«Vardarbība pret bērniem diemžēl pieaug,» ar satraukumu secina Latvijas Bērnu fonda prezidents Andris Bērziņš. Jau 25 gadus viņa vadītais fonds palīdz vardarbībā cietušajiem bērniem. Deviņdesmito gadu sākumā radās pirmie palīdzības centri, nu tādi jau ir septiņi, kur notiek bērnu rehabilitācija.
Rehabilitācija ir tikai puse
«Taču rehabilitācija ir tikai viena puse šīs problēmas risinājumam,» turpina A. Bērziņš, «tā notiek mēnesi, divus, un tās uzdevums ir mazināt to sāpi, ko gan fiziski, gan garīgi ir izjutis bērns. Profesionāli psihologi palīdz bērniem, izzina notikušo. Pēc tam seko tiesas procesi. Un tie ir par psiholoģisko, seksuālo, fizisko vardarbību, beigu beigās – arī par bērnu pamešanu novārtā. Visai bieži manis pieminētie vardarbības veidi tiek konstatēti vienkop. Gada laikā no vardarbības cieš vidēji 1500 bērnu. Vēl tiek rehabilitēti bērni savās dzīvesvietās, tātad kopā gada laikā sanāk ap 2000 bērnu.» Visvairāk cietušo bērnu ir vecumā no septiņiem līdz 12 gadiem, nākamā kategorija ir no 12 līdz 16 gadiem, tad – bērni līdz divu gadu vecumam un bērni no divu līdz sešu gadu vecumam.
Bērnu fonda vadītājs atzīst, ka 80% vardarbības gadījumu notiek tieši ģimenēs, turklāt par to zina cilvēki, kas atrodas tuvu šīm ģimenēm – kaimiņi, draugi, paziņas, skolotāji. «Par to ir jārunā maksimāli daudz un bieži. Neesmu ideālists,» teic A. Bērziņš, «un saprotu, ka vardarbība diemžēl būs un paliks. Bet traģiskākais ir tas, ka tajos bērnos, kas cietuši no vardarbības, mīt liels naids un vēlēšanās atriebties – vienalga, kam. Turklāt atriebība var būt ne tikai viena, bet divas un vairākas, un to skaits var augt progresīvā līknē. Ik mēnesi dzirdam, ka Amerikā dažādās skolās tiek nošauti bērni – paldies Dievam, pie mums vēl tā nenotiek. Taču, ja mēs visi nenostāsimies pret vardarbību ģimenēs, līdz tam var nonākt.»
Svarīga ir sabiedrības loma
A. Bērziņš uzskata, ka sabiedrība tiešām var iesaistīties šajā cīņā pret vardarbību ģimenē. «Cilvēki var informēt bāriņtiesas, policiju. Tās ir institūcijas, kas spēj iejaukties situācijā, kāda valda ģimenē. Kad ir noticis kaut kas slikts, apkārtējie bieži vien saka: jā, mums jau tā likās, ka tur nav labi... Bet, ja cilvēkiem ir aizdomas par nelabām lietām kādā ģimenē, ir jāreaģē laikus, nevis tad, kad jau ir par vēlu. Tāpēc jau mūsu akcijas nosaukums ir Nepaej garām! – mēs piesaucam pie cilvēku sirdsbalss, jo pēc tam vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācija maksā ļoti dārgi – gan valstij, gan pašiem cietušajiem. Ja bērns ir ticis izvarots, viņš to neaizmirsīs visu mūžu. Jautājums ir tikai par to, cik dziļi viņā mīt šie pārdzīvojumi. Faktiski ar šādu cilvēku psihoterapeitiem vajadzētu strādāt visu mūžu, lai viņā nerastos vēlme atriebties. Ja viņam pasaka – tiec pats galā ar savām problēmām! –, tad mums atliek tikai zīlēt, uz kurieni tiks centrēta atriebība un kādā veidā tā notiks.»
Iemesls – morālais pagrimums
A. Bērziņš uzsver, ka vardarbības pieaugums nav saistīts ar ekonomisko situāciju, bet gan ar vispārēju morālo pagrimumu, bezatbildību un nesodāmību. «Aiz sausajiem skaitļiem, kas raksturo vardarbības apmērus, ir konkrēti cilvēki un likteņi, sabojāta bērnība un jaunība, varbūt pat visa dzīve. Ja mēs neiejauksimies, mēs klusēdami atbalstīsim šo morālo pagrimumu.» Bet kā ieinteresēt sabiedrību, lai tā tomēr līdzdarbotos? «Sabiedrība regulāri jāinformē par šīm problēmām,» uzskata speciālists, «nepietiek ar to, ja vienreiz gadā – pieņemsim, Ziemassvētkos, – visi pēkšņi paliek aktīvi un ziedo, kļūst labestīgi un tā tālāk. Visa gada garumā cilvēkiem jāstāsta par konkrētiem vardarbības gadījumiem, jā, arī par pozitīvām lietām, par to, kā ir palīdzēts un kas labs ir noticis. Sabiedrība kopumā jau nav slikta, bet nav statistikas, kas liecinātu, cik daudz cilvēku ir reaģējuši uz to, ka kaut kur notiek vardarbība pret bērniem. Sevišķi sarežģīta situācija ir skolās: tur vardarbība ir visai bieža parādība, un, ja nebūs sadarbības ar ģimeni, tad diezgan neiespējami būs administratīvā veidā kaut ko mainīt. Jāsaprot, ka bērni, kas skolā ir agresīvi, aug konkrētā ģimenē, konkrētā vidē.»
A. Bērziņš uzsver, ka vardarbības tendence diemžēl attīstās. «Tā nav tikai Latvijas problēma,» viņš teic, «tā ir visas Eiropas problēma. Un, kaut arī daudzas regulas, kuras nāk no Eiropas Savienības, mums nav pieņemamas, tomēr ir viena, kurā teikts: lai arī cik daudz bērnu būtu cietuši no vardarbības, valstij ir jāatrod līdzekļi, lai viņus rehabilitētu.