Jo mūžīga ir tikai mīlestība. Vijai Artmanei – 90
«Trakā mākslā es biju ienākusi, un tas ir brīnišķīgi, ka tāda māksla ir un ka Dievs mani uz šī ceļa bija uzvedis. Šai mākslai es kādu laiku – piecdesmit gadus no sava mūža – varēju kalpot pēc vislabākās sirdsapziņas. Dažkārt arī ar milzīgām neveiksmēm, bet pamatā – lielu atzīšanu. Tagad varu teikt, ka man tomēr ir laimējies.» Tā savā grāmatā Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves raksta Vija Artmane.
Šodien, 21. augustā, atzīmējot mūsu teātra skatuves karalienes 90. dzimšanas dienu, vēlreiz pārlapoju viņas 2004. gadā izdotos memuārus, kuros aktrise ir uzdrīkstējusies atklāt plašākai sabiedrībai noklusēto, izgaismojot savu nemaz ne tik laimīgo privāto dzīvi un nozīmīgākās lomas Dailes teātrī - jo viņa bija zvaigzne, kura varēja atļauties pati sevi spodrināt, un ne mums tagad spriest par viņas dzīves notikumiem un izdarītajām izvēlēm -, pārskatīju Vijas Artmanes skaistākās teātra un kino lomu fotogrāfijas un ar milzīgu cieņu pret izcilo aktrisi, kura vienmēr ir bijusi, ir un būs latviešu teātra leģenda un simbols, pārcilāju atmiņā viņas stāstīto mūsu pēdējā tikšanās reizē - intervijā Neatkarīgajai 2007. gada augustā.
Radīta lidošanai
Vija Artmane nenoliedzami ir viena no izcilākajām 20. gadsimta latviešu teātra un kino aktrisēm, kuras radošajā kontā ir vairāk nekā 80 lomu uz Dailes teātra skatuves un ap 50 - kinofilmās. Skaista, apbrīnota, pielūgta un dievināta, par viņas personības spēku un izcilo talantu aktiermākslā slavēta, cienīta un augstu vērtēta ne tikai Latvijā, bet arī visā Padomju Savienībā. Un - jā, arī daudz aprunāta, apskausta un par ietekmīgo sabiedrisko dzīvi un jaudīgo karjeru komunistiskajā partijā pelta un nicināta. Tikai viņa pati zina, ko no viņas prasīja pieņemt sava laikmeta diktētos skarbos nosacījumus, bet tieši padomju gadi, kas ļāva nokļūt uz milzīgi lielas skatuves visdažādāko tautību skatītāju priekšā, bija aktrises ilgstošais uzvaras gājiens.
«Man ir bijuši dažādi dzīves posmi, bet es vienmēr esmu pacietusi visu - kā dara pāri, kā neatzīst, kā nepieņem, kā apskauž, kā aprunā, kā sagādā pretestību kolēģi, kuri paši nav no tā pasargāti. Visbiežāk pie kājām pieķeras tieši tam putnam, kas ceļas augstāk, kas ir radīts lidošanai...» viņa vēlāk raksta savā atmiņu grāmatā.
Smiļģa azotē
«Par sevi varu teikt, ka esmu ļoti laimīga, ka man ir bijusi tāda dzīve, ne citāda, ka esmu ienākusi un strādājusi tieši teātrī. (..) Šo mākslu nevar kopt cilvēki, kam nav šīs pašaizliedzības sevi pilnīgi atdot un upurēt cilvēkiem. Ir jābūt aicinājumam to darīt, un ir jābūt lielai pārliecībai, ka tu gribi to darīt! Nav saprotams, kas aktieri pamudina šo ceļu iet. Tas ir liktenis,» tā, analizējot savu dzīvi, raksta Vija Artmane.
Liktenis viņu visu mūžu gan nesa slavas augstumos, gan spieda zemu pie zemes. Alīda Vija Artmane piedzima 1929. gada 21. augustā Tukuma apriņķa Kaivē, kur tēva vecākiem - Ansim un Karlīnai Artmaņiem - piederēja jaunsaimniecība Dekšņi. Artmaņu dēls Fricis Arnolds (1910-1929) apprecēja poļu izcelsmes laukstrādnieci Annu Regīnu Zaborsku (1903-1975), taču pavasarī lauku darbos viņam plīsa vēderplēve un viņš nomira vēl pirms meitas dzimšanas. Vijas bērnība daļēji aizritēja Sēmes pagasta Dekšņās, kur dzīvoja tēva māsas ģimene. Sešu gadu vecumā māte meiteni aizsūtīja pie bezbērnu zemnieku ģimenes, kas dzīvoja starp Iecavu un Baldoni, un tur mazā Vija Alīda Artmane arī uzsāka skolas gaitas. Bet 30. gadu vidū viņa pārcēlās uz dzīvi Rīgā pie mātes.
Teātrī uz iestājeksāmeniem Dailes teātra II studijā viņa iegāja 16 gadu vecumā, vēl turpinot mācīties Rīgas 3. vidusskolā. Un 1949. gada 16. oktobrī Vija Artmane kļuva par Dailes teātra aktrisi.
«Man ir ļoti mīļš tas dzīves periods, kuru esmu nostaigājusi kopā ar Dailes teātri, kopā ar šo brīnišķīgo mākslu par cilvēku. Esmu laimīga, ka man pieticis drosmes būt laimīgai, būt mīlētai un mīlestību dot pretī,» raksta Vija Artmane. Viņa piedzīvoja galvu reibinošus panākumus ne tikai teātrī, bet arī kino, turklāt, kā viņa pati atzinusi, nekad nav cīnījusies par savu vietu uz skatuves, nekad nevienu lomu nav prasījusi - tās viņai sekoja cita pēc citas. Jo, jau uzsākot darbu teātrī, viņa ātri nokļuva Dailes teātra dibinātāja un galvenā režisora Eduarda Smiļģa (1886-1966) azotē, un pirmie lielie panākumi atnāca 1953. gadā ar Džuljetas lomu Šekspīra lugā Romeo un Džuljeta, kur viņas partneris bija Eduards Pāvuls. «Mans Romeo bija pasakains, es biju saviļņota un nekaunos atzīties - es viņā biju bezgalīgi iemīlējusies.»
Tieši Eduards Smiļģis kļuva par Vijas Artmanes lielo skolotāju krietnu 17 gadu garumā. Viņš netika pasniedzis nevienu stundu, bet iedeva mācību visai dzīvei. Un viss, ko aktrise pie Smiļģa tika nospēlējusi, viņai vēlāk likās ļoti dārgs un mīļš - lai arī prasījis no viņas pārmērīgi daudz. Jo viņš prasījis sevi saplosīt, izpostīt, upurēt. «Jā, viss tika pakārtots teātrim - dzīve, mīlestība, darbs. Viss tik nemanāmi un tik blīvi sagūla pār mani. (..) Kad Smiļģis nomira, es otrreiz savā mūžā paliku bārene. Biju tik ļoti noskumusi, ka vārdos to nevar izteikt. Tagad, pēc tik daudziem gadiem, varu atzīties, ka tik nobēdājusies es nebiju pat tad, kad vīrs nomira,» aktrise raksta savā grāmatā.
Bet ļaudis trina mēles
Jaunā aktrise, kura jau 1953. gadā apprecējās ar savu kolēģi Artūru Dimiteru (1915-1986) - jo tolaik abu mātes bija briesmīgi uztraukušās, ka viņi dzīvo neprecēti, un tas esot ļoti izlaidīgs dzīvesveids -, filmēties sāka 1956. gadā, un pirmā bija Rutas loma Rolanda Kalniņa filmā Pēc vētras. Bet par savas kino karjeras īsto sākumu Vija Artmane uzskata nākamo - Daces Straumes - lomu režisora Pāvela Armanda filmā Kā gulbji balti padebeši iet (1957), kur viņa izveidoja brīnišķīgu duetu ar Valdemāru Zandbergu. Filma izdevās un dāvāja aktrisei lielu prieku, tikai to aizēnoja konflikts ģimenē - jo Vija Artmane bija sava pirmā bērniņa gaidībās, bet ļaudis mēļoja, ka bērns nemaz neesot no vīra... Griba iejaukties aktieru privātajā dzīvē jau tolaik bija pārmērīga, turklāt aktrises vīrs, kurš par viņu bija 14 gadus vecāks, visu mūžu esot bijis šausmīgi greizsirdīgs. Arī turpmākajos gados par Viju Artmani baumoja diezgan daudz, un tas galvenokārt skāra tieši aktrises privāto dzīvi. Vīriešu uzmanības apliecinājumu teātra primadonnai, protams, netrūka, bet no sava vīra viņa neizšķīrās. Tomēr dzīves nogalē, gremdējoties atmiņās, aktrise atzina, ka abu laulību nevarēja uzskatīt par veiksmīgu.
Vijas Artmanes filmogrāfija ir ļoti iespaidīga, vai ik gadu pa jaunai kino lomai - daiļo un talantīgo latviešu aktrisi filmēt gribēja ne vien Rīgas kinostudijā, bet arī visas plašās Padomju Savienības kinostudijās. «Nevaru lepoties, ka tās visas bijušas izcilas filmas un lomas, bet filmēšanās tomēr bija izraušanās no ikdienas. Es varēju būt pilnīgi mierīga, jo aktiera meistarība neierūsēja, profesionalitāte saglabājās.»
Vijas Artmanes pēdējā kino loma bija Katrīna Otrā Krievijas režisora Iļjas Hotiņenko vēsturiskajā drāmā Золотой век 2003. gadā. Tajā pašā gadā aktrise saņēma Spēlmaņu nakts teātra balvu par mūža ieguldījumu, bet 2007. gada rudenī - Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu par mūža ieguldījumu kinematogrāfijā un Triju Zvaigžņu ordeni par mūža ieguldījumu latviešu teātra un kino mākslā.
Risks un uzdrīkstēšanās
Jau pirms savas 50. dzimšanas dienas Vija Artmane tuvākajiem draugiem bija pavēstījusi, ka ies prom no teātra, tomēr daudzi nākamie gadi izvērtās par spraigu un radošu laika posmu. Savā jubilejā aktrise saņēma trīs dāvanas. Viena no tām bija titulloma izrādē Elizabete, Anglijas karaliene (režisors inscenētājs Arnolds Liniņš, režisore - Aina Matīsa), kas savu pirmizrādi piedzīvoja 1980. gada 20. jūnijā. Otra - Džūlija Lamberte filmā Teātris, ko 1978. gadā Vijai Artmanei dāvāja režisors Jānis Streičs. Un trešā bija dokumentāla filma Saruna ar karalieni, datēta ar 1980. gadu. To, filmējot sezonas garumā, leģendārajai aktrisei veltīja režisors Juris Podnieks, kurš bija viņas radošais krustdēls.
Viņas dzīve bija piesātināta ar pienākumiem un darbu, un savu pēdējo pirmizrādi Dailes teātrī aktrise piedzīvoja 1997. gada 1. maijā teātra Mazajā zālē Ģirta Nagaiņa iestudējumā par Zentu Mauriņu, atzīmējot viņas simtgadi - Sirdij ir spārni. Tolaik tikai retais zināja, ka Vija Artmane jau bija pārcietusi smagus insultus, kas radīja grūtības atcerēties tekstu, un atgriešanās uz skatuves, protams, no aktrises puses bija reizē risks un uzdrīkstēšanās.
Tuvojoties 70 gadu slieksnim, aktrise, kurai jau pāris gadu repertuārā nebija jaunu lomu, nolēma atvadīties no Dailes teātra, lai - atgrieztos Lāčplēša ielā 25, vecajā Dailītē, kur aktrise reiz iesāka savu dzīvi mākslā un kurp viņu tobrīd aicināja Jaunā Rīgas teātra galvenais režisors Alvis Hermanis. Viņš bija iecerējis iestudēt Puškina stāstu Pīķa dāma, un savu pirmizrādi tā piedzīvoja 1998. gada 8. maijā. Turpat Vija Artmane arī simboliski noslēdza savas skatuves gaitas - ar Stendāla lomu režisora Alvja Hermaņa iestudētajā Stendāla Traktātā par mīlestību, kam pirmizrāde bija 1999. gada 4. novembrī. Jau drīz pēc tam teātri atstāt nācās veselības problēmu dēļ.
Tik un tā bija skaista
Kad 2007. gada 16. augustā, sagaidot aktrises 78. dzimšanas dienu, pēdējoreiz tikos ar Viju Artmani viņas mājās Murjāņos, kur viņa dzīvoja kopā ar meitu, mākslinieci Kristiānu Dimiteri un mazmeitu Bertu Vilipsoni, aktrisei vairs nebija uz skatuves un kino ekrānā redzētās karaliskās spozmes, un jau pārdzīvotie asinsizplūdumi smadzenēs bija atstājuši zināmas sekas. Bet aktrise savā vienkāršībā tik un tā bija skaista. Kad kopā ar fotogrāfi Rūtu Kalmuku norunātajā laikā ieradāmies, satikām skatuves karalieni dārzā ar grābekli rokā - no rīta bija nopļauta zāle, nu tā bija jāsavāc kopā. «Man kājās izoperētas trofiskās čūlas, nu ir jāstaigā, jākustas, kaut ar varu - lai nesastingtu asinis,» viņa paskaidroja un stāstīja, ka ir ko noņemties arī ar āboliem, vienai ābelei pat nolūzis zars - tik bagātīga togad bija ābolu raža. «Ja dārzu kopj, tad tas ir skaists. Tāpat ar veselību - ja to kopj, tad arī cilvēks skaistāks izskatās,» viņa pasmaidīja savu joprojām apburošo smaidu un atklāja, ka 1995. gadā, kad vienu pēc otra pārcieta divus insultus, domāja, ka nu gan vairs necelsies: bija valodas un kustību traucējumi, taču nu viss atkal esot kā nākas. «Redziet, vēl turos...» viņa braši noteica, atzīstot, ka no teātra gan jau attālinājusies un tur vairs nevajag atgriezties. «Savu teātra mūžu esmu nodzīvojusi, un es negribu žēloties, ka vairs nevaru spēlēt. Es vairs negribu mēģināt izdarīt to, ko nepaspēju, jo nevaru būt droša, ka man tas izdosies. Un, ja es nevaru būt droša, tad man ir bail. Tas ir līdzīgi kā uzkāpt uz slidām, ja ilgi neesmu slidojusi - nogāzīšos uz dibena, un tas nebūs smuki...» viņa noteica.
Un noglauda krunkaino vaigu
Šajā pēdējā tikšanās reizē lieliskā aktrise arī atzina, ka viņas mūžs bijis laimīgs un gandarījuma pilns. «Tiesa, daudziem savulaik biju arī kā dadzis acī. Reiz braucām viesizrādēs uz Maskavu. Jau biju nofilmējusies dažās filmās, mani tur pazina, un stacijā bija simtiem sagaidītāju. Kad kāpām ārā no vilciena, visi ar ziediem metās pie manis. Ai, kādu naidu un nenovīdību sajutu no kolēģēm! Es biju tik nelaimīga: kāpēc visas tās puķes man, kāpēc mans prieks citiem ir tik sāpīgs...»
Vija Artmane nenoliedza, ka tuviem cilvēkiem dažkārt pateikts arī kāds skarbāks vārds. «Domāšana man ir asa, un kad saku, ko domāju, ne vienmēr patīkami to dzirdēt. Taču aiz manas asās domāšanas ir šausmīga mīlestība. Es šausmīgi mīlu divas aktrises: tā ir Indra Briķe, brīnišķīga aktrise un brīnumjauka sieviete, un Ieva Pļavniece - viņa ir skarbāka meitene, bet tik sen jau man pieķērusies. Es gribu, lai abām manām meitenēm pagadās kāds garšīgāks kampiens, kas viņas paceļ augstāk par vienu otru citu...» stāstīja Vija Artmane.
Veselība varēja būt labāka un spēka vairāk, taču vispārējais noskaņojums aktrisei todien bija labs. «Man ļoti daudz prieka atnes cilvēki. Es vispār esmu mīlēta no cilvēkiem, to nevaru noliegt. Joprojām saņemu vēstules no Krievijas, no citām kaimiņtautām un brīnos, kā viņi, tie sirmie cilvēki, mani vēl atceras. Jā, atmiņu skaistums ir neaprakstāms...» viņa noteica, uz mirkli pieklusa un aizklīda sev vien zināmās atmiņu takās. Bet, kad pa dārzu izskraidījies, pie saimnieces atskrēja viņas gadu vecais suņuks Džanis, viņš neļāva sapņot, visu uzmanību prasīja sev - gribēja ierausties klēpī, dauzīties. «Jā, Džanītis arī uzdod dzīvei prieku. Viņš nav nikns, paskatieties, cik viņam labas acis,» viņa mīļi noteica un noglāstīja savu melno draugu.
Aktrise stāstīja, ka viņai prieku dod arī viņas trīs mazbērni: Berta, Jēkabs un Stefans Ezra, un viņa bija laimīga, ka pirms diviem gadiem sagaidījusi arī mazmazmeitiņu Esteri. «Reti jau gan viņus redzu. Esterīte vēl pavisam maza, kad atbrauc ciemos, ilgi mani pēta un brīnās, kas tā par tanti... Jā, šodien mana lielākā laime ir tuvie cilvēki. Un tie, kas garus gadus palikuši man sirsnīgi uzticīgi − viņi man dara tik daudz prieka, viņi mani sasilda. Dažreiz arī uz ielas man pienāk klāt pilnīgi sveši cilvēki un noglauda manu krunkaino vaigu. Jums liekas, ka tas ir smieklīgi? Nē, tas nav smieklīgi - tas ir ļoti jauki, tas ir patīkami, ka tu neesi viens. Tā ir laime.»
Tāda ir dzīve
Skatuves teātra karalienes dzīves priekškars aizvērās 79 gadu vecumā - sestdienā, 2008. gada 11. oktobrī, Strenču psihiatriskās slimnīcas istabā, kur, jau zaudējusi interesi par ārpasauli, aktrise pavadīja pēdējās trīs dzīves nedēļas. Tas bija asinsizplūdums smadzenēs jeb kārtējais insults. Aktrises dēls Kaspars Dimiters savā blogā todien ierakstīja: «Slimība darīja to, kas jādara slimībai, mamma - to, kas jādara cietējam. Dieva dotās apziņas krēslas pavēnī viņa nejuta sāpes, taču par ciešanām varēja lasīt viņas acīs. Šai pēdējā reizē tās bija visnogurušākās. Pieglaudis viņas vaigam savējo, klusi sacīju: «Grūts, mammu, tavs lielais krusts...» Negaidīti skaidri pavēstīta, skanēja atbilde: «Tāda ir dzīve.» Tā bija pēdējā mūsu saruna šajā pasaulē. Šodien trijos dienā, pēc dziļas ieelpas un smagas nopūtas, viņas dvēsele devās jaunajā ceļā.»
Bet aktrises talanta cienītāji Vijai Artmanei pēdējoreiz aplaudēja 15. oktobra rītā, kad, baznīcas zvaniem skanot, aktrisi atsegtā šķirstā iznesa no Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles. Pirms apbedīšanas Pokrova kapos no aktrises atvadījās vismaz desmit tūkstoši cilvēku.
«Pateicos visiem, kas par mani ir domājuši, jo es to esmu jutusi. Tos, kas ir domājuši slikti un diezgan daudzi arī nekrietni, es nepieminēšu, tie lai izperinās no sava naida ārā paši. Tad jau redzēs, kā katrs tiks galā. Jo mūžīga ir tikai mīlestība...»