uvertīru - Amsterdamas mūziķi atskaņoja kopā ar 30 latviešu jaunajiem un topošajiem mūziķiem no Latvijas Mūzikas akadēmijas un Emīla Dārziņa mūzikas skolas.

Tā ir orķestra akcija Side by side jeb Blakus, kuras ietvaros prestižais orķestris apbraukā visas ES valstis un katrā no tām muzicē kopā ar jauniešiem. Tā ir neaizvietojama, emocionāla un, gribas domāt, ļoti motivējoša pieredze jaunajiem māksliniekiem - sajust uz savas ādas, kā tas ir - sēdēt pie pasaules līmeņa orķestra pults un muzicēt kopā ar izcilībām. Pieredzējušais diriģents Filips Herevēge un orķestranti pret jaunajiem mūziķiem izturas ar cieņu un lielu koleģialitāti, mentora atbildību un prieku. Un šis abpusējais gandarījums atspoguļojas skanējumā un vispārējā svētku gaisotnē, kāda valdīja koncertā.

Koncerta virsotne bija Ludviga van Bēthovena 4. klavierkoncerts ar izcilo pianistu Jefimu Bronfmanu pie klavierēm. Viņš Rīgā muzicēja pirmoreiz, taču, nepārspīlējot, ir viens no mūsu laika dižākajiem melnbalto taustiņu pavēlniekiem, kura spēles maniere izceļas ar dziļu interpretāciju un žilbinošu virtuozitāti, kas tiek pasniegta apskaužamā vieglumā. Bronfmana princips ir neļaut klausītājam just grūtības vai izaicinājumus, kādu viņa atskaņotajās partitūrās ir papilnam. Un šoreiz trīsvienība - solists, orķestris un diriģents - par spīti opernamā acīmredzot nepieciešamajai apskaņošanai, spēja radīt grūti aprakstāmu harmoniju Bēthovena klavierkoncerta atskaņojumā, mijoties dzīvām, ekspresīvām orķestra pasāžām ar piesātinātu, virtuozu un emocionāli piepildītu klavieru solo. Jebkurš epitets, lai aprakstītu publikas sajūsmu, izklausīsies pēc klišejas, taču Jefims Bronfmans nesatricināmā mierā dāvāja publikai arī Friderika Šopena Revolucionāro etīdi no Listam veltītā cikla un pilnīgi atšķirīgu Domeniko Skarlati skaņdarbu, piedāvājot gandrīz solokoncerta sajūtas dažu minūšu laikā.

Koncerta otrajā daļā triumfēja orķestris, atskaņojot Johannesa Brāmsa 2. simfoniju. Šķiet, ko gan jaunu var pateikt tik klasiskā programmā? Izrādās - var! Diriģējot Brāmsu, Filips Herevēge atklājās kā meistarīgs dramaturgs, kas notur publiku pastāvīgā spriedzē līdz pat finālam, interpretācijā atturoties no jebkāda veida sentimentalizācijas, kas ir tipiska malduguns romantisma mūzikā. Jāatgādina, ka Herevēge ir izcils baroka mūzikas speciālists, tostarp Collegium Musicum Ghent dibinātājs, tāpēc bija sevišķi interesanti viņu dzirdēt diriģējam nevis baroku, bet Bēthovenu un Brāmsu, izgaismojot ne vien atšķirīgo stilu, bet prasmīgi spēlējoties ar orķestra krāšņo krāsu paleti. Amsterdamas Concertgebouw orķestra apskaužamā stīgu sinhronitāte, izcili flautisti (sevišķi pirmā flauta - bravo!), obojisti un trompetisti, entuziastiski un vērīgi kontrabasisti - izcils instrumentu grupu darbs - tas viss veido unikālo orķestra skanējumu, kas dzirdams arī tā ierakstos. Lielākā daļa orķestra snieguma, kas fiksēts vairāk nekā 1000 (!) ierakstos, ir nevis studijas, bet tieši koncertu ieraksti.

Latvijas simtgade, ko mums izdevies piedzīvot, ir unikāls notikums. Gan vēsturiskā fakta, gan dažādu kultūras dzīves kontekstu dēļ - šīs sezonas piesātinātais kalendārs ir kā kāzu galds, uz kura vēl tik daudz visa kā laba, bet jauda izsīkusi un iestājies pārsātinājums. Tomēr katrā ziņā Amsterdamas Concertgebouw koncerts Rīgā daudzu klausītāju atmiņā noteikti paliks kā spilgts simtgades sezonas muzikālo dzīru vainagojums.

Svarīgākais