KULTŪRA. Skanējums, kas liek sapņot
Andreja Žagara iniciēto Baltijas muzikālo sezonu turpinājums ar rebrendotu nosaukumu mūzikas festivāls Rīga Jūrmala, par kuru latviešu gramatikas speciālistiem varētu rasties jautājumi, jo zīmola grafiskajam veidolam un starptautiskajai konvertējamībai pievērsta lielāka uzmanība nekā pieturzīmju un locījumu lomai nozīmju veidošanā, ar ambiciozu pieteikumu piebiedrojies lielajam Latvijas vasaras mūzikas festivālu pulkam, vienlaikus mēģinot uzdot toni, turpinot aizvadītās simtgades gada koncertprogrammu spožāko virsotņu garā, proti, aicinot spicākos Eiropas orķestrus, populārus diriģentus un pasaulslavenus solistus.
Festivāls sadalīts četrās nedēļas nogalēs pa pieciem koncertiem katrā. Pirmā no tām izskanēja 19.-21. jūlijā Rīgā, bet pārējās četras gaidāmas augusta otrajā pusē galvenokārt Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē. Starp uzaicinātajām zvaigznēm ir čellists Miša Maiskis, tenors Jozefs Kalleja, diriģenti Mihails Pļetņovs un Zubins Meta, Londonas Simfoniskais orķestris un citi izcili mākslinieki vairākās simfoniskā orķestra, solo un kamermūzikas programmās.
Atklāšanas koncertā piedalījās Bavārijas Radio Simfoniskais orķestris, kura mākslinieciskais vadītājs ir maestro Mariss Jansons. Maestro, paklausot ārsta aicinājumam, šovasar koncertus atcēla, taču viņa orķestris kopā ar somu diriģenti Suzannu Melki un vijolnieku Julianu Rahlinu spoži atklāja festivālu ar kolosālu 20. gadsimta sākuma programmu - Žana Sibēliusa 1. simfoniju, Sergeja Prokofjeva 2. vijoļkoncertu un Riharda Štrausa svītu Rožu kavalieris. Viļņā dzimušais vijolnieks Julians Rahlins preses konferencē atklāja, ka viņa vecāki kopā ar Marisu Jansonu savulaik studējuši Ļeņingradas konservatorijā, bet vēlāk, savas starptautiskās karjeras sākumā, Jansons bijis biežs viesis pie viņiem Vīnē. Šis, tāpat kā, iespējams, daudzi citi personiski stāsti, atklāj mūziķu globālo ģimeņu saiknes, kuras stiepjas pāri ģeogrāfiskajām robežām. Mūzikas festivāls Rīga Jūrmala ienes Latvijas jau tā intensīvajā koncertdzīvē vēl vairāk pasaules elpas, cerams, kļūstot par pievilcīgu kultūrtūrisma galamērķi ceļotājiem, kuri vasarā labprāt apceļo Eiropu un Baltiju. Sava priekšrocība ir arī faktam, ka Rīgas un Jūrmalas pievilcība ir šo vārdu svaigumā iepretim Zalcburgai vai Eksānprovānsai, Baireitai vai Verbjē. Taču sevišķs prieks par to, ka festivālā, ja var ticēt internetā atrodamajai informācijai, darbojas diferencētā cenu politika, proti, biļeti uz festivāla koncertiem varēja iegādāties arī par 10-20 eiro, un tas ir visnotaļ samērīgi arī Latvijas iedzīvotāju ienākumiem.
Festivāla atklāšanas pasākumi notika Latvijas Nacionālās operas un Lielās ģildes zālēs. Tas, protams, atkal lika domāt par koncertzāles neesamību Rīgā. Protams, ar muldēšanu nav līdzēts. Tomēr pagaudot uz mēnesi par to, cik ļoti gribētos piedzīvot Bavārijas Radio orķestra spilgtākās muzikālās krāsas maksimāli iespējamā nianšu uztveramības līmenī un Juliana Rahlina supervirtuozo spēli tam piemērotā akustikā, nav liegts. Starp citu, šī nu ir viena no reizēm, kad mediju pastarpinājums televīzijas ierakstā sniedza būtisku ieguldījumu skanējuma pārraidīšanā kvalitatīvā un sabalansētā veidā, sevišķi Prokofjeva vijoļkoncertā. Pretrunīgi, bet fakts - klātbūtnes emocijas televīzija nevar aizvietot, bet līdzēt skanējuma izlīdzināšanā var gan. Operā klausītājiem var patikt interjers un bufete, beletāžas balkons un iespēja sevi parādīt un uz citiem paskatīties, taču simfoniskā orķestra koncertiem un arī vijoles solokoncertam tā nav īsti piemērota telpa par spīti tam, ka vairāki superorķestri un superdiriģenti ir pierādījuši, ka zināma meistarības pakāpe ļauj šo faktu mīkstināt uz cilvēciska apbrīna rēķina.
Māris Sirmais medijos lietojis jēdzienu akustiskā apzagšana. Skarbi, tomēr grūti nepiekrist. Ja arī Bavārijas Radio Simfoniskais orķestris vēl nav uzzinājis, piemēram, par Goru Rēzeknē, tad gan jau labi atalgoti sabiedrisko attiecību speciālisti parūpēsies, lai tas pēc iespējas drīzāk uzzinātu par iespaidīgi aprīkoto koncertzāli Latvija, jo «mēs varam nebūt vislielākie, bet varam būt vislabākie». Reģionālo koncertzāļu infrastruktūra Latvijā ir ļoti iespaidīga. Lai arī šobrīd pāragri spriest par mūzikas festivāla Rīga Jūrmala stratēģisko attīstību turpmākajos gados, noskrienot pirmajai eiforijai un noslēdzot pasākumu finanšu izteiksmē, tā vadībai, mākslinieciskajam vadītājam Mārtinam Engstēmam, kurš ir arī Verbjē festivāla dibinātājs Šveicē, fonda Baltijas muzikālās sezonas priekšsēdētājam Pjotram Avenam un neskaitāmajiem privātajiem sponsoriem, ja vien kvalitāte, tostarp priekšnesuma akustiskā kvalitāte, kā mērķis nav plika izkārtne, var rasties argumentēti iemesli domāt par simfonisko orķestru koncertu norises vietas maiņu. Iespējams, šāds domīgums nevietā, ja koncertu aplūko, ņemot vērā konkrētos apstākļus un opernamu kā pagaidām iespējami vienīgo šāda formāta koncertvietu Rīgā, kas iespēju robežās atbilstu gan funkcionālajiem, gan reprezentācijas mērķiem.
Koncerts bija nenoliedzami augstākās raudzes, sevišķu māksliniecisko viengabalainību sasniedzot Riharda Štrausa svītā, kas pieder ne vien vācu orķestru hrestomātiskajam zelta repertuāram, bet arī ir ļoti pazīstama klausītājiem. Diriģente Suzanna Melki ir smalka un jutīga mūziķe, izaugusi kā čelliste orķestrī, viņa zina žesta skaidrības svaru un rēķinās ar orķestra autoritāti, solista individualitāti, vienlaikus stingri nospraužot katra komponista unikālā koda un stila rāmjus. No tiem atkāpju nav arī rūpīgi izmeklētajās piedevās - Sibēliusa Skumjajā valsī un Prokofjeva Romeo un Džuljetas fragmentā. Julians Rahlins, ko Latvijas publika dzirdēja pirmoreiz, žilbināja ar virtuozu un dziļu Prokofjeva lasījumu, vairoties no pašmērķīgas eksponēšanās vai izkāpinātas teatralitātes ārpus komponista rokrakstam raksturīgajiem triepieniem, kas vienā acumirklī no smeldzīgas lirikas var pārvērsties ironijas dzirkstelēs. Otrajā simfoniskajā koncertā ar Bavārijas Radio Simfonisko orķestri un Suzannu Melki solista ampluā bija izcilais pianists Rūdolfs Buhbinders ar Brāmsa 2. klavierkoncertu, taču vēl pirms tam abi meistari tikās kamermūzikas programmā.
Bavārijas Radio Simfoniskā orķestra skanējums rosina iztēloties, cik laimīgi ir klausītāji, kuri to dzird koncertzālēs, kurās varbūt nav mīkstu sarkana samta krēslu, toties gavilē mūzas un dvēsele. Rīgā pagaidām par to var tikai sapņot vai nodarboties ar politisko baletu, ja to pieļauj ieņemamais amats un kompetence.