Ceturtdien, Lāčplēša dienas rītā, SAB mājaslapā parādījās skopā vēsts: “AKTUALITĀTES: 11. novembra naktī mūžībā aizsaukts Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Maizītis.
Jānis Maizītis dzimis 1961. gada 18. jūlijā Cēsīs. Darba gaitas uzsācis kā izmeklētājs, vēlāk jau kā virsprokurors. No 2000.-2010. gadam bijis Latvijas Republikas ģenerālprokurors. 2010.-2011. gadā tieslietu ministra padomnieks. No 2011.-2013. gadam Valsts Prezidenta nacionālās drošības padomnieks, Nacionālās drošības padomes sekretārs. Jānis Maizītis vadīja Satversmes aizsardzības biroju kopš 2013. gada 2. maija. Maizītis bija arī Latvijas Universitātes lektors, vairāku zinātnisku publikāciju autors. Apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, Tieslietu sistēmas goda medaļu un Triju Zvaigžņu 2. šķiras ordeni. Īstens Latvijas patriots, Goda vīrs, izcils jurists un gādīgs tēvs...”
Jānis Maizītis ir un diemžēl pāragri jāraksta - bija viens no Neatkarīgās visbiežāk intervētajiem ģenerālprokuroriem.
Desmit gadus no 2000. gada maija līdz 2010. gada maijam J. Maizītis bija arī viena no Neatkarīgās visvairāk kritizētajām amatpersonām. Visvairāk kritizētajām un visbiežāk intervētajām.
It kā šķiet absurdi - kādēļ gan sniegt intervijas tam, kurš kritizē? Tomēr tas bija likumsakarīgi. Viens no šo rindiņu autoriem J. Maizīti pazina vēl no skolas gadiem Cēsu 2. astoņgadīgajā skolā. Tādēļ arī viņa izvirzīšana un apstiprināšana ģenerālprokurora amatā pārsteigumu neradīja. Godīgums un likumpaklausība, cieņa un bijība pret likumu un kārtību J. Maizītim bija ieaudzināta jau bērnībā. Šīs kvalitātes nemainījās, viņam esot gan ģenerālprokurora, gan Valsts prezidenta padomnieka, gan SAB direktora amatā.
Lai arī Neatkarīgajai un J. Maizītim bieži vien bija dažādas izpratnes par kriminālprocesu, Kriminālprocesa likuma kvalitāti, tā piemērošanu dzīvē, par viņa pakļautībā esošo prokuroru godīgumu, politisko ietekmējamību un materiālo ieinteresētību tajā vai citā kriminālprocesā, mēs vienmēr varējām sarunāties un spējām diskutēt.
J. Maizītis uzticējās saviem prokuroriem, nekad nekritizēja kolēģus no citiem varas atzariem, arī politiķus ne. Par pēdējiem, lai nebūtu jāmelo vai jāizliekas, viņš sakāmo parasti paturēja pie sevis. Kolēģi no citiem plašsaziņas līdzekļiem bieži vien sūrojās, ka J. Maizīti ir grūti intervēt, jo viņš sniedz ļoti īsas atbildes. Tā bija. Bet tur jau tas šarms. Jo īsākas atbildes, jo vairāk jautājumu iespējams uzdot. Jo kompetentāki jautājumi, jo precīzākas atbildes. Doties intervēt Maizīti nozīmēja rūpīgu gatavošanos - kā uz eksāmenu augstskolā. Piemēram, Kriminālprocesa likumu Neatkarīgā apguva, lielā mērā tieši pateicoties nepieciešamībai gatavoties intervijām ar ģenerālprokuroru. J. Maizītim patika jautājumi, jo īpaši kompetenti, negaidīti jautājumi. Viņam patika uz tādiem atbildēt. Atbildes pārsvarā īsas tādēļ, ka viņš vienmēr bija ļoti piesardzīgs. Pateiksi pusvārdu lieku, un tas jau var ietekmēt to vai citu kriminālprocesu vai noraut slepenības plīvuru kādam valsts noslēpumam.
Līdz ar slepenā dienesta vadīšanu dziļāka kļuva rūpju rieva J. Maizīša sejā. Lai arī viņš to atklāti neteica un visādi citādi centās neizrādīt, Neatkarīgā redzēja un saprata, ka SAB vadītāja amatā uzzinātais viņu, likumpaklausīgo prokuroru, ir pamatīgi satriecis un šokējis. Visticamāk, viņš bija spiests skaidri redzēt un detaļās zināt to, ko Neatkarīgā tikai nojauta un mēģināja bikli pieņēmuma formā rakstīt. Rakstīt par to, ka viņa kolēģi prokuratūrā, SAB un KNAB nav tādi eņģeļi, par kādiem iztaisās. Liels ir izaicinājums uzzināt, ka amatpersonām, kurām viņš, strādājot par ģenerālprokuroru, bija uzticējies, tās aizstāvējis, par kurām iestājies, ir arī citas, ne eņģeliskās sejas, par kurām mēs rakstījām, bet viņš tam nespēja noticēt.
Lai arī plašsaziņas līdzekļi bieži piemin viņa vaļasprieku - alus kausu kolekcionēšanu, kādā no sarunām pie izslēgta diktofona viņš atzina, ka kausu viņam jau ir vesels lērums un viņš to kolekcionēšanu jau piebremzējis. No malas izskatījās, ka viņa patiesais vaļasprieks ir viņa studenti un lekcijas Latvijas Universitātē, kā arī braucieni uz dzimto pilsētu Cēsīm. Lai arī J. Maizītis strādāja un dzīvoja Rīgā, viņš sirdī vienmēr bija ar Cēsīm un cēsniekiem. Cēsnieki viņam kļuva jo īpaši tuvi, kad, strādājot slepenajā iestādē, vēl vairāk sašaurinājās viņa draugu un paziņu loks.
***
Pēdējā Neatkarīgās intervija ar J. Maizīti notika mūsu darba kabinetā pirms trim gadiem - 2018. gada novembrī. Intervēšanas vieta visticamāk tika izvēlēta tāpēc, ka nevarēja jau valsts galvenā specdienesta vadītājs žurnālistus aicināt pie sevis uz darbu - SAB galveno mītni Miera ielā vai, vēl trakāk, uz kādu slepenu ēku vai konspiratīvo dzīvokli.
Kā jau specdienestu pārstāvim pieklājas, Neatkarīgās atrašanās vietu lielajā un gana sarežģītajā Barona kvartālā SAB direktors atrada bez liekas taujāšanas. Neatkarīgās redakcijā viņš ieradās bez pavadoņiem, atteicās no piedāvātās kafijas, nepieskārās sekretāres atnestajām konfektēm. Runāja izvairīgi, tomēr dažas interesantas lietas viņš toreiz atļāvās pateikt.
Piemēram, kad Neatkarīgās žurnālisti viņu ar jautājumiem spieda atklāt, kā SAB savulaik ir pārbaudījis Jutas Strīķes (nu jau arī aizsaulē) identitāti, J. Maizītis vispirms uzsvēra, ka pārbaudes ir notikušas, pirms viņš stājies amatā: “Tad man ir jārunā par posmu, kad es nevadīju SAB, un man publiski būtu jāatklāj situācija, kādu es ieraudzīju, iepazīstoties ar lietas materiāliem. Es to nedarīšu publiski.”
Kad Neatkarīgā turpināja vaicāt:
“Vai no jūsu teiktā var izdarīt pieņēmumu, ka jutāties nepatīkami pārsteigts, ieraugot Strīķes kundzes pārbaudes lietas dokumentus?”
“Neko neteikšu. Dokumenti ir dokumenti, un to var vienmēr būt vairāk, un tie varētu būt precīzāki - tāda varētu būt mana atbilde.”
Jāatzīst, ka SAB direktors toreiz atļāvās pateikt pat ļoti daudz un J. Strīķe vairs neieņēma amatu, kurā būtu nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Pielaidi valsts noslēpumam, šķiet, var iegūt tikai tad, kad ir saprotama personas identitāte.
J. Maizītis intervijā skaidri un nepārprotami nostājās pret tolaik Jaunās konservatīvās partijas proponēto ideju par specdienestu un KNAB apvienošanu vienā drošības iestādē, pat neskatoties uz to, ka Jaunās konservatīvās partijas pārstāvis reāli kandidēja uz premjera amatu: “Es esmu pret tādām idejām kā dienestu apvienošana. Tā ir atgriešanās deviņdesmito gadu vidū, kad SAB vēl nepastāvēja, kad vienā iestādē - Drošības policijā - bija koncentrētas izlūkošanas, pretizlūkošanas un policejiskās funkcijas, tajā skaitā korupcijas apkarošana. Sistēmiski tas nav pareizi. Faktiski tā ir atgriešanās vēl senākos laikos pie viena liela monstra - VDK. Tolaik visa informācija koncentrējās vienā iestādē un šo informāciju nebija iespējas salīdzināt. Iegūtā informācija vienmēr ir jāsalīdzina, jānovērtē tās ticamība.”
Bet viņš arī atzina: “Lai nu kurš, bet mēs, drošības iestāde, vismazāk vēlamies konfliktus ar politiķiem. Mums ir ļoti daudz darāmā, un konflikts kaut vai ar vienu politiķi drošības iestādei atņem spēkus.”
Intervija beidzās nopietni ar joku: “Ceru, ka, pateicoties mūsu paustajai pozīcijai, arī mūsu aģenti ir sadzirdējuši, ka mēs viņus aizsargāsim, tāpat kā žurnālisti aizsargā savus avotus.”
Neatkarīgā: “Ja mēs neaizsargāsim savus avotus, zaudēsim darbu, zaudēsim maizi.”
J. Maizītis: “Tad paliks tikai Maizītis (Smejas.)”
Nu Maizīša vairs nav…
