Aizputes leļļu stāstam – laimīgs turpinājums

Aizputes mākslinieces Valdas Jēriņas unikālā leļļu kolekcija nonākusi pašvaldības īpašumā, un pašlaik tiek kalti plāni, kā no kolekcijas varētu izveidot Leļļu māju, kurā bērni gan rotaļātos, gan apgūtu šūšanas prasmi rotaļu darbnīcā.

Par aizputnieces neparasto kolekciju ir rakstīts daudz, un publicēti pat ļoti atšķirīgi fakti – gan tas, ka kolekcijā ir 800 leļļu, gan laika periods, kurā tā veidota. Kamēr kolekcijas veidotāja bija šaisaulē, tas, iespējams, bija mazsvarīgi. V. Jēriņa savu leļļu muzeju ļāva aplūkot ikvienam, un tas bija kļuvis par Aizputes firmas zīmi. Pēc tam, kad V. Jēriņa aizgāja aizsaulē un viņas meita veselības problēmu dēļ par šo muzeju nespēja parūpēties, Aizputes novada dome nolēma iegādāties gadiem krātos leļļu simtus. Tad arī tika veikta inventarizācija, un nu ir skaidrs, ka kolekciju veido 490 lelles, stāsta Aizputes novada Tūrisma informācijas un Mūžizglītības centra klientu apkalpošanas speciāliste Ilze Elbere. Par mazliet vairāk nekā 3000 eiro pašvaldības īpašumā ir nonākušas lelles tikai vienā eksemplārā. Tās ir pirktas, dāvinātas, atvestas no tuvām un tālām zemēm – Zviedrijas, Igaunijas, Austrālijas, Krievijas, Ukrainas. Daudzas ir V. Jēriņas pašrocīgi apadītas, apšūtas un aptamborētas. Tāpēc šī kolekcija ir unikāla – tajā nav divu vienādu leļļu, bet katrai ir savs dzīvesstāsts un izveidots tēls. Pat līdzīgas leļļu kolekcijas Latvijā nav, uzskata I. Elbere. «Daudzi interesējas, vai var uzdāvināt mums lelles. Bērni izauguši, kur tās likt? Mēs pieņemtu,» viņa saka. Tieši tāpēc, ka ir ideja par Leļļu māju nākotnē.

Leļļu kolekcija patiešām pārsteidz – tajā autore pratusi parādīt gan etnogrāfiski pareizus novadu tautas tērpus, gan pašas darinātus tērpus. Ir dāmu kolekcija no kāršu kavas, ir skolēnu formas tērpos ieģērbti leļļu puikas un meitenes. Kad atbrauc dažāda gadagājuma dāmas, viņas ar sajūsmu atceras, kā valkājušas zilo plisēto sarafānu vai brūnu formastērpu ar baltu priekšautiņu. Ir bārbijas, sapostas kā princeses, ir no lupatiņām darinātas lelles. Vecākajam eksponātam ir vairāk nekā 100 gadu, bet šī porcelāna lelle ir ļoti labi saglabājusies. V. Jēriņa ir lutinājusi vai ikkatru eksponātu, arī pati reiz teikusi: «Man viņas ne tikai jāsaģērbj, bet arī reizēm jādakterē.»

I. Elbere noteic, ka pagaidām var runāt tikai par ideju izveidot Leļļu māju, kas būtu pilnībā atvēlēta bērniem. Vēl ir daudz neapģērbtu lellīšu, kurām tērpus varētu šūdināt bērni, vienlaikus apgūstot arī praktiskas iemaņas. Aizputnieki cer uz Eiropas fondu naudu, tāpēc jāraksta projekti. Varbūt arī pašvaldība būs pretimnākoša un palīdzēs izveidot rotaļu paradīzi bērniem. Tagad leļļu muzejs iekārtots bijušās bērnu slimnīcas telpās, istabiņas ir šauras un nav, kur apgriezties, kur nu vēl praktiski darboties, ja sanāk kuplāks ekskursantu pulciņš. Ekskursantu netrūkst. I. Elbere atzīst, ka šis ir viens no objektiem, kuru Aizputē daudzi vēlas apskatīt. Arī Neatkarīgajai tā durvis laipni tika atvērtas pat 23. jūnijā, kad daudzviet līdzīgas kultūras iestādes ir slēgtas.

FOTO: Jānis IKARS

VIENĀ EKSEMPLĀRĀ. Pirmajai kolekcijas lellei tērps darināts pēc dziesmu svētkiem 1973. gadā, bet vecākajam šī muzeja eksponātam ir vairāk nekā 100 gadu. Aizputnieces Valdas Jēriņas veidotais leļļu muzejs pašlaik atrodas bijušās bērnu slimnīcas telpās, kur nelielās istabiņās ietilpušas apmēram 500 lelles, kas vāktas vismaz 30 gadu garumā