«Bieži sev uzdodu jautājumu – vai māksla man ir pareizākais ceļš? Un atbilde ir – jā, citādi nemaz nevarēja būt. Tomēr izdevīgi tas noteikti nav,» saka māksliniece Margrieta Griestiņa, kura kopā ar domubiedriem sarīkojusi jaunu mākslas festivālu MABOCA.
Madonā - mākslas festivāls
Madonā atklāts mākslas festivāls - mākslas un biznesa biennāle MABOCA jeb Madona Bunch of Cool Art; tas norisinās gan publiskās un ikdienā visiem pieejamās vietās, gan privātās telpās Madonas pilsētas centrā - mākslas darbi izvietoti Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, 1. vidusskolā, patērētāju biedrības aktuzālē, veloveikalā, Saieta laukumā, viesnīcas Madona restorānā, kinoteātrī Vidzeme un citviet. Festivālā piedalās Latvijas mākslinieki (Ainārs Kamoliņš, Amanda Ziemele, Elīna Vītola, GolfClayderman, Ieva Putniņa, Ivars Grāvlejs, Kaspars Groševs, Katrīna Čemme, Kristers Gontarevs, Ojārs Pētersons un citi), bet starptautisku vērienu pasākumam nodrošina amerikāņu mākslinieka Aleksandra Aizi (Alexander Iezzi) un franču mākslinieka Kamilla Laureli (Camille Laurelli) piedalīšanās. Festivāla atklāšanas dienā notika mākslinieku performances, tetovēšanas darbnīca un mākslinieku apvienības GolfClayderman modes skate, bet naktī norisinājās koncertprogramma Brīnumu nakts’10, kas šogad bija orientēta uz elektronisko mūziku un hiphopu. Festivāla norises laikā tiek solīti vēl citi pārsteigumi mākslā un mūzikā.
Viena no festivāla organizētājām - māksliniece Margrieta Griestiņa - stāsta, ka jaunā festivāla idejiskās saknes meklējamas mūzikas pasākumā Brīnumu nakts, kas šogad svin pastāvēšanas desmitgadi un nu jau ir kļuvis par jaunā mākslas festivāla sastāvdaļu. «Gribējām visu vērst lielāku un apjomīgāku,» atzīst Margrieta Griestiņa. Jaunā festivāla mērķis ir popularizēt laikmetīgās mākslas parādības. Madonas novada Radošā grupa apzināti arī izvēlējušies mākslas darbus izstādīt ne tikai tradicionālās mākslas telpās, bet arī vietās, kurās māksla nekad nav bijusi izstādīta.
«Jaunajai paaudzei noteikti vajag šādu festivālu, tas viņiem ir interesants, bet pārējie, piemēram, vidējās un vecākās paaudzes pārstāvji, droši vien bez tā varētu iztikt, jo viņiem vienkārši ir citas intereses, kādas nu visiem ir - ģimene, sadzīviski pienākumi... Tomēr izstādes norisinās arī tādās vietās, kurās mākslas darbus var aplūkot arī tie, kas uz izstāžu zāli nenāks, tāpēc uzskatu, ka arī tā sauktie nejaušie skatītāji ir mūsu potenciālā publika,» saka Margrieta Griestiņa. Māksliniece atklāj, ka uzņēmēji, piedāvājot savas biznesa telpas mākslas darbu izstādīšanai, bijuši ļoti atsaucīgi un ieinteresēti, pat šajā projektā saskatījuši iespējamu izdevīgumu. Arī pilsētas varai izdevies pierādīt, ka «šis ir vērtīgs un nepieciešams projekts, kas augļus sniegs ilgtermiņā». Festivāla organizētāja tomēr nav pārliecināta, vai šim pasākumam būs arī turpinājums. «Šobrīd šķiet, ka galīgi negribētos vēl kādu reizi to taisīt, bet nezinu, ko domāšu tad, kad festivāls beigsies,» viņa nosaka un piebilst, ka šāds pasākums tomēr ir būtisks Madonai, jo tas ne tikai sekmē mākslas attīstību un izpratni. «Pašiem šeit ir jādzīvo un gribas, lai ir interesantāka dzīvošana. Protams, ka Madonai ir ļoti liels potenciāls, te ir ļoti laba mākslas skola, bet pilsētā labi attīstīta ir sporta nozare, savukārt kultūra nav īsti definējusies.»
Veiksmīgie lēmumi
Lai gan skolas gaitas uzsākusi Rīgas Franču licejā, Margrieta Griestiņa šo prestižo skolu nomainījusi uz Jaņa Rozentāla mākslas skolu, kurā stājusies uz labu laimi un tikusi uzņemta. Latvijas Mākslas akadēmijā iestājusies Glezniecības nodaļā, taču pēc pāris gadiem pārgājusi uz Vizuālās komunikācijas nodaļu, kurā iegūts gan bakalaura, gan maģistra grāds. Studiju laikā Erasmus programmas ietvaros studējusi Berlīnē, bet jau pēc studijām bijusi mākslas rezidencē Sicīlijā. «Pāriešana no glezniecības uz Vizuālās komunikācijas nodaļu bija viens no veiksmīgākajiem lēmumiem manā mūžā. Gribēju apgūt dažādas multimediju un audiovizuālās tehnikas un tā tālāk, un man paveicās - tur varēju iemācīties ne tikai mākslas lietas, bet arī vispārīgas, Vizuālās komunikācijas nodaļā varēja to dabūt pilnā mērā. Šajā nodaļā ir ģimeniska atmosfēra, dzīves gudrības un negudrības - pilnā apjomā.»
Solo komandā
Jaunā māksliniece jau no paša sākuma sevi aktīvi pieteica mākslas vidē, personālizstādes sekoja cita citai, bet nu jau divus ar pusi gadus viņa kopā ar Akselu Bruku apvienojušies GolfClayderman - mūzikas, sporta un mākslas sabiedrībā ar neierobežotu atbildību. Veidojot performances, mākslas notikumus un darbus, abi parakstās ar vienotu segvārdu.
Māksliniece stāsta, ka apvienība izveidojusies 2016. gadā ar modes skati Neredzamais lauks. «Par modes skates mēli bijām izvēlējušies golfa laukumu, bet muzikālajam noformējumam - Ričarda Klaidermana mūziku. Dienu pirms pasākuma atnāca modes blogeris un tā pasākuma vadītājs Deniss Ševeļovs, kritiski visu novērtēja un pateica, ka pietrūkst haštags [mirkļbirka, tēmturis ir vārds vai frāze bez atstarpēm, kas sākas ar # zīmi]. Salikām kopā scenogrāfiju ar skaņu, un kaut kādā veidā haštags nostrādāja, to turpināja lietot arī pēc pasākuma, un šķita loģiski to saglabāt, turpināt izmantot,» skaidro Margrieta Griestiņa.
Mākslas kritiķi uzskata, ka GolfClayderman komentē ikdienu, realitāti, neseno vēsturi un popkultūras ietekmi uz kolektīvo apziņu, ka abi mākslinieki ir radījuši oriģinālu un nonkonformistisku mākslinieciskās izpausmes veidu.
«Es vienkārši sapratu, ka nav nekādas nepieciešamības taisīt personālizstādes. Daudz vieglāk ir darboties divatā nekā vienam, man arī nav vēlmes «strādāt uz savu vārdu», lai tas pamazām veidojas kā atpazīstamības zīme, tas man neinteresē. Divatā ir daudz lielākas iespējas, vienā projektā var izdarīt divas reizes vairāk, nav vairs man motivācijas strādāt vienai,» atklāta ir māksliniece. «Mēs viens no otra esam atkarīgi kā darbaspēks, ar ko var rēķināties.»
Atstājot lielpilsētu
«Es ieprecējos Madonā,» smaidot saka rīdziniece Margrieta Griestiņa. Pērn kopā ar vīru viņa pārcēlusies uz dzīvi Madonā, īsu laiku arī strādājusi pilsētas novadpētniecības muzejā, pasniegusi mākslas skolā, bet vēlāk pievērsusies mākslas festivāla organizēšanai. «Madona ir forša. Šeit ir svaigs gaiss, te var labi nodarboties ar sportu. Vasarās vispār ir brīnišķīgi, ka nav jāsutinās pilsētā uz asfalta, bet var būt tur, kur visapkārt ir ezeri, brīnišķīga daba. Protams, ka pietrūkst domubiedru, pietrūkst cilvēku. Ne tikai es, arī mans vīrs ir radošas profesijas pārstāvis, tāpēc mazliet grūtāk ir tas, ka ārpus Rīgas ir mazāk iespēju realizēt radošus projektus,» saka māksliniece.
Tomēr dzīvošana mazpilsētā esot izdevīga arī tāpēc, ka, mazāk darot, vienalga var izdzīvot. «Te ir mierīgāk, te ir klusāk. Te var piekopt veselīgāku dzīvesveidu. Te ir maz cilvēku, ko satikt. Citreiz man tas nepatīk, bet dažreiz tas ir patīkami. Es jau esmu diezgan sabiedriska, bet Madonā vienkārši ir maz sabiedrības,» secina Margrieta Griestiņa. Labā ziņa ir tā, ka viņa «uz pilnu jaudu sportiskā variantā» sākusi braukt ar riteni un jau sapņo par vasaru, ko varēs pavadīt, sauļojoties pie ezeriņa un lasot grāmatas. «Līdz tam vēl jānonāk. Pēdējā laikā visa enerģija tika veltīta festivāla rīkošanai, visu laiku ir bijis ko darīt un būs vēl vismaz mēnesi, kamēr norisināsies festivāls. Vasaras sākumā GolfClayderman būs divas izstādes - Viļņā un galerijā Alma Rīgā. Tālāki plāni? Atpūsties. Nodarboties ar riteņbraukšanu, uzspēlēt basketbolu, kaut kā tā... Un atrast darbu,» saka Margrieta Griestiņa. Un vislabākais novēlējums jaunajam mākslas festivālam būtu - lai tas notiek vēl kādu reizi.
MARGRIETA GRIESTIŅA