Jaunajos medību noteikumos Latvijas faunai neraksturīgo sugu sarakstā blakus Amerikas ūdelēm, jenotsuņiem, dambriežiem, mufloniem, Sika briežiem, jenotiem, nutrijām, zelta šakāļiem parādījusies vēl viena suga – baibaks jeb tautā saukts murkšķis. Tāds radījums nesen notverts Jelgavas rapša laukā un, visticamāk, tur nokļuvis cilvēka bezatbildīgas rīcības dēļ.
«Šo dzīvnieku medījamo sugu sarakstā ietvērām pēdējā brīdī (gan saskaņojot ar ieinteresētajām pusēm) pirms jauno medību noteikumu apstiprināšanas Ministru kabinetā,» skaidro Zemkopības ministrijas (ZM) Meža departamenta Meža resursu un medību nodaļas vecākais referents Jānis Bārs. Viņš pieļauj, ka baibaka mātīte, kas Jelgavas pusē notverta un bija paguvusi jau alas sarakt, nonākusi brīvā dabā ne pēc savas gribas. Nereti cilvēki iegādājas šādus eksotiskus mīluļus, bet, kad tie paaugas un sāk radīt problēmas, vienkārši tos izmet laukā. Tā varētu būt noticis ar šo zvērēnu, kas esot visai negants un agresīvs – tā spiegšana un skrāpēšanās esot grūti panesama. Arī cilvēki, kas notvēruši baibaku un aizveduši uz vienu no zooparka filiālēm, krietni dabūjuši sajust tā zobus. J. Bārs uzsver, ka cilvēka faktors ir viens no izplatītākajiem veidiem, kā Latvijas dabai netipiskas sugas te nonāk. Tāpat šeit nokļuvušas Amerikas ūdeles, jenotsuņi un nutrijas, kas nu ir gluži labi te iedzīvojušies, un abus pirmos vairs nevar dēvēt par šejienei netipiskiem radījumiem. Sarakstā minētie Sika brieži, dambrieži un mufloni ir briežu dārzu iemītnieki, kas dažkārt izbēg no sprosta un var nokļūt uz mednieku tēmēkļa. Taču apšaubāmi, vai, piemēram, muflons varētu te izdzīvot tam nepierasto apstākļu dēļ. Otrs veids, kā svešas sugas var nonākt brīvā dabā, ir lēna tā areāla izplešanās – dzīvnieks pārvietojas uz citu reģionu, kur sākotnēji nav mitis. Tā te nonākuši arī zelta šakāļi, kuri pērn tika nomedīti Jelgavas pusē. DNS analīzes apliecinājušas, ka tie tiešām bijuši šīs sugas pārstāvji. Nu jau, kā atzīst J. Bārs, tie redzēti arī citviet Latvijā un jau ar jaunuļiem, kas nozīmē, ka tie te jau nogruntējušies. Par vēl kādām neparastām radībām gan esot dzirdētas tikai runas – it kā kāds redzējis arī tini jeb āmriju, taču tas, šķiet, bijis tikai izrunāts. Taču, kā uzsver ZM pārstāvis, – ja te ieviešas tāda suga, varam riskēt pazaudēt desmit vietējās. Katrā ziņā viņš uzskata, ka medījamo sugu saraksts vēl nav noslēgts un ar laiku to var papildināt jaunas sugas. «Ja noteikumi būtu elastīgāki, tad nevajadzētu visas šīs sugas nosaukt vārdā, taču formāts ir tāds, ka – lai izvairītos no nepatikšanām, nomedījot Sika briedi, domājot to par staltbriedi, bija jārīkojas šādā veidā,» norāda J. Bārs.
Arī Latvijas Mednieku asociācijas izpilddirektors Haralds Barviks ir pārliecināts, ka medījamo sugu saraksts noteikti būs jāpaplašina, lai gan šobrīd tas izveidots ar rezervi un ir labs kompromisa variants. Viņaprāt, arī dabas draugi nepriecātos, ja te iedzīvotos tādas sugas kā zelta šakāļi vai jenoti, kas jau redzēti Vācijā.
Dabas aizsardzības pārvaldes speciālists Vilnis Skuja gan iebilst, ka visi šādi noteikumi vairāk tiek veidoti medniekiem par labu: «Medniekam jau galvenais ir – jo vairāk šaut, jo labāk. Par dabu viņi mazāk raizējas nekā par savu vaļasprieku.» Viņam gan šķietot, ka nekāds ļaunums no dabas daudzveidības nevar celties. Viss plūst viss mainās – kādreiz taču te dzīvoja tauri un ziemeļbrieži, nu to vairs nav, bet ir citi dzīvnieki. Turklāt – jauna suga tik vienkārši nemaz te nevar iedzīvoties, jo ir liela konkurence un vesela virkne plēsēju. Patiesībā kukaiņi var izdarīt lielāku kaitējumu kādai kultūrai nekā lielāki dzīvnieki, spriež V. Skuja.