Lieldienu maršruts: šūpoles, strausi un truši
Četras brīvās dienas Lieldienās var izmantot, izmetot kādu līkumu tepat pa Latviju. Tradicionālo šūpošanos un olu krāsošanu var pārvērst par radošu nodarbi un šoreiz apciemot nevis Lieldienu zaķi, bet trušus, krāsot nevis mazās baltās vistu oliņas, bet gruntīgo strausu mātes dējumu. Un izšūpoties nevis vienkārši starp diviem balstiem iestiprinātā dēlītī, bet laivā.
Esam pašsaprotami pieņēmuši, ka Lieldienās olas nes un visdažādākajās vietās noslēpj zaķi. Ja nav zaķu, tad vismaz truši atļepato ar krāsotu olu groziņu.
Ar burkānu uz Trušu karalisti
Ja vēlaties šo leģendu uzturēt spēkā, varat doties uz Trušu karalisti Lēdmanē. Karalistes iemītniekus, kas nav tikai truši vien, rīdzinieki jau iepazinuši dažādos pasākumos. Karalisti savām rokām izveidojuši evaņģēlisko kristiešu draudzes, labdarības organizācijas Zilais Krusts vīri. Trušu paradīze paplašinās, un pēc mēneša vaļā būs arī jaunais kempings ar 14 mājiņām. Laiskākie var sarīkot pikniku un iedarbināt grilu (pat malka pašiem nebūs jāmeklē!), bet naskākie doties pastaigā pa meža takām. Ar Lieldienu olām var sisties šūpolēs, kas veidotas kā liels galds ar soliem. Kas zina, varbūt atpūtniekus tagad cienā pat ar pankūkām – tāda ideja bija šīs atpūtas vietas idejas autoram Kārlim Dreimanim.
Šī ir atpūtas vieta ģimenēm. Var pastaigāties, var uzēst, var pabarot dzīvniekus un noskaidrot visu par ausainiem, ragainiem un citiem lidojošiem, staigājošiem un lēkājošiem kustoņiem, jo šeit par to visu labprāt izstāstīs. Rīdzinieki var papūlēties sameklēt trušiem uzbūvēto koka mitekli, kas atgādina Doma baznīcu, un pārliecināties, cik līdzīgas abas būves ir. Ar bērniem var aprunāties arī par citām būvēm, kuras viņi būs manījuši lielākoties vēstures grāmatās.
Karalistes truši, jāteic, ir palutināti radījumi. Viņi zina, ka daudzie apmeklētāji garaušus pamielos, tāpēc ieteicams aprunāties ar karalistes uzraugiem – ko dot, ko labāk ne. Atšķirībā no Rīgas zoodārza šeit gandrīz katrs viesis arī ir uzmanības zonā, tāpēc vecāki tiek disciplinēti nebarot dzīvniekus bez jēgas. Vienlaikus mācību gūst arī bērni – ka nevajag mocīt kustoņus ar pārbarošanu.
Karalistes sākums bija nieka 30 trušu un kāda Stokholmā dzīvojoša latvieša mantojums. Viņš 44 hektārus Lēdmanes zemes par nieka naudu pārdeva draudzei. Trušu karalisti bija iespējams izveidot, izmantojot Eiropas Sociālā fonda atbalstu. Zilā Krusta vīri gan ir dzīvē maķenīt nomaldījušies, toties ar zelta rokām un neierobežotu fantāziju, tāpēc viņi ir izdarījuši to, kas tagad redzams.
Smadzenes mazas, olas – lielas
Strausi ir ziņkāri putni. Viņus interesē fotoaparāta zibsnis, bet mums nav vēlēšanās tuvoties pūkainajai galvai ar plato knābi. Bīstamāka esot strausa kāja ar milzu nagu – ar tādu viņš iesper un var nogalināt pat lauvu. Strausam spēka ir trīs reizes vairāk nekā zirgam, brīdina zemnieku saimniecības Indrāni īpašnieks Sergejs Saveļjevs. Kad sākas dēšanas laiks, puikas kļūst agresīvi. Kā zināt, kad šis laiks pienāk? Tad, kad putnam sārtojas kājas un deguns. Un smadzenes strausiem tiešām esot niecīgas, toties redze laba un dzirde – arīdzan. Taču šoreiz lai nu strausa, pasaulē lielākā un smagākā putna, intelekts paliek neapspriests.
Pēc Latvijas un Austrālijas laika
Indrānos mitinās apmēram 50 strausu, un Latvijas klimats viņiem esot itin tīkams. Slapjums gan nepatīkot. Dienā, kad ierodamies strausu fermā, līst. Putni izskatās saplakuši, bet interese par apmeklētājiem tomēr ir saglabājusies. Putns var nodzīvot 70 gadu, tādu normālu Latvijas vīrieša mūžu. Strausu ģimenīte ir viens vīrieša gabals un divas dāmas. Latvijas klimatā viena strausu mamma sezonā izdēj vidēji 40 olu, bet emu strausiene – tikai 10 līdz 15 olu. Mūsu klimatā smagākā ola var būt 2,5 kilogramu svarā, bet parasti ir par kilogramu vieglāka. Savukārt Itālijā strausu mammas izdēj 90 olu un Izraēlā – pat 120 olu gadā. Tur tomēr siltāka dzīvošana.
«Jau desmit gadu nekad Lieldienās nevaru olas piedāvāt tik daudz, cik vajadzētu, – prasa veikali, privātpersonas, prasa no ārzemēm. Pēc Lieldienām, jā,» sūkstās strausu īpašnieks. Gadās, ka strausienes ir cimperlīgas dējējas, pirmo sezonas olu var izdēt arī janvārī, bet vispār jau gaida siltākus laikapstākļus. Emu vispār dzīvo pēc Austrālijas laika un olas dēj ziemā – decembrī, janvārī. Tad tās mēdz sasalt, jo ej nu novaktē, kurā diennakts laikā ola parādās. Āfrikas melnie strausi gan pielāgojušies Latvijas pulksteņa laikam.
Indrānos strausu dzīvei ir pilns cikls, un Sergejs Saveļjevs lepojas, ka ir vienīgais Latvijā, kurš spēj strausu izaudzēt no šeit dzimuša cāļa par lielu putnu. Viegli tas nav, ir nācies piedzīvot, ka no 100 cāļiem izdzīvo tikai 20. Tāpēc Latvijā lielu strausu fermu nav. Strausu ģimene reproduktīvā vecumā izmaksā 4500 eiro, bet interesanti, ka strausveidīgo putnu dzimtas kivi izdētā ola ir teju mersedesa cenā. Jo kivi dēj vien divas olas gadā...
Jā, šeit atpūtnieki tiks pacienāti ar strausa olas omleti (dēšanas sezonas laikā) un – veģetāriešiem nelasīt! – strausa gaļas desām un šašliku. Gaļa pēc garšas līdzinoties teļa gaļai. Teātri un kazino pieprasot strausu spalvas, bet šā putna ādas izstrādājumi kalpojot ap 30 gadu. Un no strausa taukiem gatavo kosmētiku. Alerģiski cilvēki to spēj vislabāk novērtēt.
Parks ar šūpolēm
Ķeipenes Šūpoļu parkā iekuļamies vienā no gandrīz pavasara retajām sniegotajām dienām. Šūpoļu nav daudz, bet parka saimniece un idejas autore Inese Stare saka – tās nav autentiskas, viņa arī neuzskata, ka vajadzīgs katru brīvo zemes gabaliņu aizņemt ar šūpošanās objektu. Tomēr šūpoles ir unikālas – Milžu šūpoles, Ritenis, Norvēģu rats, Laimes aplis... Tās veidojis Latvijas Amatniecības kameras meistars namdaris Tālis Sala. «Man te nav autentiskuma, mana doma – lai būtu dažādība. Rats – arī tās ir šūpoles. Gribu pateikt, ka var šūpoties arī tā,» stāsta uzņēmīgā sieviete. Viņa uzskata, ka ap vienām šūpolēm vien ir, ko darīt, tāpēc nav vajadzīgs vesels lērums.
Apmeklētājus viņa mēdz nopētīt. Ir tādi, kad uzreiz redzams – cilvēki grib pabūt kopā paši vien un izbauda to. Viņiem ir iekārtotas nomaļākas vietiņas, kur pasēdēt. Tieši viņu ērtībām guļamtīkli iekārti priedēs. Īpašas taciņas nav veidotas ar nolūku – lai cilvēki staigā, kur paši vēlas, jo iemīta taka liek kaut kur iet. «Dabas mainība ir galvenais, lai līst, lai čab. Daba pāri visam,» savu filozofiju atklāj Šūpoļu parka saimniece.
Savukārt citi jūtas apjukuši, ka beidzot izrāvušies atpūsties, un nu nesaprot, ko iesākt. Tad viņai ir daudz stāstāmā par šūpošanos. «Tāpēc, ja kādu noķeru, nelaižu prom, kamēr izšūpinu,» smejas Inese Stare. Lielākā šūpošanās notiek no Lieldienām līdz Jāņiem, kad daba šūpojas. Ziemā taču šūpoties negribam.
Lieldienās jāšūpojas no lejas uz augšu, bet Jāņos šūpolēm savs skrējiens jāsāk no augšas uz leju. Tā saimnieces iešūpo savu gadu. Lieldienās vajagot sagaidīt, kamēr šūpoles apstājas, nevis tās apturēt. Tas tāpēc, ka šis ir gada ražīgākā cikla aizsākums un dabas ritumā ir jāiekļaujas, jāļauj visam notikt dabiski. Puisim, protams, vajag izšūpot iepatikušos meiteni. Šūpoļu parka saimniece stāsta, ka ar šūpošanos izrādām attieksmi. Agrāk patiesību izteica caur dziesmu apdziedoties, tagad to var darīt šūpojoties. Kamēr viens šūpojas, otrs viņam izsaka novēlējumu, un ne vienmēr tiem jābūt jaukiem un mīļiem vārdiem. Tāpēc visu gadu jāpiedomā, kāds tu, cilvēk, esi. Un vēl. Pirmo izšūpo vecāko – vecmāmiņu, vectētiņu. Un Lieldienās uguni nekurina, tas mūsu šašliku ēdājiem būtu jāzina.
Lieldienās šūpojoties jāvelk jauns apģērbs, vēlams, vilnas un balts. Pat, ja nezinām, kālab tā, tādu tradīciju var ieviest. Tas maina noskaņojumu, attieksme parādās ar apģērbu pret latviešu godu dienu, uzskata Šūpoļu parka saimniece.
Mazliet Eizenšteina gara
Ķeipenē ir vēl kāds objekts, kur var piestāt. Pat ja formāli no Lieldienu gara tur ne vēsts. Toties kinomīļiem patiks Sergeja Eizenšteina komunikāciju centrs ar daudzajām pastkastītēm un kino grandam veltīto muzeju. Un lielo galdu, kurā jārāpjas pa stāvām trepītēm. Šeit esot vienīgā pasaulē publiski apskatāmā ekspozīcija, kura veltīta kinorežisoram Sergejam Eizenšteinam. Turklāt apmeklētāji netiek ierobežoti – ja muzeja durvis ir slēgtas, tad pārējos objektus zem klajas debess var apskatīt un izbaudīt bez ierobežojumiem.