Latvija atvadās no traģēdijā bojāgājušajiem
Vakar Latvija atvadījās no trim glābējiem – virsleitnanta Edgara Reinfelda, kapteiņa Viļņa Šteinīša un kaprāļa Sergeja Ižika, kuri zaudēja dzīvību, glābjot zem Maxima drupām apraktos cilvēkus. Ardievas tika teiktas arī vairākiem citiem
21. novembrī bojāgājušajiem, kuru mūžs aprāvās, atstājot aiz sevis apjukušus un skumju pārņemtus tuviniekus, draugus un paziņas. Palicēji gan atzinuši, ka šajā traģiskajā brīdī ir arī kas gaišs, jo tik lielu atbalstu un līdzjūtību pat no pilnīgi svešiem cilvēkiem nekad pirms tam nav saņēmuši.
Rīgas Doma baznīcā līdz pat pulksten 11 plūda ļaužu straume, kas gāja atvadīties no trim drosmīgajiem vīriem. Nāca kolēģi, valdības pārstāvji, Valsts prezidents Andris Bērziņš, nāca cilvēki, kas pazina, kā arī tie, kuri viņus nepazina un tomēr vēlējās pateikt paldies par padarīto. Izvadīšanas brīdī izskanējušais viņu dzīves gājuma rezumējums vārdos šķita sauss un skops. Un vārdi jau arī nevar atklāt to, kādi viņi bija, ko juta, riskējot ar savu dzīvību. Jo skaidrs, ka dzīvot viņiem gribējās.
Visjaunākais no vīriem – Edgars Reinfelds – bija tikai 25 gadus vecs un nostrādājis Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD) sešus gadus. Taču jau tik īsā laikā par dienesta pienākumu pildīšanu saņēmis balvu. Rīgas reģiona pārvaldes 5. daļas komandieris Vilnis Šteinītis bija par savu kolēģi desmit gadus vecāks, krietni pieredzējis glābējs – ne reizi licis uz spēles savu dzīvību, likvidējot dabas stihiju sekas, dzēšot ugunsgrēkus... Par to, ka darīts daudz, liecina desmit apbalvojumi. Savulaik presē atzinies, ka VUGD nonācis gluži nejauši – bijis diplomēts daiļdārznieks, kad pēkšņi nolēmis izmēģināt spēkus glābšanas dienestā. Arī Sergejs Ižiks VUGD strādājis tikpat ilgi kā V. Šteinītis, taču šajā darbā ienācis kā diplomēts kara lidotājs. Arī viņš vairākkārt saņēmis balvas par savu darbu. Visus viņus kolēģi raksturoja kā uzticamus, drosmīgus, draudzīgus cilvēkus, bet vada komandieri arī kā savā darbā pārliecinātu un apņēmīgu, kurš nekad neslēpies aiz citu mugurām, bet gājis vienmēr pa priekšu – arī šajā, viņam pēdējā reizē.
Atvadu runā arhibīskaps Jānis Vanags izteica gandarījumu, ka ir cilvēki, kuri nedomā tikai par savu pašlabumu, neprasot, kas par to būs, bet rīkojas, kā to liek sirdsapziņa un darba pienākums. Lai cik dažādi viņi bija, lai kādu tautību vai reliģisko konfesiju pārstāvēja – viņi vienojās kopējā darbā, darot vienu no cildenākajiem darbiem – glābjot dzīvības. J. Vanags arī izteica cerību, ka Latvija, līdzīgi kā šie vīri, spēs vienoties ne tikai bēdās un sāpēs, kā tas notiek šobrīd, bet arī gaišos brīžos. Ka šis pārbaudījums liks atvērt daudziem acis, mainīt savu attieksmi pret savu darbu, pienākumiem, atbildību, un mēs spēsim novērst līdzīgas traģēdijas nākotnē.
Gandrīz vienlaikus Svētās Trijādības Pārdaugavas baznīcā daudzi atvadījās vēl no diviem Zolitūdes traģēdijā bojāgājušajiem – Jeļenas un Mihaila Jesipenko. Abi bija tikai pusmūžā – Mihails pirms mēneša nosvinējis 54. dzimšanas dienu. Viņi bija iepazinušies darbā lidostā Rīga, kur strādāja līdz traģiskajai dienai. Kaimiņiene, kura arī nākusi atvadīties no Mihaila un Jeļenas, neslēpjot asaras, nopūšas: «Bezjēdzīgi, bezjēdzīgi...» Skumjākais, ka 14 gadus vecais dēls nu palicis bārenis. Labi, ka tēvabrālis uzreiz paņēmis zēnu pie sevis, būs savējo atbalsts un mīlestība. Un tomēr – vecāki ir vecāki. Viņi bijuši tik laimīgi, kad jau visai nopietnos gados beidzot pieteicies puika, kas kļuvis par viņu prieku un acuraugu. Vienmēr pasmaidījuši, ka abiem vēl ilgi jādzīvo, lai nostādītu dēlu uz kājām, lai sagaidītu mazbērnus.
«Kas to varēja padomāt, ka parastā dienā, ne jau kara laikā – cilvēki aizies pēc dienišķās maizes un vairs atpakaļ neatnāks,» nogroza galvu kaimiņiene. «Mēs tagad Zolitūdē jūtamies kā lielā apbedīšanas kantorī – kur tikai paskaties, kādam jāiet uz bērēm. Arī mana meita iet uz bērēm paziņai, kura nesen apprecējās, gaidīja bērniņu... Ek, sirds lūst, ja aiziet ļaudis, kam vēl vajadzēja dzīvot un dzīvot. Un – kāpēc? Kādu cilvēku bezatbildības dēļ!»