SARUNA: Nepļautas paliks sidraba birzis

«1961. gada vasarā braucu pa Gauju ar mazu baļķu plostiņu. Nesen biju lasījis Tūra Heijerdāla grāmatu par Kontiki, es Katlapa iezī ieskrāpēju Kontiki N+1. Šis uzraksts nu ir pazudis. Jā, vēl esmu bērnībā čiepis ābolus un vēl, kad biju maziņš, esmu čurājis biksēs, nu un? Kaut kur augšpus Cēsīm, iespējams, baltajā iezī krievu laikos bija ieskrāpēts «latviešiem stipriem būt». Uzraksti mēdz būt dažādi,» tā sarunā teiks Māris Ansis Mitrevics (75).

Nupat klajā nākusi ilggadējā dabas aizsardzības inspektora Māra Anša Mitrevica, kurš tiek saukts arī par Mitro, grāmata Lašu stāsti jeb stāsti par lašiem, žuļikiem un Gauju. Grāmatā apkopoti detektīvromāna cienīgi Gaujas nacionālā parka (GNP) dabas aizsardzības inspektoru maluzvejnieku ķerstīšanas piedzīvojumi, kā arī dokumentāli notikumi un fotogrāfijas no pirmajiem nacionālā parka pastāvēšanas gadiem. Māris Ansis Mitrevics uzsver, ka šie nav tikai stāsti par lašiem, par maluzvejniekiem, par Gaujas nacionālā parka pirmajiem dabas aizsardzības inspektoriem un viņu piedzīvojumiem, jo patiesībā galvenā persona šajā grāmatā ir Gauja. Tas ir atskats uz nelielu daļu no tiem brīnumainajiem, dažreiz neticamajiem, bet tomēr tikai patiesajiem notikumiem, ko pirmā Latvijas nacionālā parka inspektori piedzīvojuši uz Gaujas, pie Gaujas un tās pietekām, visvairāk – lašus sargājot. Mūsu saruna ar «pirmā iesaukuma» GNP aizsardzības inspektoru Māri Ansi Mitrevicu noris laivā, dodoties lejup pa Gauju no Siguldas, kur viņš dzīvo jau pusi gadsimta. Laikam nemaz nevarēja būt citādi ar cilvēku, kurš uzaudzis pie Baltezera, kas viņa bērnībā bijis pilns pa Gauju atpludinātajiem baļķiem, un visu mūžu nostrādājis Gaujas nacionālajā parkā.

– Šī ir jūsu piektā grāmata, bet daudz apjomīgāka. Jau daudzus gadus esat pensijā, nu ir laika rakstīt?

– Grāmatas būtu pārāk lepni teikts, jo pirmās četras – Aiz nākošā līkuma, kas veltīta plostniekiem, 99 Minhauzena padomi iesācējiem lašu duršanā, 111 Minhauzena padomi jaunajiem medniekiem, Minhauzens un boļševiku partija. 100 padomi politiķiem un deputātiem – ir ļoti kompaktas, vien dažus desmitus lappušu biezas. Cilvēks nekad nevar paspēt izdarīt visu, bet patiesībā visas grāmatas ir izprovocētas. Pirmā ir veltīta Gaujas plostniekiem, to mudināja rakstīt Mārtiņš Gaigals. Savulaik ne ar milzīgiem pasākumiem, bet virs vidējā līmeņa nodarbojos ar orientēšanās sportu, piedalījos Eiropas mežsargu orientēšanās sacensībās, un reiz Somijā šādā pasākumā bija sarīkots īpašs šovs – somu plostnieki dejoja un meta kūleņus uz baļķiem, visi bija šokā, un es, 20 gadus nestāvējis uz baļķa, uzkāpu un neiegāzos ūdenī. Mārtiņš Gaigals, kurš tolaik bija sācis rīkot plostnieka svētkus Strenčos, vaicāja, vai man neesot saglabājušies kādi materiāli par plostniekiem. Atteicu, ka 1960. gadā kā students piestrādāju pie plostniekiem, tad, plosta būdā esot, rakstīju arī dienasgrāmatu, ir arī dažas bildes. Tikai reizi mūžā esmu rakstījis dienasgrāmatu – divas nedēļas uz plosta. Sameklēju, un tā tapa burtnīciņa Aiz nākošā līkuma.

– Jums tolaik bija tikai 20 gadu. Kāpēc gājāt uz plostiem?

– Tolaik ar fizisku darbu bija grūti daudz nopelnīt, bet tur rubļus varēja dabūt, lielu čupu. Turklāt tā bija arī liela romantika.

– Re, kur jaunā paaudze – pīles izved savus pīlēnus rīta peldē!

– Re, kur bundža peld, bet tās mēs šodien nelasīsim. Es jums iedošu binokli, lai jauno paaudzi varētu labāk novērot. Tikai binokļa saiti lieciet kaklā, citādi būs plunkšķ. Ja jūs zinātu, cik ātri tas notiek, jo īpaši daudz mobilo telefonu izveļas no jaku kabatām... Ņemiet tālskati, šodien būs, ko redzēt.

– Un nākamā grāmatiņa?

– Kad otro reizi slimoju ar ērču encefalītu, ilgāku laiku gulēju Rīgā infekcijas slimnīcā. Garlaicības mākts, es sāku pierakstīt dažādus dīvainus gadījumus, ko biju pieredzējis savā darbā. Un dažās dienās es sarakstīju kādus 70 Minhauzena padomus iesācējiem lašu duršanā, pārējo pēc tam pierakstīju klāt. Piemēram, viens no tiem – durt nav jāmācās, jāmācās ir mukt.

– Un kā tapa Lašu stāsti?

– Pavisam citādāk. Ar 1974. gada rudeni, kad tapa Gaujas nacionālais parks, rīts sākās ar sarunām par to, kā gājis iepriekšējā naktī, proti, kā gājis ar maluzvejnieku tvarstīšanu. Stāstu ir bijis daudz, gribēju atstāt vēsturei. Tomēr pats galvenais šajā grāmatiņā ir Gauja.

– Pats esat makšķernieks?

– Kādus trīsdesmit gadus nebiju paņēmis makšķeri rokā, bet, kad sasniedzu 60 gadu vecumu, bija jāiet pensijā, un man uzdāvināja makšķeri. Kopš tā laika braucu kopā ar mazbērniem, viens no viņiem ir fanātisks makšķernieks. Bērnībā un jaunībā es biju ne tikai makšķernieks, bet fanātisks zivju ķērājs, liku tīkliņus, ķeseles... Tā bija mana galvenā nodarbošanās tajā laikā.

– Baltzezerā?

– Ne tikai. Šobrīd slavenā Vējupe kādreiz bija saaugusi pilna, mēs tur kāsām karūsas tā, ka kājas bija pat aplipušas ar dēlēm.

– Kas notika, kad pārstājāt?

– Grūti pateikt. Nevaru teikt, ka esmu kristāltīrs un godīgs, ka nekad neesmu palaidis nagus pret dabu, bet, kopš es sāku strādāt par Gaujas nacionālā dabas parka inspektoru, es nekad neesmu zivis čakarējis ne ar tīkliem, ne ar žebērkļiem... Nekad. Ne jau tādēļ, ka jutos baigi svēts un godīgs, bet ir kaut kas... Nevaru atbildēt, kāpēc. Mani bērnības draugi, mani satiekot, nesaprot mani, kā es varu skatīties uz zivīm un pats neko...

– Un medības?

– Būt šeit par dabas inspektoru un nebūt medniekam – tas nebija iespējams. Kādreiz bija milzīgs lērums aļņu, gluži vai dienesta pienākums bija viņus medīt. Kādus piecus sešus gadus kādi 15 vīri ar dažiem palīgiem katru gadu nodevām kādus 100 aļņus Valmieras gaļas kombinātam. Jo aļņi neļāva izaugt priedēm – Latvijas galvenajam kokam jau simtiem gadu.

– Jūs bērnībā zinājāt, ka profesija būs saistīta ar dabu?

– Nē. Dzīve ir pilna nejaušību. Visu dzīvi pavadīju pie Mazā Baltezera, ik pavasari, kad sāka nākt baļķi, ezers smaržoja pēc baļķiem. Jūlijā tur sabrauca ap 200 plostnieku, divas dienas svinēja baļķu sezonas beigas, dziedāja dziesmas, ko es jau tolaik samācījos. Pludināšanas meistars Ansis Zandovskis man teica, ka jāiet uz mežiniekiem, jo es esot īsts «pludiņš». Ir parupjš teiciens – bērnība beidzas ar grūtniecību, vīrieši nekad nekļūst pieauguši. Tā ir. Paskatieties uz tiem večiem, kas brauc ar tiem nolīmētajiem močiem – tas ir pierādījums šim teicienam. Man bija doma iet uz vēsturniekiem, gandrīz arī aizgāju.

– Jūs taču apgalvojat, ka vienmēr esat teicis to, ko domājis. Tādiem padomju laikos bija bīstami iet šādās profesijās.

– Nē, tā sanāca, ka aizgāju uz mežiniekiem. Pusgadu strādāju pludinātājos, bet koku pludināšana gāja uz galu, mani kā visjaunāko laida vaļā. Man piedāvāja dažādas mežziņa vietas, un viena no tām bija Siguldā. Piekritu. Man prasīja, kāpēc tur, es atbildēju – tur ir Gauja.

– Tad esat ļoti likumpaklausīgs, jo laikam tikai tādi var sekot līdzi tam, lai citi ievēro likumus?

– Iespēju robežās esmu atturējies pārkāpt likumu, un nekad neko sliktu neesmu darījis uz Gaujas. Likuma sargāšana jau arī ir adrenalīna alkas, tieši tāpat kā likuma pārkāpējiem – savas adrenalīna alkas.

– Kas tad jums bijis primārais – likums vai daba?

– Daba. Kāds tur likums? Visā pasaulē kino daudz runā par dabas sargāšanu, un amerikāņu filmās likuma sargātājs – no inspektora līdz reindžeram – agri vai vēlu sāk šķirot tos, ko tvarsta. Vieglākajos gadījumos vienkārši mutiski pabrīdina, visskarbākajos gadījumos sodu piespriež uz vietas. Es to neesmu darījis, bet šāvienu uz Gaujas bijis daudz, taču – kā brīdinājums.

– Tagad saka – misija un vīzija, bet ko jūs, tik daudzus gadus strādājot, esat turējis kā galveno mērķi.

– Neesmu no tiem, kas skaļā balsī piebalso visiem, kas skandē dziesmiņu par to, kā cauri sidraba birzij iet, ne zariņu nenolaužot, neesmu no ultrazaļajiem, kas neļauj nocirst nevienu koku. Es cienu dabu un neciešu, ja citi pret to attiecas ar necieņu. Protams, par cūcībām ir jāsoda, bet nedomāju, ka vienmēr ir jāliek cietumā. Bieži vien uzslava ir daudz iedarbīgāka. Teiksim, es uzslavēju, ja redzu, ka atpūtnieki savāc savus atkritumus un aiznes tos prom, neko neatstājot ierīkotajā atpūtas vietā.

Re, braucam garām melnajiem krastiem, tos pamatīgi nobrucinājuši 2010. gada un 2013. gada plūdi, krasti ir pamatīgi izskaloti. Un tur, augšā, ir Ķeizarkrēsls. Superpanorāma paveras uz Gauju.

– Vienmēr esat aktīvi paudis savu viedokli par dažādiem jautājumiem. Ko rūdīts dabas sargātājs kā jūs saka par ik pa laikam uzliesmojošo sadursmi starp neskartās dabas un tūrisma interešu aizstāvjiem?

– Pieņemsim, Siguldu tālajos Livonijas laikos sauca par Livonijas Šveici. Kāpēc? Dēļ tālā skata. Visās vietās pasaulē, kur paveras tāls skats, cilvēkiem patīk priecāties un sajust dabas skaistumu. Tādu skatu vietu Siguldā bijuši simtiem gadu un, protams, ka skatu vietas vajag kopt, bet ideālās skatu vietas ir tādas, ka nejūt cilvēka roku, proti, nejūt to, ka ir izcirsts, lai pavērtos skats. Tagad biotopu spečuki kategoriski protestē pret koku izciršanu, kompromiss netiek meklēts. 1927. gadā uz Sietiņieža klints uzstādīja akmeni, kurā iekalts: «Skaties uz skaisto Latviju un priecājies par to.» Protams, cilvēkam ir jāredz tā zeme, kurā dzīvo, citādi – dzīvojam katrs savos krūmos. Guntis Eniņš pirms 30 gadiem teica – kam pieder šis tālums? Nacionālie parki pasaulē tāpēc arī eksistē, lai tālums piederētu visiem.

Tuvojamies Velnalas klintij. Man te patīk. Kad skatos uz senajiem uzrakstiem klintīs, es daudz fantazēju par to, kādos apstākļos tas ticis iegravēts. Ir viens uzraksts, par ko domāju īpaši, tas ieskrāpēts, domāju, strap abiem pasaules kariem. Emija Dronžeiko. Kas viņa bija? Kas tas bija par džeku, kurš iegravēja? Cilvēki ir dažādi, ir iegravējumi arī no 19. gadsimta sākuma. Mūsu laikos cilvēkus audzina, ka tā nevajag, un skaidrs – tā nevajag, bet es viņus saprotu.

– Pats esat tā darījis?

– Labs jautājums. 1961. gadā es vēl nezināju, ka strādāšu par dabas aizsardzības inspektoru, un man arī nebija neviena, kas atgādinātu, ka tas ir slikti. Tā gada vasarā, braucot pa Gauju ar mazu baļķu plostiņu, uz kura bija uzbūvētas divas teltis, uz plosta bijām divi džeki un divas meitenes, braucām apmēram šo pašu posmu. Nesen biju lasījis Tūra Heijerdāla grāmatu par Kontiki, un es Katlapa iezī ieskrāpēju Kontiki N+1. Šis uzraksts nu ir pazudis. Jā, vēl esmu bērnībā čiepis ābolus un vēl, kad biju maziņš, esmu čurājis biksēs, nu un? Kaut kur augšpus Cēsīm, iespējams, baltajā iezī krievu laikos bija ieskrāpēts «latviešiem stipriem būt». Uzraksti mēdz būt dažādi.

– Jūs tagad daudz strādājat ar jauniešiem, gatavojat sev jauno maiņu, ejat reidos sabiedriskā kārtā. Jūsu gados daudzi laimīgi sēž pie televizora, bauda pensiju. Negribas mest mieru?

– Airus nolikšu tikai tad, kad nolikšu karoti. Kopš 2009. gada vairs neesmu inspektors, bet tas jau nenozīmē, ka mani, tāpat kā maluzvejniekus rudeņos, neurdītu nemiers un nevilktu pie upes. Teiksim, esmu mednieks, gaidu slēpnī, dzirdu šāvienu, tad zvanu visiem tuvākās apkārtnes medniekiem, lai noskaidrotu, kas un kā. Ja nenoskaidroju zvanot, tad kopā ar citiem dodos noskaidrot. Teikšu atklāti – ir bijis tā, ka pametu it kā svarīgas tikšanās, jo lielas ziepes dabā vienmēr ir vissvarīgākās. Starp citu, man būtu žēl, ja mājās skatītos televizoru tad, kad varētu būt uz Gaujas.

– Kad būs nākamā grāmata?

– Būs. Viena ir jau gandrīz gatava. Esmu apkopojis dažādus gadījumus, kuros esmu iekūlies un par kuriem citi smējušies kā traki un teikuši – kā var tik stulbi izdarīt? Un vēl vienai grāmatai jābūt par malumednieku tvarstīšanu. Ja paspēšu, būs vēl viena – gandrīz vai memuāri.

– Ja mamma nebūtu atbraukusi atpakaļ no bēgļu gaitām Vācijā, vai jūsu profesija, paliekot Rietumos, būtu saistīta ar dabu?

– Nezinu. Nevaru prognozēt. Mēs ar māmiņu un māsu atbraucām atpakaļ 1945. gadā, tēvs palika Rietumu daļā, pēc tam nokļuva Austrālijā. Atbildēšu romantiski – es būtu krokodilu Dandija rokaspuisis jeb izpalīgs Blūmentālam no Dundagas. Godīgi – nav ne jausmas, jo cilvēku veido apstākļi.

Mans tēvs bija fanātisks makšķernieks. Manas pirmās bērnības atmiņas – Baltezers ir pilns ar baļķiem, tēvs mani paņem aiz padusēm un aiznes līdz baltai laivai; tajā ir trīs makšķeres – katra uz savu pusi. Domāju, tajā laikā man varēja būt gadi trīs. 1944. gada 26. augustā mēs no Rīgas devāmies uz Vāciju, kā daudzi tajā laikā.

– Nav dusmas par likteni?

– Kara laika likteņi ir bezgalīgs un neiztirzājams stāsts. Mēs ar tēvu sarakstījāmies kopš 1956. gada. Austrālijā man ir pusbrālis, jo tēvs otrreiz apprecējās ar latvieti, kurai arī bija dēls. Mana pusbrāļa pusbrālis karoja Vjetnamā pret komunistiem. Pasaule ir maza.

– 1988. gadā uzrakstījāt rakstu Ko mēs pļausim pēc simt gadiem?, iesniedzāt publicēšanai, un, lai arī jau bija Atmodas laiki, to nepaņēma Padomju Jaunatne, bet nopublicēja Literatūra un Māksla. Toreiz satraucāties par to, vai mežsaimniecība ir tālredzīga. Ko jūs šodien atbildētu uz jautājumu – ko mēs pļausim pēc simt gadiem?

– Esmu cieši pārliecināts, ka mežos pļausim priedes, tādas, kas audzētas koksnes ieguvei. Nepļautas paliks sidraba birzis.