Par Baložu pērli nosauktās daudzdzīvokļu koka ēkas nodegšana šā gada 10. janvāra vakarā liek zvanīt trauksmes zvanus par to, kāda ir Latvijas celtnieku un visu pārējo celtniecības procesa dalībnieku tagadējā neprasme apieties ar koku.
Nodegušā un tagad jau līdz pamatiem nolīdzinātā Baložu ielas 21. nama uzcelšana datēta ar 1897. gadu. Arhitektūras pieminekļa statusu tas neizpelnījās, bet savādu likteni gan.
Ēka savulaik tapusi dzīvokļu izīrēšanai un pēc vairāk nekā gadsimtu ilgiem pavērsieniem tika atkal gatavota šim mērķim jau 21. gadsimta līmenī. Vairākus gadus bija redzams, ka ar ēku kaut kas tiek darīts. Pagājušā gada beigās šie darbi ieguva noteiktas aprises. Pat tikai no ārpuses skatoties, ēkas fasāžu sakopšana liecināja, ka darbi drīz vien beigsies. Mazāk vērīgiem cilvēkiem to apliecināja ļoti iespaidīgs plakāts pie ēkai piegulošās teritorijas žoga. Tas uzrādīja telefona numurus, pa kuriem pasūtīt dzīvokļus nupat kā atjaunotajā namā.
Koka ēku degšana un pamatā dedzināšana Rīgā un vispār Latvijā tiek uzskatīta gandrīz kā par dabas parādību, tomēr konkrētajā gadījumā grūti iedomāties, ka banālai vietas atbrīvošanai Baložu ielā būtu bijusi vajadzīga tik ilga un dārga sagatavošanās. No otras puses, tikpat grūti saprast, kā tieši ēkas jumts varēja uzliesmot pēcpusdienā pēc nepārtraukta lietus (jā, ar tādiem laika apstākļiem izcēlās 2014. gada janvāris), kas nekādā veidā neatgādina par apstākļiem, kādos pērnā gada 20. jūnijā uzliesmoja Rīgas pils jumta konstrukcijas. Sakrīt tas, ka abos gadījumos jumts tika labots. Baložu ielā darbi veikti aiz SIA CIVETA izkārtnes, kaut ielūkošanās Firmas.lv datubāzē rāda, ka firma par savu darbību pieteikusi lietotu preču tirdzniecību. CIVETA vadītājam Andrim Sekstam gan piederējusi arī cita firma būvniecības nozarē, bet tā jau likvidēta. Šādi fakti nevieš uzticību celtniecības darbu kvalitātei, bet nav arī pierādījums ļaundarībai. A. Seksts var tikai dalīties neizpratnē par notikušo arī ar Neatkarīgo. Viņš stāsta, ka pats bijis objektā gandrīz līdz jumta uzliesmošanai un kopā ar saviem darbiniekiem pūlējies aizdarīt caurumus piemirkušajā, ūdeni cauri laižošajā jumtā.
Valsts policijas preses pārstāvis Toms Sadovskis informēja, ka policija sākusi kriminālprocesu par ugunsgrēka faktu, nopratinājusi ar šo gadījumu saistītās personas un turpina gaidīt ekspertīžu rezultātus. Dīvaini, bet tomēr ticami izklausās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes priekšnieka Dzintara Lagzdiņa teiktais, ka ugunsgrēku cēloņu izmeklēšanas oficiālie rezultāti no policijas līdz ugunsdzēsējiem nenonākot. Savus lēmumus ēku pieņemšanā vai nepieņemšanā ekspluatācijā ugunsdzēsēji balstot tikai uz būvju atbilstību būvnormatīviem.
Celtniekus nolīgusi ēkas īpašniece a/s Land Real Estate droši vien tās valdes priekšsēdētāja Egona Blumberga personā. Firmas.lv datubāze aizved uz vēl citu firmu R.E.D. Pro, kuras īpašnieks A. Seksts, savukārt, pieņēmis darbā E. Blumbergu. A/s juridiskā forma neliek uzrādīt Land Real Estate īpašniekus. E. Blumbergs tos neatklāj, bet brīdina, ka par tagadējo īpašnieku sastāvu vairs neliecinot trīs dāmas, kuras a/s padomē ievēlētas pagājušajā vasarā. Īpašnieki jau esot nomainījušies, un jaunie īpašnieki domājot, ko iesākt ar atbrīvojušos zemes pleķi. Rīgas būvvalde 6. martā izsniegusi uzdevumu pēc ugunsgrēka pāri palikušā grausta nojaukšanai, kas tagad pamatā jau izdarīta.
Ugunsgrēks bija nelaimes nesta laime tiem, kuri būtu pirkuši, bet nenopirka dzīvokļus koka ēkā. Ja nams jau būtu apdzīvots, tad tā iemītniekiem atliktu noskatīties, kā visa viņu iedzīve sadeg. Rīgas ugunsdzēsēju darbošanās ir tikai priekšnesumi publikas mierināšanai un blakus esošo ēku sargāšanai, nevis jau degošās ēkas dzēšanai. Attiecībā uz koka ēkām ugunsdzēsēji ar dzīvām bildēm papildina hidrantus, no kuriem ūdens pil, nevis plūst ar uguns dzēšanai vajadzīgo strūklu. Ugunsgrēka norise apliecina, ka tikai rituāls bez tehniskas nozīmes ir bijusi ēkas atjaunošanas projektēšana un projekta saskaņošana Rīgas būvvaldē. Vismaz saruna ar būvvaldes Kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas vadītāju Viesturu Brūzi atstāja tādu iespaidu, ka būvvaldē nav nekādu priekšstatu, ko vajadzētu ieprojektēt un iebūvēt koka ēkās, lai palielinātu to ugunsdrošību. Būvvaldei pietiek ar to, ka ēku attīstītāji iesniedz ekspertu slēdzienus par ēkas atbilstību būvnormatīviem, bet būvvalde pārbauda ne vairāk kā aprakstītu un parakstītu papīru esamību, nevis to saturu.
Par būvprojektiem un šo projektu ekspertīzes slēdzieniem var izmantot izrakstus no būvnormatīviem ar norādēm, ka jānodrošina normās paredzēto prasību ievērošana. Tādus papīrus atdod celtniekiem (jebkuram, kurš sevi sauc par celtnieku), lai tie kaut ko dara pēc sava veselā saprāta un labās gribas.
Kaut minimāls ugunsdrošības līmenis Latvijā attiecas tikai uz ķieģeļu un dzelzsbetona ēkām. Vislabāk, ja tās ir dzīvojamās ēkas ar pieticīga apmēra dzīvokļu kapsulām, kur ugunij nav īsti, kur ieskrieties. Tad ugunsdzēsēji spēj mazliet dzesēt ugunsgrēka temperatūru, lai tā neapdraudētu ēkas konstrukcijas. Rezultātā lielas neērtības, bet ne mājokļa zudums piemeklē ugunsgrēkā tieši neiesaistītos kaimiņus. Koka ēkā labāk gan dzīvot bez kaimiņiem. Ja tādu mājokli zaudēt, tad lai par to nav jāvaino citi. Parastā attieksme pret koka ēkām ir kā pret pagaidu mājvietām, kuru nav īpaši žēl.
Koka ēku atjaunošanai Latvijā gan ir brīnišķīgi piemēri, ja ēku īpašniekiem ir daudz naudas (protams, der arī ES fondu nauda sabiedriskas nozīmes ēkām), liela vēlēšanās un izpratne, ka jāsameklē koka ēku un to iemītnieku vajadzības izprotoši arhitekti un celtnieki.