Mitrohina latviskais blūzs
Jau rīt, 22. novembrī, mūzikas namā Daile notiks interesants un kaut kādā ziņā pat unikāls koncerts – pazīstamais ģitārmeistars Vjačeslavs Mitrohins atskaņos savu jaunāko programmu Latviešu blūzi. Tā iemūžināta arī albumā, kas tiks prezentēts šajā koncertā.
Šoreiz dziedās latviešu valodā
Jau aptuveni pusgadsimtu uz latvju lielās rokskatuves esošais ģitārists Vjačeslavs Mitrohins pazīstams kā dažādu vadošo grupu mūziķis (70. gadu vidū viņš kļuva par Raimonda Paula izveidotā ansambļa Modo dalībnieku, 80. gadu vidū izveidoja pats savu grupu ARS, vēl pēc desmit gadiem nodibināja Mitrokhin’s Master Band utt.), bet laikam vēl labāk - kā teicama noskaņojuma radītājs dažādos restorānos un mūzikas klubos, bet šoreiz ģitārists atskaņos nedaudz citādāku programmu. Latviešu blūzi piedāvās Raimonda Paula, Zigmara Liepiņa, Ulda Stabulnieka, Vjačeslava Mitrohina un Aivara Hermaņa dziesmas blūza stilā. Turklāt - latviski, kas Vjačeslavam tomēr nav dzimtā valoda, turklāt līdz šim, kā jau rokmūziķis, viņš lielākoties dziedājis angļu valodā. «Es arī agrākos laikos mēdzu dziedāt latviski, bet šoreiz šādu dziesmu ir daudz - vesela programma. Kad tolaik filharmonijā bija grupa ARS, daudz braukājām ar koncertiem pa Padomju Savienību, un arī tad dziedāju latviski, bet tās bija tikai atsevišķas dziesmas, piemēram, Vārdi, vārdi. Tolaik programmu vajadzēja dalīt, lai parādītu, ka mums ir gan latviešu dziesmas, gan citās valodā izpildītās. Nebija jau jēgas tajā laikā dziedāt Krievijā visu programmu latviski, klausītāji tāpat nesaprastu. Pēdējos gados, šķiet, no kāda 1995. gada, vispār vairs nedziedāju latviski: sākās kapitālisms, modē bija angļu un amerikāņu mūzika - Ēriks Kleptons, Bī Bī Kings un citi. Šobrīd to vairs nevajag darīt - dziedāsim latviski,» skaidro Vjačeslavs. Kopā ar Mitrohinu koncertā mūzikas namā Daile uzstāsies instrumentālā grupa ar iespaidīgu sastāvu - Aivars Hermanis (ģitāra), Raimonds Macats (taustiņi), Juris Širokovs (bass) un Ainis Zavackis (bungas).
Dziesmas ar blūza kodu
Šoruden klausītājiem jau radās iespēja dzirdēt šī projekta paveikto latviešu blūza programmas kultivēšanā - tas notika mūzikas un mākslas festivālā Bildes, tajā pašā mūzikas namā Daile. Lai gan tika nospēlētas tikai pāris dziesmas, jau toreiz klausītāji bija sajūsmā par latviešu skaņražu prasmi iekodēt blūza atslēgu pat četrdesmit gadus senos sacerējumos. Ja interneta resursi neviļ, tad pirmoreiz blūza nosaukumu latviešu estrādes žanrā savās dziesmās iemūžināja komponisti Aivars Krūmiņš (Blūzs, 1971) un Uldis Stabulnieks (Miglas blūzs, 1972). Abas šīs kompozīcijas izpildīja Viktors Lapčenoks. «Ņēmām dziesmas, kuras var pārveidot blūza skanējumā vai arī kuru nosaukumā bija vārds «blūzs» -Komunālais blūzs, Miglas blūzs, Kaimiņu blūzs un vēl dažas. Vai arī Ceļš uz mājām, kas ir amerikāniski tīrs blūzs. Vai Raimonda Paula un Jāņa Petera Ai, dundur, kas gan vairāk bija roka stilā, bet tai bija tāds savdabīgs blūza kods - šādas dziesmas arī ļoti labi pārveidojas blūza stilā. Ideja bija vienā programmā apvienot dziesmas, kuras rakstītas Latvijā un ir šajā stilā. Latviešu blūzi - tas nozīmē, ka mēs spēlējam dziesmas blūza stilā, nevis spēlējam blūzu. Kad ķīnieši sāk spēlēt roku, viņi taču arī nekliedz pa visu pasauli, ka spēlē ķīniešu roku - tas būtu smieklīgi. Mēs no jauna blūzu izveidot necenšamies. Līdz šim mums taču bija gan latviešu pops, gan latviešu dance, gan latviešu džezs, bet blūza nebija. Bet mēs ierakstījām albumu un arī izveidojām programmu, lai paralēli citai mūzikai ir arī blūza variants,» skaidro Vjačeslavs.
Arī bez pieminēšanas nosaukumā blūza un afroamerikāņu mūzikas izteiksmes līdzekļi bijuši tuvi un saistoši virknei redzamāko komponistu, to vidū Mārtiņam Braunam, Jānim Lūsēnam, Zigmaram Liepiņam un, protams, Raimondam Paulam. Piemēram, Zigmara Liepiņa Ķiršu lietus šoreiz pārveidots, kā izteicās Vjačeslavs Mitrohins, «blūza sarunvalodā»: «Gribējās tai iedot to labo blūzīgo noskaņu.» Koncertprogrammā dažās dziesmās paņemts arī kāda pasaules hita motīvs, kas iekļaujas kopējā noskaņā, piemēram, Čaka Berija slavenais Johnny B. Goode būs ļoti pārsteidzošā versijā.
Nav kauns spēlēt arī uz ielas
Pēdējos gados Vjačeslavs Mitrohins lielākoties bijis manīts spēlējam Vecrīgas krogos vai āra kafejnīcās - gan ar Mitrokhin’s Master Band, gan citos sastāvos. Nupat valsts svētkos viņš spēlēja alus krogā Brālis. Šoreiz gan viens, taču izskanēja arī vairāki gabali no jaunās programmas. «Tas bija tikai nedaudz kādu kapeiciņu nopelnīt un patrenēties,» ar roku atmeta ģitārists. «Kad šīs dziesmas spēlē vairāk, vari arī daudz labāk to izdarīt - neskaties burtnīcā, visu zini no galvas. Man gan vienam pašam spēlēt garlaicīgi, bet - cilvēkiem patīk, lai tā būtu. Piemēram, sestdien kāds nevarēja spēlēt brīvdabas parkā Egle, nospēlēju. Lai patrenētos - ja spēlē publikai, programma apgūstas ātrāk, nekā vienam pašam mājās sēžot.»
Ja koncerts mūzikas namā Daile būs veiksmīgs, tad tiem būs turpinājums arī citviet gan Rīgā, gan arī Latvijā. «Protams, bez reklāmas nekur - vairs nevar kā padomju laikos, kad pietika kaut vai tikai uzrakstīt uz žoga par rokmūzikas koncertu un bija pilna zāle, šie laiki beigušies jau sen,» smaida Vjačeslavs. Taču viņš joprojām spēlē un spēlēs arī muzikālajos klubos, kas netiks atstāts novārtā, taču «gribas tomēr spēlēt bišķiņ citā līmenī, pabraukāt pa koncertiem». Par spēlēšanu izklaides vietās mūziķis nekaunas, lai gan bieži vien ir acīmredzami, ka tur viņa spēlētprasmi nenovērtē un varbūt pat nedzird, kas skan no skatuves. «Tas ir profesionāls darbs - es uzskatu, ka muzikantam jāspēlē visur, pat uz ielas! Labi, es uz ielas nespēlēju, mans darbs ir vasaras kafejnīcās, bet citiem patīk tieši šis ielu muzikanta darbs. Un tas nav nekāds kauns! Viņš taču neprasa tev pastieptu roku - iedod 20 centus! Starp citu, ārzemēs ļoti daudzi pat nevēlas tikt uz lielās skatuves, viņiem ir kaifs spēlēt tieši uz ielas! Kāpēc ne, ja cilvēki klausās un aplaudē!» norāda ģitārists.
Lai gan Liepājā dzimušais un augušais Vjačeslavs Mitrohins ir uz skatuves no 1968. gada, izdevis jau piecus soloalbumus, piedalījies dažādās grupās un projektos, audzināt jauno ģitāristu paaudzi viņš īpaši neraujas. «Laika īpaši nav, turklāt ir tādi cilvēki, kas atnāk un pamēģina uzspēlēt vienu vai divas stundas un saprot, ka tas nav tik vienkārši. Bet tas ir darbs, turklāt - to vajag gribēt darīt,» prāto ģitārists. «Esmu arī daudziem teicis - jums ir jēga tos trīs akordus iemācīties?! Paši varat paņemt grāmatu internetā un to izdarīt vai arī Youtube iemācīties kaut ko trinkšķināt. Ja grib nopietnāk spēlēt, tad vajadzīga arī nopietnāka pieeja.» Tiesa, tā saucamajās meistarklasēs viņš savu māku neliedz. «Es netaisos izlikties par ģēniju, bet, ja kādu tas interesē, tad labi.