Krievu skolu aktīvisti un aiz viņiem stāvošie politiskās viras vārītāji organizē protesta akcijas, iebilstot pret valdības partiju sadarbības līgumā minēto «pāreju uz mācībām latviešu valodā valsts un pašvaldību finansētajās mazākumtautību skolās līdz 2018. gada 1. septembrim», šīs skolas neizpratnē – kas atkal mainīsies un cik gatavas tās būs ieviest izmaiņas.
Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete (Vienotība) teic: mazākumtautību izglītības programmas netiks likvidētas. Bet kādas izmaiņas valsts valodas politikā, tostarp izglītības politikā, būs, kādas izmaiņas ir un kādas nav vajadzīgas, Neatkarīgās intervija ar ministri.
– Ministrija izstrādā Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2015.–2020. gadam, tostarp valsts valodas izglītības politiku. Kas nākamajā piecgadē jāmaina un kāpēc?
Ina Druviete: – Valsts valodas politikā galvenais ir pēctecība, stingrs, zinātnisks pamatojums katram solim, situācijas analīze. Jaunā programma būs likumsakarīgs iepriekšējās turpinājums. Ir nozares, kur tikai jāuztur status quo, ir jomas, kur nepieciešama aktīva spēka pielikšana.
– Piemēram?
– Jāstrādā pie trim galvenajiem valodas politikas aspektiem – juridiskā, pedagoģiskā, lingvistiskā. Jāizstrādā pasākumu plāns latviešu valodas stiprināšanai virtuālajā vidē, modernajās tehnoloģijās atbilstīgi 21. gadsimta prasībām. Pedagoģiskajā jomā uzdevums ir vienotā ietvarā skatīt valsts valodas, minoritāšu un svešvalodu mācīšanu gan skolās, gan mūžizglītībā, tostarp tiem, kas vēlas apgūt latviešu valodu ārvalstu augstskolās. Jauns akcents būs uz valodas uzturēšanu diasporā. Latviešu valoda mazākumtautību skolās ir nozīmīgs aspekts valodas politikā, bet ne galvenais.
Juridiskajā aspektā galvenais ir nodrošināt latviešu valodas dominēšanu uzņēmējdarbībā, jāveic grozījumi darba likumā, lai izskaustu nemotivētas prasības pēc citu valodu, piemēram, krievu valodas, prasmes, lai latviešu jauniešus nenostādītu neizdevīgākā situācijā. Nenoliedzami, darbavietās, kur ir saskare ar tūrismu, starptautisko uzņēmējdarbību Austrumu virzienā, ir nepieciešama krievu valodas prasme, bet problēmas rada gadījumi, kad darba devēji izvirza nemotivētas prasības, arī valsts varas un pārvaldes institūcijās. Darba likuma grozījumos noteica, ka sludinājumos darba devējam nav tiesības prasīt nemotivētu citu valodu prasmi, bet pagaidām Saeima ir noraidījusi grozījumus, kas liedz to pieprasīt arī darba intervijās un darba pienākumu veikšanā. Šī darba devēju patvaļa ir jāpārtrauc juridiskā līmenī, ja sabiedriskajā domā joprojām ir neizpratne par valodu hierarhiju Latvijā. Nevienā pasaules valstī minoritātes valodas zināšanas nav un nevar būt obligātas!
– Šajās pamatnostādnēs jau būs iekļauta koalīcijas līguma pielikumā minētā ideja par mazākumtautību izglītības reformu, kas valsts un pašvaldību skolās paredz visus priekšmetus, izņemot ar mazākumtautību valodu, kultūru saistītos, apgūt tikai valsts valodā?
– Līgumā nav ietverta ideja, kas jau nepastāvētu mūsu valodas politikas pieredzē. Virzība ir uz valsts valodas stiprināšanu mazākumtautību izglītībā, uzturot spēkā principu, ka priekšmeti, kas nosaka mazākumtautību identitāti, gan tuvākā, gan tālākā nākotnē būs mazākumtautību valodās par valsts līdzekļiem.
– Jautājums – kādā veidā šī stiprināšana iecerēta – kvantitatīvi, palielinot latviešu valodā mācāmo priekšmetu proporciju vai nodrošinot kvalitatīvāku valodas apguvi jau esošajā proporciju ietvarā? Vai šis līguma punkts nav nodeva nacionāļiem bez reāla plāna šai valdībai kaut ko pasākt, jo vismaz valdība lemšanu par šā priekšlikuma plāniem atlikusi uz oktobri – laiku pēc vēlēšanām.
– Nekādā gadījumā! Mēs gribam iesniegt reālistisku, pārdomātu, detalizētu plānu vēl līdz vēlēšanām.
– Plānu kam? Pārejai uz mācībām tikai valsts valodā valsts un pašvaldību skolās, mazākumtautību valodās atstājot vien šos identitātes priekšmetus, mainot 60/40 proporciju?
– Mēs, pirmkārt, runājam par to, kas ir nepieciešams, lai radikāli uzlabotu latviešu valodas mācīšanas un bilingvālās izglītības kvalitāti. Te ir svarīgas ne tikai proporcijas, bet arī tas, kādi procesi notiek katrai valodai atvēlētās proporcijas iekšienē. Nevajag likumu grozījumus. Dažkārt sabiedriskajā domā pastāv uzskats, ka tiek plānota kāda radikāla reforma vai novitātes mazākumtautību izglītībā. Tā nav!
– Šis koalīcijas līguma pielikums, ja tiek īstenots, taču maina esošo situāciju!
– Tā ir koalīcijas valdību kopīga apņemšanās, IZM ir uzticēts izstrādāt pasākumu plānu, kā tas tiks veikts, ko arī darām.
– Tad maināt šo proporciju?
– Mēs pilnveidojam mācīšanas kvalitāti latviešu valodā, nodrošinot atbalstu pedagogiem un mācību materiālu pieejamību. Jau pašreiz mūsu likumdošana paredz aptuveni tādu modeli, kāds ir ietverts 2018. gada perspektīvā.
– Bet pašlaik lielāka latviešu valodas proporcija par 60% ir brīvprātīga izvēle, par ko nerunā, vismaz Nacionālā apvienība. Tad IZM neuzstās uz to, ka visu, izņemot identitātes priekšmetu, apguve valsts valodā būs obligāta?
– Ar jēdzieniem «obligāts» vai «piespiedu kārtā» izglītības sistēmā darboties nevar! Mūsu uzdevums ir radīt priekšnoteikumus, motivāciju, pārliecināt pedagogus, vecākus, sabiedriskās domas veidotājus, ka modelis ar daudz lielāku latviešu valodas īpatsvaru Latvijas situācijai ir vispiemērotākais. Latviešu valodas centralizētā eksāmena (CE) (eksāmena prasības ir vienādas gan latviešu, gan mazākumtautību skolu absolventiem) rezultāti nav slikti, bet reālajā dzīvē izglītības sistēmai daļēji jākompensē latviskās vides trūkums sabiedrībā. Latviešu valodas tikai kā priekšmeta mācīšana gan ir aizgājušo gadu prakse.
Visu interviju lasiet 15. aprīļa Neatkarīgajā Rīta Avīzē.