Par arābu pavasara turpinājumu, politisko situāciju Ēģiptē, Latvijas uzņēmēju iespējām šajā valstī, kā arī to, kāpēc Latvijā nav valsts ilgtermiņa attīstības mērķu, Neatkarīgās intervija ar Latvijas vēstnieci Ēģiptē, bijušo Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāju Ivetu Šulcu.
Neatkarīgā: – Vērtējot Ēģiptē notiekošo, var teikt, ka arābu pavasaris nesis demokrātijas pieaugumu un citas pozitīvi vērtējamas lietas vai vairāk tomēr nestabilitāti, reliģiskus konfliktus?
Iveta Šulca: – Ēģipte pagājušajā vasarā bija soļa attālumā no reliģiska konflikta. Sabiedrība nav viendabīga. Vēsturiski sena un joprojām ietekmīga šeit ir arī koptu ortodoksālā baznīca, kurai piederīgi ir ap 10 miljoniem ēģiptiešu. 90% ēģiptiešu pieder islāma ticībai. Būt musulmanim nenozīmē atbalstīt islāmistu politisko ideoloģiju. Tā izvirza uzdevumu izveidot islāma valsti pasaulē, līdzīgi kā Ļeņins savulaik gribēja uzspiest komunismu. Vairākums musulmaņu un koptu jūlijā pieprasīja prezidenta Mohameda Mursi atkāpšanos, kurš pieder islāmistu organizācijai Musulmaņu brāļi (MB), kam ir ap 5 miljoniem sekotāju.
Pēdējo trīs gadu laikā tauta šeit piespiedusi atkāpties divus prezidentus, notikušas divas revolūcijas un divas reizes pārstrādāta konstitūcija. Mursi bija pirmais vēlētais valsts prezidents Ēģiptes vēsturē. Pavasarī gaidāmas valsts prezidenta un tad parlamenta vēlēšanas. Tas viss liecina par demokrātijas pieaugumu. Tā šajā pasaules daļā ir jauna pieredze, un paies vēl ilgs laiks, kad varēs runāt par demokrātiju tādā nozīmē, kā to saprotam mēs. Ēģiptieši saka: esam par demokrātiju, bet patiesībā domā stabilitāti un garantētu minimālo iztiku. Gandrīz puse iedzīvotāju ir analfabēti, bet demokrātija nozīmē arī informētu indivīda izvēli.
Stabilitāte valstī būs atkarīga no tā, kā tālāk virzīsies politiskais process un vai politikas veidošanā būs pārstāvēti visi sabiedrībā esošie strāvojumi. Ja šodien salafisti piedalās politiskajā procesā, tad cita islāmistu grupa – MB – izvēlējās vardarbīgas protestu metodes. Tam sekoja Ēģiptes tiesas spriedums ierindot tos teroristu organizāciju sarakstā un aizliegt. Armijas tehnika Kairas ielās redzama joprojām – tāda ir mana darba vide jau vairāk nekā gadu.
– Jau kopš decembra cietumā tiesu gaida latviešu izcelsmes austrāliešu Al Jazeera TV žurnālists Pēteris Greste par «drošības objektu filmēšanu, sabiedriskās kārtības un miera apdraudēšanu un strādāšanu bez atļaujas». Ir kādas cerības uz atbrīvošanu?
– Pastāvīgi sekojam līdzi situācijas attīstībai. Žurnālistiem inkriminēta nelikumīga televīzijas sižetu pārraidīšana no viesnīcas numura bez žurnālistu akreditācijas. MB ir pasludināta par teroristisku organizāciju, un ikvienam, kurš kontaktējas ar tiem, var tikt inkriminēta teroristu atbalstīšana. Izskatās, ka tā šoreiz ir noticis ar P. Gresti un viņa kolēģiem. ES nav ierindojusi MB teroristisko organizāciju skaitā un atturīgi izturas pret šo Ēģiptes lēmumu, savukārt Ēģiptes sabiedrība saasināti, noskaņota pret MB.
– Vai nemieri Ēģiptē skar arī tūrisma objektus, kūrortus? Cik droši Latvijas tūristiem doties uz Ēģipti, izmantojot vilinošus zemākas cenas piedāvājumus?
– Tūristiem no Latvijas ir iespēja atbraukt uz Šarmelšeihu un Hurgadu, bet vajag izvērtēt nepieciešamību ceļot pārējā Ēģiptes teritorijā. Ja mērķis ir atpūsties, peldēties un baudīt sauli, tad ceļojumam uz Ēģiptes kūrortiem patlaban ir zaļā gaisma, tie atrodas 500 kilometru attālumā no galvaspilsētas. Nemieri galvenokārt notiek Kairā, Aleksandrijā un citās lielākajās pilsētās. Ja ir plānots darba brauciens uz Kairu, aicinu piezvanīt mums uz vēstniecību un iegūt aktuālo informāciju, bet situācija kūrortos bija un ir stabila. Mūsu tūroperatori strādā profesionāli ar uzticamiem partneriem Ēģiptē. Tūristu ekskursijas nav iespējamas ārpus kūrortiem, ja tām nav saskaņojuma ar policiju.
Līdz 2013. gada beigām nebija gadījumu, kad vēstniecībai bija jāiesaistās, lai izpestītu no ķibelēm Latvijas pilsoņus. Politiskajai krīzei saasinoties, vēstniecība pastāvīgi kontaktējās ar te dzīvojošajiem Latvijas valstspiederīgajiem – tādus apzinājām 93. Kopā ar Ziemeļvalstīm bijām izstrādājuši arī evakuācijas plānu, kas būs spēkā līdz brīdim, kad situācija būs pilnīgi stabila. Regulāri tiekos gan ar tūrisma ministru, gan gubernatoriem. Ēģiptes valdība apzinās, ka 30% valsts ekonomikas ir atkarīgi no tūrisma un drošība ir galvenais priekšnosacījums. Lai arī tūrisms ir sarucis, tomēr joprojām uz Ēģipti dodas miljoni, 2013. gadā tie bija 9 miljoni tūristu.
– Kādas vēl konfliktu atblāzmas varētu skart Eiropu, Latviju? Parasti konfliktiem Ēģiptē seko naftas cenu kāpums.
– Nestabilitāte šeit radītu arī pieaugošus nelegālās imigrācijas riskus Eiropas valstīm. Starptautiskā reitingu aģentūra Fitch Ratings janvārī paaugstināja Ēģiptes kredītreitingu, Ēģiptes novērtējums ilgtermiņa saistībām ārvalstu valūtā ir paaugstināts uz B, un tas liecina, ka īstenotā politika ved valsti stabilitātes virzienā. Var atkal prognozēt Eiropas importa pieaugumu šeit. Tirgus ir 90 miljoni cilvēku, no kuriem 10 miljoni ir ļoti turīgi, bet tās ir piecas Latvijas!
Latvijai šis ir maz zināms reģions. Sākam veidot sadarbību no ļoti zema līmeņa. Mūsu eksports uz Ēģipti nepārsniedz viena liela Latvijas uzņēmuma gada eksporta apjomus, bet vēstniecības izveidotie politiskie uzņēmumu kontakti vieš lielas cerības. Te ir Dānijas sviests, kāpēc tas nevarētu būt Latvijas? Te ir tuncis eļļā, kāpēc tās nevarētu būt šprotes eļļā? Mums ir unikālas tehnoloģijas un risinājumi. Ir parakstīti deviņi sadarbības līgumi starp augstskolām, Latvijas augstskolas Ēģiptē var sekmīgi konkurēt par studentu piesaisti, jo mums ir konkurētspējīgas studiju programmas. Līdz šim Ēģiptes labāko privātskolu jaunieši ierasti izvēlējušies studēt Lielbritānijā, Vācijā un ASV.
Vēl varam pozicionēt sevi kā SPA atpūtas un augstas kvalitātes medicīnas pakalpojumu valsti. Bagātie arābi tradicionāli brauc uz Čehiju, Karlovi Variem. Kāpēc ne, piemēram, uz Jūrmalu? Jāstrādā pie Rīgas un Kairas aviosavienojuma un kravu plūsmas palielināšanas caur Latvijas ostām. Potenciāls ir milzīgs, bet visām Latvijas ekonomikas veicināšanas institūcijām jāstrādā sinhroni. Reizēm jūtos kā starp diviem dzirnakmeņiem, saskaros ar daudziem stereotipiem, neuzticēšanos un informācijas deficītu. Tagad ir pareizais laiks tirgus izpētei, uzņēmumu vizītēm un kontaktu veidošanai, vēlāk var sanākt skriet pakaļ vilcienam.
– Kas pēc dienesta Eiropas Komisijā jums lika atgriezties Latvijas diplomātiskajā dienestā?
– Pēc būšanas mājās bija laiks doties jaunā peldējumā! Smejos, ka tā ir diplomātu slimība. Mūsu vēstniecība Kairā pagaidām ir vienīgā Latvijas diplomātiskā pārstāvniecība arābu valstīs Tuvajos Austrumos un Āfrikā. Te norisinās liela daļa notikumu, kas ir lielās starptautiskās politikas darba kārtībā. No stabilitātes Ēģiptē ir atkarīga stabilitāte visā reģionā. Te ir, nepārspīlēju, milzīgs eksporta potenciāls mūsu uzņēmumiem. Viena no manām augstākajām izglītībām ir ekonomists. Gribēju profesionāli augt, pieņemt jaunu izaicinājumu, strādāt ar jaunām nozīmīgām tēmām un sasniegt rezultātus. Par šī reģiona valstīm, arī islāmu ir ļoti daudz nezināšanas un stereotipu. Kaut vai, piemēram, jaucot reliģiju islāmu ar ideoloģiju: politisko islāmu.
– Atteicāties no piedāvājuma vadīt Latvijas prezidentūras ES sagatavošanās sekretariātu. Valsts prezidents Andris Bērziņš apšaubījis mūsu prezidentūras lietderību, nodēvējot to par «butaforisku darbošanos» un plānoto tēriņu – ap 100 miljoniem eiro – efektivitāti, minot, ka citas valstis to spējušas ar teju desmit reizes mazākiem izdevumiem. Ir daļa taisnības?
– Ir taisnība, ka jebkurā jomā var darīt un var izdarīt. Vadīt 28 Eiropas valstu politisko darba kārtību – starptautiskā politikā noteikti ir augstākā pilotāža. Angļu valodā ir teiciens: Go big or go home! Latvija ir maza, mūsu resursi ierobežoti. Tikai efektivitāte un izcilība ļaus Latvijas vārdam skanēt spoži pasaulē. Naudas līdzekļu efektīva izmantošana ir tikai normāla un veselīga prasība.
– Vērojot Latvijas gatavošanos un paraugoties uz citu valstu prezidēšanas bilanci – cik efektīvs instruments Latvijas interešu lobēšanai, mērķu sasniegšanai varētu būt Eiropas prezidentūra?
– Skaidrs, ka prezidentūra nebūs panaceja gadiem nerisinātām problēmām. Tomēr prezidentūras atdevi varēsim mērīt, piemēram, pēc tā, vai pieaugs tūristu skaists uz Latviju vai interese par mūsu produktiem. Šobrīd reģionā, kur strādāju, Latviju gandrīz nezina, lai arī jau 10 gadus esam ES, piederam spēcīgākajam pasaules tirdzniecības blokam. ES prezidentūra ir sava veida valsts mārketings.
Piemēram, lepojamies, ka mums ir attīstītas ostas, starptautiska lidosta, bet kravu plūsmā valda liels disbalanss: imports ir, eksports nepietiekams. Arī augstākajā izglītībā ir milzīgs eksporta/internacionalizācijas potenciāls. Mēs taču gribam zināšanu ietilpīgu ekonomiku! Augstākā izglītība kā ekonomikas nozare var kļūt par mūsu nacionālā plāna stūrakmeni. Piemēram, mūsu prezidentūras laikā plānota Āzijas un Eiropas valstu izglītības ministru sanāksme, uz kuru pulcēsies vairāk nekā 50 valstu izglītības ministri. Tā būtu teicama iespēja popularizēt mūsu augstāko izglītību.
Ja hokejā rezultātu mēra pēc iemestajiem vārtiem, tad starptautiskajā politikā pēc politikas iniciatīvām un spējas tās lobēt. Šodien tāda tālredzīga un izcila stratēģija ir Eiropa 2020, kuru pieņēma Spānijas
ES prezidentūras laikā
2010. gadā. Ja to ES valstis īstenos, tad mums būs ekonomikas izaugsmes atslēgas un būsim starp konkurētspējīgākajām ekonomikām pasaulē. Japāna vai ASV pētniecībā gadiem investē 4% no IKP, kamēr ES investēja zem 3%, Latvijā – zem 2%.
– Kā vērtējat Latvijas politiskos notikumus? Koalīcija jau ilgāku laiku atradās uz sabrukšanas robežas, sasolītās reformas nevirzījās. Oligarhi – atstumti no varas – kas traucēja iepriekšējai tiesiskuma un reformu koalīcijai sekmīgi darboties?
– Mūsu politiskā sistēma veicina daudzu mazu partiju un vairāku partiju koalīciju veidošanos, kas lielākoties nespēj nostrādāt četru gadu termiņu, lai vēlētājs varētu prasīt atbildību par pirmsvēlēšanu solījumiem. To stabilitāte vienmēr būs apgrūtināta, tāpēc arī partijām nav valsts ilgtermiņa attīstības mērķu, ir tikai mazo solīšu politika. Tāpēc nav bijis pieprasījums pēc akadēmiski un ekonomiski pamatotas valsts attīstības vīzijas, akadēmisko spēku iesaistīšanas politikas veidošanā. Nišu centušies aizpildīt ierēdņi, radot labi domātas koncepcijas, bet ierēdņiem būtu jāpilda, nevis jārada mērķi. Ļoti ir pietrūcis nacionāla virsuzdevuma, kuru atbalsta visi spēki, gan kreisie, gan labējie un visas valdības pēc kārtas. Savulaik, piemēram, Horvātijā, tāds bija pēc 90. gadu kara kļūt par tūrisma lielvalsti ar modernām automaģistrālēm, Čehijas mērķis – kļūt par industriālu lielvalsti. Abas tādas šodien ir. Ēģiptē Čehiju pazīst kā Škodas valsti.
– Esat minēta ZZS eiroparlamenta kandidātu sarakstā. Kārtējais peldējums? Darbošanās Latvijas politikā neinteresē?
– Par to nopietni domāju un lēmumu pieņemšu šī mēneša laikā.
– Kas būtu jāmaina Latvijas politikas sistēmā, tās tiesiskajā ietvarā, valsts pārvaldē?
– Maza valsts pasaulē var kļūt liela ar izcilību. Manuprāt, ir vajadzīgs kopīgs nacionālais virsuzdevums visiem: augstskolām, uzņēmējiem, ģimenēm, jo tas dod virzienu sava darba plānošanai, kā arī stabilitātes izjūtu par savu un savu piederīgo nākotni Latvijā. Cits priekšnosacījums spējīgai stabilitātei un attīstībai ir tāda politiskā sistēma, kas veicina lielu, spēcīgu politisku spēku veidošanos un to darba ilgtspēju. Eiropas valstīs ar lielām un stiprām partijām valdību maiņu biežums noteikti ir ievērojami mazāks, nekā tas bijis Latvijā. Tas ļautu novērst problēmas, kad daudzu sīku īstermiņa uzdevumu gūzmā pazūd lielais mērķis.
Domāju, ka mums ir pa spēkam radīt arī vismazāko un efektīvāko valsts pārvaldi un sociālo sistēmu pasaulē. Piemēram, Ernst & Young Baltic veiktajos valsts pārvaldes pētījumos ir vērā ņemami priekšlikumi labākam regulējumam un efektīvai pārvaldībai. Ir vajadzīga politiskā griba un konsekvents darbs. To, vai ejam pareizā virzienā, parādīs tas, vai mūsu ģimenes sāks atgriezties Latvijā. Ar apelēšanu pie dzimtenes mīlestības un saukļiem «latvieši izmirst» diemžēl ir par maz.