Intervija ar Rīgas domes Nacionālās apvienības (NA) frakcijas priekšsēdētāja vietnieku, NA Rīgas nodaļas līdzpriekšsēdētāju Daini Loci – par opozīcijas devumu domes darbā, par latviešu valodu domes uzņēmumos, par sporta būvju nepieciešamību.
– Tikko pagāja gads kopš pašvaldību vēlēšanām. Nacionālā apvienība ieguva 12 vietu, Vienotība deviņas – iepretim partiju apvienībai Saskaņas centrs/Gods kalpot Rīgai (SC/GKR), kas dižojās ar 39 vietām. Kādi gandarījumi, kādas vilšanās šajā gadā?
– Precizēšu: uzreiz pēc vēlēšanām no SC/GKR frakcijas atšķēlās viens deputāts – Vadims Jerošenko, kurš kļuvis par neatkarīgo deputātu. Līdz ar to valdošā koalīcija var rēķināties ar 38 balsīm. Pirms vēlēšanām pēdējā brīža reitingi rādīja, ka latviskie spēki varētu gūt ap 50% vietu. Taču tagadējā koalīcija – SC/GKR – ieguva ievērojamu pārsvaru. Ko opozīcija var darīt šādā situācijā? Darām visu, ko varam: ejam ielās, rīkojam tikšanās ar iedzīvotājiem tieši dzīvojamajos rajonos, izmantojam domes tribīni, uzdodam jautājumus domes amatpersonām, sūtām pieprasījumus uz departamentiem... Saņemam atbildes, kas bieži izskatās pēc atrakstīšanās. Bet man šķiet, ka opozīcijas un koalīcijas attiecības var būt arī citādas. Piemēram, balstītas uz vēlmi diskutēt, ieklausīties, kopā meklēt risinājumus. Taču šobrīd Rīgas domē ir tā: labi, tu esi deputāts, uzstājies un raksti pieprasījumus, bet no tā nekas nemainīsies.
– Neilgi pēc pērnā gada pašvaldību vēlēšanām intervēju GKR līderi Andri Ameriku, un es jautāju viņam, vai koalīcija ir gatava sadarboties ar opozīciju? Galu galā – Rīga taču ir saimnieciska vienība, ne tikai politiska. Un viņa doma bija aptuveni tāda: kad opozīcija beigs plēsties, tad arī paskatīsimies. Viņi ir paskatījušies?
– Jāteic, ka ar mūsu frakciju Rīgas domes valdošā koalīcija vismaz cenšas sarunāties, savukārt Vienotības frakcija vispār tiek ignorēta. Lieta tāda, ka mūsu frakcijas kādreizējā vadītāja Baiba Broka diezgan veiksmīgi bija sevi pozicionējusi, un 2014. gada budžeta pieņemšanā daļa no mūsu priekšlikumiem tika ņemti vērā. Bet šī daļa bija tik neliela, ka mēs nevarējām kopumā balsot par Rīgas pilsētas budžeta pieņemšanu. Baiba Broka tagad ir tieslietu ministre, viņas vietā domē ienācis Jurģis Klotiņš. Šobrīd mēs joprojām uzturam diskusiju ar valdošo koalīciju. Manuprāt, pats sliktākais ir atteikties runāt un sākt norobežoties. Protams, atbalsts mūsu priekšlikumiem ir ļoti minimāls. Piemēram, pēdējā domes sēdē no mūsu iesniegtajiem 13 priekšlikumiem atbalstu guva tikai divi. Taču varu ar prieku teikt, ka dome ir atbalstījusi piemiņas plāksnes izgatavošanu un uzstādīšanu Eduarda Berklava simtgadē.
– Skan diezgan nožēlojami – it kā nabaga bārenīši nāktu pie bajāra lūgties...
– Tā var likties. Bet mēs neko nelūdzamies. Un SC/GKR var necerēt, ka mēs atbalstīsim viņu politiku. Metodes, ar kādām šobrīd strādā domes koalīcija, neatbilst NA politikai kopumā. Es runāju gan par saimniecisko pusi, gan par budžeta veidošanas principiem, gan par to, ka nemitīgi palielinās budžeta deficīts, gan par latviskās vides saglabāšanu un izglītības nodrošināšanu valsts valodā. Mēs neredzam konstruktīvu virzību. Ir sāpīgie, jutīgie punkti, kas saistās ar skolām. Ir pilnīgi skaidrs, ka šajā sasaukumā netiks runāts par pakāpenisko pāreju uz izglītību valsts valodā. Tā Rīgas domē ir tabu tēma. Kad pēc domes vēlēšanām tika veidotas komitejas, tad darbam Izglītības, kultūras un sporta komitejā pieteicās 20 deputātu. Trešdaļa visu domnieku vienā komitejā! No opozīcijas tur ir vien seši deputāti. Tātad no koalīcijas puses ir spēcīga barjera, lai nepieļautu iespējamos risinājumus pārejai uz mācībām latviešu valodā. Izglītībai no Rīgas pilsētas budžeta ir lauvas tiesa, un tas ir liels skaitlis. Jau no paša sākuma mēs akcentējām uzmanību uz izglītības iestāžu nolikumiem, īpaši uzsvaru liekot uz interešu izglītību un pirmsskolas vecuma iestādēm, jo mēs vairs neredzējām nekādas atsauces uz valsts valodas lietojumu. Ja runājam par reālo, patieso integrāciju, tad kāda vide gan būtu vēl pateicīgāka par interešu vai sporta izglītības iestādēm, kur jaunietis var apgūt sev tīkamo, nevis obligāto? Tur viennozīmīgi apmācībai jānotiek valsts valodā. Mēs varam runāt par pārejas periodu skolās, jo arī NA neuzskata, ka jau rītdien mēs varam uzsākt mācības latviešu valodā visās klasēs. No 2018. gada mēs varam sākt pakāpenisku pāreju uz izglītību valsts valodā visās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Tā ir mūsu partijas prioritāte, un mums ir plāns, kā tas notiks.
– Vai koalīcija iesaistīja domes darbā opozīciju, kad pie varas Rīgā bija labējās partijas – TB/LNNK, Tautas partija, Jaunais laiks?
– Iepriekšējos domes sasaukumos pozīcijas un opozīcijas robežas nebija tik izteiktas.To varu personiski apstiprināt, jo pats jau biju deputāts pirms vairāk nekā desmit gadiem. Manuprāt, lai uzlabotu domes darbu, maksimāli būtu jāizmanto tas potenciāls, kas atrodams opozīcijas deputātos. Vadības stilam jābūt citādam: ir problēma, tā jārisina, sanākot kopā domniekiem gan no koalīcijas, gan opozīcijas un apspriežot jautājumus. Katrs ir līdzvērtīgs šajā sarunā, katram ir sava argumentācija. Bet šobrīd... Mums netieši norāda, ka tas, ko mēs sakām, ir tukša salmu kulšana – tāpat neviens neņems vērā mūsu argumentus. Kā skolas direktors es piedalījos domes darbā arī iepriekšējā sasaukumā, un attīstība šobrīd, manuprāt, neved uz labāko pusi. Protams, mēs kā opozīcija nemaz neceram, ka no mums kādu varētu iesaistīt reālā domes vadībā, bet būtu vēlams, ja mēs iesaistītos problēmu sākumskatīšanas stadijā, nevis tad, kad viss jau ir izspriests kādos nezināmos gaiteņos.
– Neteiktu, ka tas ir pārsteigums – šāda attieksme pret opozīciju.
– Pārsteigums tas nav, taču pašvaldībai nevajadzētu būt tik politizētai. Ir jau vēl citas nepatīkamas lietas. Tā, piemēram, budžeta deficīts ir tikai audzis un audzis. Šobrīd tas jau ir ap 50 miljonu eiro. Tas pilsētai jau kļūst bīstami. Kad lūdzām paskaidrot, kāpēc Rīgas dome vairākas reizes gadā veic budžeta grozījumus, tad saņēmām atbildi, ka budžets pildās ļoti labi un ir iespēja palielināt izdevumus daudzām pilsētas vajadzībām. Taču šajā pavasara budžeta grozījumu laikā koalīcija bija spiesta atzīt, ka budžets nepildās tik labi, kā cerēts. Pērn, kad sākās debates par diferencētu maksu par sabiedriskā transporta izmantošanu rīdziniekiem un pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, Rīgas mērs aicināja cilvēkus deklarēties Rīgā. Līdz ar to tika izteiktas cerības, ka uzlabosies pašvaldības ieņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšanas. Nils Ušakovs paziņoja, ka Rīgā esot piedeklarējušies ap 10 000 cilvēku. Bet šobrīd ir jāatzīst, ka naudas pieauguma budžetā kā nav, tā nav. Kur tad palicis ienākuma nodoklis no jaunajiem rīdziniekiem?
– Ušakova piedāvājumi, protams, skanēja labi. Rīdzinieka karte, transporta biļetes – lētākas un tamlīdzīgi.
– Pēc jaunās valdības izveides, kad par vides un reģionālās attīstības ministru kļuva Einārs Cilinskis un pēc tam – Romāns Naudiņš, šis diferencēto transporta biļešu cenu jautājums rīdziniekiem un nerīdziniekiem ir apturēts. Ir panākta vienošanās ar Rīgas domes vadību, ka šis jautājums ir jārisina līdztekus ar pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda veidošanas principu pārskatīšanu. Jaunie principi noteiktu to finansējumu, kas Rīgai kā galvaspilsētai pienākas par savu funkciju veikšanu un kas nebija iepriekš paredzēts. Bet, runājot par sabiedriskā transporta biļešu cenu, opozīcija joprojām nav saņēmusi nekādus aprēķinus par to, cik tās varētu maksāt un kāda ir biļetes pašizmaksa.
– Aktuāls šobrīd ir jautājums par rīdzinieku kartēm: vai tās ir leģitīmas?
– Jā, katra pilsēta ir tiesīga izdot šādas kartes, dodot atlaides saviem iedzīvotājiem. Šo principu mēs atbalstām. Taču, runājot par rīdzinieka karti, mūs vairāk interesē, kā šajā atbalsta programmā Rīgas pilsētas vadība cer iesaistīt uzņēmējus. Tas, ka pašvaldības iestādes un uzņēmumi var piedāvāt pilsētas iedzīvotājiem dažādas atlaides, ir saprotams. Bet privātuzņēmēju iesaistīšanās drīkst notikt tikai uz brīvprātības principiem. Mēs rūpīgi sekosim tam, lai šie principi netiktu izkropļoti. Domes lēmumā ir formulējums, ka rīdzinieka karte būšot arī personas identifikācijas dokuments. Tas parāda domes vadības attieksmi: mēs sakām, ko gribam. Bet vai tad kāds nezina, ka valstī personas apliecināšanas dokumenti ir tikai pase un identifikācijas karte? Runa pat nav par autovadītāja apliecību. Valsts iestādes nepieņems rīdzinieka karti kā personu apliecinošu dokumentu, nevajag maldināt sabiedrību! Redzam, ka tā ir politika: valsts valstī, Rīga kā atsevišķa teritorija.
– Kas notiek ar latviešu valodu pašvaldības iestādēs?
– Būtiski, kas ir šo iestāžu vadītāji. Kad konkursa kārtā tiek izvēlēti iestāžu vadītāji, ir svarīgi zināt, vai viņi spēs realizēt latviskumu šajās iestādēs. Kādus darbiniekus vadītājs pieņems darbā? Mēs kā domnieki nevaram stāvēt blakus katram vadītājam, bet kopumā mēs jūtam to, kas notiek. Iestāžu nolikumi neprasa valsts valodas pielietojumu, tāpēc grūti kaut ko prasīt no vadītāja. Kādreiz pilsētā bija valsts valodas centrs, valsts valodas inspekcija. Tagad šī funkcija pārcelta uz būvvaldi. Diemžēl Rīgas dome uzskata, ka rūpes par valsts valodas pielietojumu ir lieka resursu tērēšana.
– Uz būvvaldi?!
– Jā, un šajā inspekcijā strādā divi cilvēki. Ko no viņiem var prasīt? Tā ir tāda lienoša politika, kas mūs ved atpakaļ dziļā pagātnē. Deviņdesmitajos gados nenovedām līdz galam iesāktos darbus, un rezultātā tagad ir valodas kropļošana, valsts valodas nelietošana. Rīgā ideoloģisko virzību nosaka Nils Ušakovs un Saskaņas centrs, un cerēt, ka šis politiskais spēks piekritīs stimulēt latviešu valodas plašāku lietojumu, tas ir visai naivi. Ja vēl atceramies, ka Nils Ušakovs balsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu... Bet mani izbrīna kas cits. Domē koalīciju veido SC ar saviem sabiedrotajiem Gods kalpot Rīgai. Tikai pateicoties šo GKR deputātu atbalstam, SC var realizēt savu prokrievisko ideoloģiju. Varbūt mēs kaut ko nezinām, bet tas ir ļoti savādi – redzēt šos cienījamos, sabiedrībā zināmos cilvēkus ļoti disciplinēti atbalstām Saskaņas centru jebkurā balsojumā.
– Šeit noteikti būs pretarguments: dome, ko vada SC, sarīkoja Jāņu svinības krastmalā. Jāņi, kā zināms, ir vislatviskākie svētki.
– Jāņi krastmalā gan vienam otram latvietim, gan cittautiešiem ir vajadzīgi. Jā, tur ir latviskais elements, un tiem, kas dzīvo Rīgā un kam nav iespēju aizbraukt uz laukiem, ir iespēja aiziet uz krastmalu. Tas ir ļoti precīzs Nila Ušakova un viņa komandas uzstādījums: ārēji mēs esam par latvisko. Bet tajā pašā laikā mēs redzam Jaunā viļņa (JV) diskotēku krastmalā. Gan JV, gan diskotēka ir Krievijas popkultūras pasākumi – kaimiņvalsts maigās varas izpausme. Esam aicinājuši attiecīgās instances palūkoties uz JV diskotēku no gluži praktiskās puses: krastmalā uz pāris dienām slēdz visu transporta kustību, tiek sarīkots komerciāls pasākums, bet pilsēta par to neko nesaņem. Rīgas domes koalīcija izdara vienu solīti latviskajā virzienā, kamēr tiek sperti neskaitāmi soļi prokrieviskajā virzienā.
[Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA]